Kategorija: Ceļā uz Brīvību (video)
Ārā rasina īslaicīgs lietus, bet visādi citādi laiks braukšanai ar moci ir lielisks. Pēc brokastīm laižam pētīt Latvijas vecākās dzelzceļa stacijas noliktavas ēku, par ko vakar stāstīja Šmakovkas Jānis.
Diemžēl, šoziem mums neizdevās sagaidīt piemērotus laika apstākļus motoekspedīcijai, bet kā saka latgoļi: „Lobuokais laiks braukt iz Latgolu - nu maja leidz oktobram.“ Un tas neattiecas tikai uz motobraucējiem.
Ap septiņiem rītā Anna sāk virtuvē grabināt katlus, un tā ir zīme, ka mums jāceļas. Tik agri to vēl nekad 1836 ekspedīcijās neesam darījuši, bet šoreiz tam ir savs iemesls - mums deviņos Kārsavā sarunāta tikšanās ar veco skolotāju un rakstnieku Nikolaju Nikuļinu, vienu no pilsētas viedajiem vīriem.
Auksta rudens agrā piektdienas rīta stundā dodamies ceļā uz Alūksni, kur mūs gaida uzticamie ceļabiedri - moči.
-Aaaaaaaaaiziet! Jau no pirmajiem kilometriem sākas lietus, kas pavada mūs līdz pašai Koknesei. Pa nakti paliekam kempingā „Radzes” Daugavas krastā, starp Pļaviņām un Koknesi. Namatēvs Aivars sagaida mūs un paprāvo pavadītāju pulciņu ar silti kūpinātiem brekšiem.- Pirms 10 gadiem ar šādiem vārdiem un tādiem pašiem laika apstākļiem kā šodien iesākās Anda Pikāna un Jāņa Kļaviņa piecus mēnešus ilgais ceļš no Rīgas uz Melburnu ar enduro motocikliem, šķērsojot divus kontinentus un 12 valstis.
Manas aizraušanās - mūspuses vēstures pētīšana un saglabāšana, dabas un cilvēku skaistuma iemūžināšana fotogrāfijās, dziedāšana baznīcas korī un kulturālu pasākumu organizēšana - tā saka Aldis Pušpurs, kurš Egļavas ciema Mežābelēs ir savācis un izveidojis mežsaimniecības kolekciju.
Desmitos no rīta Renāra drona gaisa skrējienu virs miniatūrā brīvdabas muzeja teritorijas pārtrauc darbiniece Aiva, kurai vecais dzirnavnieks satraukti pastāstījis par nezināma lidojoša objekta klātbūtni piemājas dārziņā. Arī zosis sacēlušas troksni, ieraugot iepriekš neredzētu, lielu dunduru aploka tuvumā, tāpēc vecais vīrs, kurš, protams, nekad agrāk līdzīgus skatus neredzējis, uztraucies nepajokam.
Saulainajā 1.septembra pēcpusdienā pulcējamies Alūksnē, Renāra vecāku mājas pagalmā, no kura uzsāksim motorizēto ekspedīciju Latgales virzienā. Moči apauti jaunās pastalās, savesti kārtībā un Renāra tēta Aigara aprūpēti, klīrīgi dižojas moto tehnikas mekā - mājas garāžā.
Mūs modina ozola biezo, samtaino lapu čuksti un Antoņinas āmura metāliskā skaņa, dzenot mietu rīta ganībās.
Miegu bunkurā no rīta pārtrauc mazie grauzēji, kuri skraida virs dēļu pārklātās slēptuves jumta, un lietus lāses, kas pil no atvērtās lūkas. Fredis stāsta, ka naktī redzējis arī sikspārņus, un ar bažām aptausta degunu, jo lasījis, ka tie mēdzot guļošiem cilvēkiem tos apgrauzt. Renārs priecājas par desām, kas palikušas neskartas zem Freda pagalvja, tā kā kopumā komanda ir noskaņota pozitīvi un ir gatava doties ceļā.