Online
Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
`(Update) RC Unlimited ciemos pie California Superbike School | |
| Pievienota: 23. Mar 2012, 16:08 Atjaunota: 26. Mar 2012, 11:02 | Citas galerijas no lietotāja spider |
Kādu laiku iepriekš, ienācās informācija, ka CSS rīko kārtējos braukšanas kursus Silverstounā un braukšana notiks nevis mazajā treniņu aplī, bet lielajā trasē, kurā notiek visas lielās sacensības. Nolēmu, ka šādu iespēju garām laist nebūtu labi, pieredzes paplašināšanas nolūkos pieteicos uz CSS 2. un 3. līmeņa kursu 19. un 20. martā.
Tuvojoties, noteiktajam datumam, aizvien vairāk sāka izskatīties, ka uz Angliju tomēr būs jādodas ar savējo Yamaha Fazer. It kā ar to vēl būtu par maz, mazāk kā nedēļu pirms izbraukšanas datuma smagi saslimu. Pusotru dienu līdz izbraukšanas dienai temperatūra aizvien turējās pie 38,5 C atzīmes manī un ap 0, +2 ārā... Ģimene un draugi visādi centās mani atrunāt no brauciena, bet ātri vien saprata, ka no nospraustā mērķa mani nespēs atturēt pat trešais pasaules karš un atmeta ar roku. Pēc antibiotiku trieciendevas izdzeršanas, izbraukšanas dienas rītā (piektdiena, 16. marts) temperatūra jau bija nokritusies līdz 37 C, kas priekš manis nozīmēja, ka brauciens notiks.
Ģimene ar klusām šausmām noraudzījās, kā es lēnām braukdams pa sniegu izgaisu to skatienam. Ņemot vērā, ka civilizācija vēl tik drīz nenonāks visos Latvijas nostūros, līdz šosejai 6 km nācās cīnīties ar dubļiem, ledu un sniegu. Uzpildīju degvielu Jelgavā un devos Lietuvas virzienā, jo plkst. 23.00 no Klaipēdas uz Ķīli (Vācija) devās prāmis. Šādu maršrutu izvēlējos, lai iegūtu papildus diennakti sevis apārstēšanai.
Braucot pa Lietuvu pārņēma visai interesantas sajūtas, ceļmalās un mežos guļ sniegs, ezeri un upes aizsalušas, papildus tam drīz vien iestājās tumsa un kļuva vēl vēsāk. Tomēr liktenis vēl aizvien nerimās - 65 km pirms Klaipēdas sākās migla. Aukstumam pievienojās mitrums un labi, ja 10-15 metru redzamība. Līdz Klaipēdai braucu vadoties pēc joslu sadalošajām līnijām. Uzpildīju degvielu, sasildījos Statoilā un devos uz prāmi.
LIETUVIEŠU BIZNESA ĪPATNĪBAS. Saskaņā ar internetā norādīto informāciju biļete līdz Ķīlei (1 persona + motocikls) maksā 65 EUR. Iepriekš sazvanoties pa telefonu uz manu jautājumu, kā ir ar brīvajām vietām un vai ir nepieciešams rezervēt biļeti iepriekš, man laipni atbildēja, ka vietas ir, rezervēt tās nav nepieciešams un nav nekādu problēmu biļetes nopirkt ostā. Ierodoties ostā jaunkundze kasē man paziņo, ka biļetes cena esot 95 EUR! Bet tādēļ, ka es pērku biļeti ostā man vēl esot jāpiemaksā 7 EUR!!! Tad kad es pateicu visu ko es domāju par viņu, prāmju kompāniju, viņu mātēm un tuvākajiem radiniekiem, es uzdevu vienu vienkāršu jautājumu – kāda @@@ pēc mājas lapā ir norādīta cena 65 EUR? Man tika sniegta tikpat vienkārša atbilde, ka tik tiešām tāda cena ir, bet tikai tad, ja iepriekš biļete pasūtīta un apmaksāta! Ņemot vērā, ka atpakaļceļa vairs nebija, nācās nagu maucējiem piemaksāt. Domājat, ka uz šīs jautrās nots viss beidzās? Kā tad! Noskaitu viņai eirikus, bet šī paziņo, ka eiro netiek pieņemti, maksājumi notiek tikai litos. Nu tad es gāju pa gaisu, kā vēl nekad.
- Kāda @#$#@## pēc, jūs visur esat norādījuši cenas eiro??? Mājas lapā, pa telefonu un pat šeit, ja tos nepieņemat apmaksai??????
Tas esot tikai VISPĀRĪGAI informācijai. Vai tad es Latvijā arī veikalā maksājot eiro? Finišs.... Labi, ka līdzi bija bankas karte......
20 stundu brauciens ar prāmi tika izmantots gulēšanai un sevis dakterēšanai. Pēc lietderīgi pavadītā laika plkst. 20.00 es nobraucu no prāmja Ķīlē un paņēmu virzienu uz Calais (Francija). Izrādījās, ka Vācijā, naktī nav diez ko siltāk, tādēļ pēc dažām stundām brauciena nācās vilkt virsū pilnu lietus tērpa komplektu. Brauciens cauri Vācijai notika bez kādiem lieliem pārsteigumiem, izņemot vienu incidentu benzīntankā, kad tā darbinieks, neskatoties uz to, ka es iegādājos degvielu un mega dārgu kafiju, neļāva man sasildīties un ieēst līdzpaņemto pārtiku pie galdiņa benzīntankā. Un tas viss tika pasniegts ar toni – es esmu uber vācietis, bet tu kaut kāds ārzemnieks. Bija jau man prātā ideja, kā viņam paskaidrot viņa kļūdainos uzskatus, bet perspektīva pavadīt nenoteiktu laiku Vācijas autobāņu policijā, skaidrojot Gerkānam un Krāniham, ka viss ir bijis citādāk nekā viņi to domā, pārāk neiepriecināja un es devos tālāk.
Pie Antverpenes notika tas, no kā es visvairāk cerēju izvairīties - lietus nakts laikā. Lieta tāda, ka mana motocikla vējstikls taisa visai nesaprotamu gaisa virpuli, kā rezultātā ūdens netek prom no ķiveres stikla. Ja dienas laikā, tas ir vēl paciešami, tad naktī braukšana pārvēršas par īstu krievu ruleti un braukšana prasa ārkārtīgi lielu piepūli. Lietus beidzās tikai 20 kilometru attālumā no Calais.
Izrādījās, ka francūžiem arī piemīt savdabīga humora izjūta, jo, likās, ka ceļu norādes ir izvietotas ar vienu mērķi, novirzīt jūs no pareizā ceļa . Ja nav līdzi navigatora, tad nokļūšana līdz īstajam prāmim var izvērsties par gana atraktīvu pasākumu. Braucat jūs, braucat savā nodabā, iebraucat krustojumā ar apļveida kustību, bet tur... visas nobrauktuves ved uz prāmjiem!!! Un nevajag domāt, ka visi viņi atrodas vienā vietā. Vārdu sakot, bija interesanti.
Pārcelšanās uz Savienoto Karalisti notika bez īpašiem starpgadījumiem, izņemot to, ka, acīmredzot, francūži ir pārņēmuši no lietuviešiem pieredzi prāmja biļešu tirgošanā, jo biļešu iegāde notika pēc gandrīz identiska scenārija, kā Klaipēdā. Es dusmu vietā, vienkārši sāku smieties.
Anglija sagaidīja ar zilām debesīm, sauli un ... aukstumu. Citiem vārdiem sakot, ja pirms izbraukšanas no mājām mana ķermeņa temperatūra bija paaugstināta, tad brīdī kad nokļuvu Silverstounā, tā varētu būt noslīdējusi zem 0 atzīmes
Karsta vanna, ēdiens un tēja salika visu pa plauktiņiem un es pēc 31 nomodā pavadītās stundas devos nedaudz nosnausties, jo no rīta bija jābūt trasē.
Pirmdiena 19. marts. Plkst. 6.50 no rīta. Zilas debesis, balta zāle un gaisa temperatūra zem 0!!! Motocikli bija pārklājušies ar ledus kārtu. Kamēr tiku līdz trasei (kādi 6 km), zobs uz zoba neturējās. Līdz pēcpusdienai, gaiss jau bija iesilis līdz kādiem +9 grādiem un tad jau bija krietni labāk, bet pirmās braukšanas sesijas bija gana atraktīvas. Lai gan riepu sildīšanai tika pievērsta pastiprināta uzmanība, tāpat pirmajos apļos divas reizes norāvās priekša. Ņemot vērā, ka tādos laika apstākļos nekāda lielā gonkošana nav paredzēta, tad Fazers izrādījās gana piemērots braucamais pirmajai dienai.
Tā nu mēs braukājām, braukājām, kamēr Fazers nolēma, ka viņam pietiek. Bildē redzamajā taisnē, ceturtās sesijas laikā, piektajā robā vienkārši apklusa dzinējs. Sākumā padomāju, ka beidzās benzīns, jo tas tiešām jau gāja uz beigām. Ja beidzās, tad beidzās, nodomāju es un ieliekot neitrālajā ieripinājos pitlainā. Atceros, ka nodomāju, labi, ka benzīns beidzās tieši šeit un nebija jāstumj mocis pus apli. Tomēr ielejot benzīnu, mocis neparko negribēja pielekt. Ļoti ilgi griežot starteri, tas beidzot negribīgi pieleca ar vienu vai diviem cilindriem, paspļaudījās un apklusa. Vēl daži mēģinājumi beidzās ar to pašu, kā rezultātā pēdējo braukšanas sesiju nācās izlaist.
Ņemot vērā, ka priekšā bija vēl viena diena, nācās ņemt īres R6, kas iegrieza pamatīgu robu pasākuma budžetā: mīnus 300 GBP Bet, ņemot vērā, ka šajā summā ietilpst arī motocikla apdrošināšana pret pilnīgu iznīcināšanu (ho ho ho ) un man nenāksies domāt par sava motocikla taupīšanu atpakaļceļam, nolēmu pilnā apmērā izmantot likteņa dāvāto iespēju. Galu galā, asinis arī uzsita mūsu īru aģenta (bluefire čoms) noklausītā CSS mehāniķa vaidēšana par to, ka lūk nevajadzējis esot dot tam trakajam latvietim īres moci, jo es nokaušot arī to. Reāli dīvaiņi, sākumā piedāvā opciju all included, bet pēc tam vaimanā.
Nākamajā dienā ap pusdienlaiku jau gaiss un trase iesila pietiekoši un varēja sākt braukt nedaudz ātrāk. Turklāt, ņemot vērā, ka mēs trešā līmeņa grupā bijām diezgan maz cilvēku, braukšanas sesijas notika kopā ar 4 līmeņa braucējiem. Pēdējās divās nodarbībās uzdotie vingrinājumi bija diezgan sviestaini un daļa braucēju atlikušās divas braukšanas sesijas izmantoja lai „atvilktu” pēc sirds patikas. Nu un tad vienā brīdī panesās. Droši vien, ka daudziem ir zināma šī sajūta, esat nolēmuši „vienkārši pabraukt nekur pārāk neskrienot” un te pēkšņi, kaut kāds kadrs no ceturtā līmeņa „aizstiepj” garām... Ko nu? Asinis galvā, gāzes rokturis līdz galam un pakaļ pāridarītājam. Pēc tam jau skolas vadība sāka manāmi nervozēt un lūdz nebraukt ātrāk par 85% no savām spējām un neaizmirst, ka tās esot mācības, nevis sacīkstes. Domāju, gan, jo vismaz 3 „atvilkt” gribētāji brauca ar īrētajiem močiem
. Bet, kā zināms, ziemeļbriežiem pofig un rezultātā sanāca tīri neslikti savā starpā pakosties. Respect džekiem no 4 līmeņa, jo puikas brauca ļoti cienījami. Vajadzēja ievērojami piepūst vaigus lai divus no viņiem „nokostu”. Trešais mērķis, kaut kāds vietējais japānis, izrādījās diezgan ciets rieksts, jo nācās džeku medīt 2 apļus. Tomēr beigu beigās vienā S veida pagriezienā jauktā angļu-japāņu komanda (kā gan vēl nosaukt angļu japāni ) padevās Latvijas izlasei. Ātrums ar kādu mēs ienirām „esiķī” viņam izrādījās par lielu un nespēdams pietiekoši ātri pagriezt moci nākamajam pagriezienam viņš izlidoja no trases. Par laimi viņam izdevās noturēties un nenokrist, tā kā viss beidzās labi. Vārdu sakot diena beidzās ar dubultu gandarījumu, iziets 3. līmenis un nelielās improvizētās sacīkstēs vietējiem tika pierādīts, ka mēs arī neesam ar pliku roku ņemami.
Tālākie notikumi neizcēlās ar vērā ņemamu interesi – tika sarunāts nogādāt Fazeru uz mājām, iegādāta biļete uz lidmašīnu un tad jau mājas.
P.S. Kā mani bluefire kopā ar īru, nelegāli ieveda prāmī, kas dodas uz Īriju, ir jau pavisam cits stāsts
