Online
Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Mans ceļojums uz Alpiem 2.daļa | |
| Pievienota: 29. Dec 2011, 22:15 Atjaunota: 29. Dec 2011, 23:17 | Citas galerijas no lietotāja oss |
04.07.11.
Šodien mums bija neliels Tour de France. Braucam ap 600 km pa šosejām līdz La Ciotat (Francija). Ceļā paiet tikai 7 stundas, jo km salasās ļoti ātri. Sievuks arī aizmugurē turās godam un nemaz nesūdzas
Dīvaini, bet Vidusjūras krasts mūs sagaida ar pamatīgu lietu un iebraucot galamērķī, pie sevis ķiverē nodomāju, ka laikam ir jāaizbrauc līdz dienvidiem, lai jūlijā kārtīgi izlītu
Paliekam lētā un ne visai labā viesnīcā, bet neko vairāk jau mums arī nevajag, jo vakaru pavadām pastaigājoties pa šo mazo dienvidnieku pilsētu. Ne ar ko īpašu tā mūs nepārsteidz, ja nu vienīgi ar lielo jahtu ostu un šaurajām vecpilsētas ielām. Neticami, bet ejot gulēt ap 23:00 ārā atkal sāk stipri līt un mēs esam nedaudz noraizējušies par rītdienu, bet ceram, ka tomēr dienvidi mūs nepiemānīs un rīt mūs sveiks ar zilām debesīm un spožu sauli, jo mums taču līdzi ir arī peldbikses un peldkostīms
Ar tādām debesīm mūs sagaida Vidusjūra!
La Ciotat šaurās ielas.
05.07.11.
Šodien nobraucam 300 km pa Vidusjūras krastu un tas mums paņem 11 stundas, ieskaitot dažas peldes un īsas apstāšanās. Skati, protams, ir grandiozi, bet sastādītais maršruts izrādās par garu, lai kaut ko arī apskatītu un rezultātā sanāk ļoti daudz braukt.
No vienas puses braukt visu dienu pa tādiem ceļiem un vietām ir apskaužami, bet no otras puses tas bija kā ēst desertu no bļodas ar zupas karoti...tā, ka uz beigām jau nedaudz šķebina, bet ir vajadzīgi tikai pāris ali, viena vīna pudele un gardas vakariņas jūras krastā, lai mēs atgūtos no garā brauciena un uzlabotu savu garastāvokli par 100%.
Dienas spilgtākie iespaidi:
1. Peldes jūrā...pirmā jau 9 no rīta.
2. Līkumotie ceļi starp pilsētām un promenādes pilsētās.
3. Kannas, Nica, Monako (kaut vai tikai braucot cauri, bet vienalga aizraujoši)
4. Es izpeldos ar telefonu kabatā un palieku bez sakariem. Kā arī pamatīgi nodegu saulē, jo braucu tikai šortos un kreklā. (savādāk vienkārši nav iespējams)
Par šo dienu laikam vēl varētu rakstīt un rakstīt, jo iespaidu ir ļoti daudz un kaut arī viss nebija tā kā bijām iztēlojušies, tad tomēr diena bija vienreizēja un paliks mūsu atmiņās vēl ilgi pēc šī ceļojuma.
ehhh, ku labi bija!
Kannas.
Dienvidu "pilnais" ekipējums. Lielisks ar to, ka no moča apturēšanas brīža līdz skrējienam jūrā ir vajadzīgas tikai 2 minūtes
Savādāk tur nevar!
Nica.
Braucot cauri Monako jau vakarā. Gribējās ātrāk uz viesnīcu un atpūsties.
Šim visnīcas nummuram naudu gan nepažēlojām un ieguvām šādu skatu no sava balkona.
06.07.11.
No rīta abi pamostamies ar pamatīgām vēdergraizēm. Visticamāk, ka tas ir no ūdens, ko paņēmām Kannās uz ielas no tekoša krāna. Cik muļķīgi no mūsu puses! Līdz ar to no viesnīcas spējam startēt tikai 11:00.
No sākuma dodamies uz 30 km tālo Monako, lai vēlreiz un nu jau rūpīgāk apskatītu šo visu bagātnieku Meku. 30 km ir jābrauc stundu, jo mazie ceļi un pilsētas ir pilni, un ļoti lēni braucami. Motociklu atstājam pie slavenā Monte Carlo kazino un dodamies apskatīt pilsētu, bet daudz tālāk par kazino netiekam, jo veselības nav un ārā ir +30 un pamatīga suta.
Ap 15:00, nedaudz pamaldījušies Monako, dodamies uz šoseju, kas vedīs mūs atpakaļ uz Chardonne pie savējiem. Sešās stundās pieveicam 520 km un ap 21:00 esam galā. Brauciens nav viegls, bet kad nonākam līdz Šveicei, tad viss atkal ir labi, jo nav vairs tik karsts, ir brīnišķīgs saulriets un es jūtu, ka tās ir manas atvadas no Alpiem, kas arī bija ceļojuma galvenais mērķis.
Pie sevis saku kalniem paldies par laipno uzņemšanu un apsolos tos vēl kādreiz apciemot. Tāpēc nesaku ardievas, bet saku: „Uz redzi, Alpi!”
Interesants fakts. Tieši šajā bildē ir redzams slavenais Monte Carlo un tieši šai bildei, veidojot galeriju, motopower.lv ir piešķīris pēdējos trīs ciparus 777! Nevienai citai!!! Vai tā var būt sakritība!?
protams, ka šo spēļmantu tur ir atliku likām.
Uz redzi, Alpi!
07.07.11.
Mājupceļs ir atsevišķa stāsta vērts. Šoreiz ceļš vedīs caur Vāciju. Plāns ir nobraukt slaveno „Dzelzs pakaļu” jeb vismaz 1600 km 24 stundu laikā. Tādēļ es startēšu šovakar vakarā un diennakts laikā mēģināšu nokļūt līdz Ļomžai Polijā, kas atrodās 1750 km no vietas, kur rakstu šo dienasgrāmatu. Šobrīd jau kravāju mantas un galvā cenšos aptvert to distanci, bet nekā nesanāk un pie sevis smaidot nodomāju, ka gan jau pa ceļam aptveršu
Pa ceļam centīšos ierakstīt kaut ko šeit, ja pietiks spēka, bet ja nē, tad tiekamies Ļomžā
(Diemžēl, dēļ lietus un lielā noguruma, ieraksti dienasgrāmatā brauciena laikā netika izdarīti.
Tādēļ, lai neiztrūktu puzles gabals šajā ceļojuma aprakstā, tad sniegšu ieskatu tajā, kas tad īsti notika....
Izbraucu vakarā. Pirms brauciena domāju pagulēt, bet nu naivi bija cerēt, ka izdosies aizmigt pirms kaut kā tāda. Līdz ar to sāku ceļu ar papildus bagāžu-12 negulētām stundām. Aptuveni pēc 200 nobrauktiem km sākās stiprs lietus un man nācās braukt turot ar vienu roku gāzes sviru, bet ar otru nepārtraukti tīrīt ķiveres stiklu. Diezgan riskants pasākums, lai neteiktu vairāk, jo vidējais ātrums arī lietus laikā ir ap 120 km/h
Tādā līst/nelīst režīmā arī paiet visa nakts, bet pluss ir tāds, ka vismaz miegs nenāk. Pa nakti ir arī pāris interesanti momenti ar uzpildēm, jo tās nemaz nav tik bieži sastopamas un daudzas, kā izrādās, naktīs ir slēgtas. Dēļ tā man vienreiz nākas iebraukt pilsētā un vienu reizi burtiski ieripoju benzīntankā ar tukšu bāku.
Ap 8 no rīta netālu no Berlīnes lietus mitējas, ir kļuvis gaišs un pat uzspīd saule. Neesmu gulējis jau 24 stundas un jūtu, ka palieku neuzmanīgs un mana apziņa ar mani sāk izspēlēt jokus...šķiet, ka ceļa zīmes mani apdzen un lai pieņemtu tikai lēmumu par joslas maiņu man vajag jau kādas 5 sekundes. Saprotu, ka turpināt braukt nedrīkstu un apstājos benzīntankā un tur pat mauriņā izslēdzos uz minūtēm 30-40. Sajūta pamostoties ir neaprakstāma, bet tomēr esmu možāks un sēžos uz motocikla, un dodos tālāk.
Sākās Polijas posms līdz jaunajiem autobāņiem. Fūre pēc fūres, visi velkās, tomēr arī visā šajā momentā atrodu, ko pozitīvu. Kaut gan saprotu, ka tas ir bezjēdzīgi tomēr sāku dzīt fūres vienu pēc otras, skaitot līdzi apdzītās fūres. Rodas pat azarts un tādā veidā izkliedēju domas par miegu, kā arī saņemu labu devu adrenalīna. Tas palīdz un nepieciešamie km tinās manā odometrā nemanot. Pēc tam seko Polijas jaunuzcelto ceļu posms, kas ir garlaicīgs un līdz ar to ap 15:00 atkal jūtu, ka apziņa attālinās no mana ķermeņa, tādēļ atkal iegriežos benzīntankā, lai pagulētu. Atlaižos uz 20 minūtēm, atgūstu nedaudz mundruma un dodos tālāk.
Vēlāk mēģinot apbraukt Varšavu, Navija mani ieved Polijas laukos, kur pa miniatūriem asfalta ceļiem, grants ceļiem un, visbeidzot, pa nepabeigtu ceļu, kurš sastāv no nenoblietētām un izlijušām smiltīm, es tomēr nokļūstu Ļomžā.
Varētu domāt, ka pēc 36 negulētām stundām,1830 km un 23 stundām uz motocikla viss, ko cilvēks spēj ir iekrist gultā un izslēgties. Nē, tā nav. Mans ķermenis laikam jau bija sācis darboties uz kādām man vēl nezināmām rezervēm, jo ierodoties viesnīcā es izliku žāvēties visas mantas, iegāju dušā un nokāpu uz viesnīcas restorānu. Paēdu kārtīgu otro, izdzēru alu...tad aizgāju pēc dienasgrāmatas un pasūtīju vēl alu. Izdarīju pēdējo ierakstu un tikai dzerot trešo alu es sajutu, ka man ir palikušas apmēram 2 minūtes līdz samaņas zaudēšanai turpat restorānā
Ātri samaksāju rēķinu un devos uz savu istabiņu....un biju aizmidzis, pirms mana galva skāra spilvenu Un, lūk, ko es ierakstīju dienasgrāmatā, sēžot tai viesnīcas restorānā:
Nu ko! Sveiciens no Ļomžas! Esmu galā un ir nobraukti 1830 km 23 stundās. Šis brauciens bija kā maza dzīve – tik daudz emociju!
Aptuveni pusi brauciena nobraucu stiprā lietū (arī naktī!). Braucu arī caur negaisu ar zibeni un pērkonu un beigās vēl Navija mani ieveda tādos dubļos, ka es ar enduro vēl padomātu vai tur līst iekšā. Tomēr mēs ar moci bijām neapturami (un arī daudzos sīkumos mums veiksme stāvēja klāt).
Domāju, ka smalkāk rakstīt nav vērts, vai arī es nemācēšu to aprakstīt, lai nodotu tās sajūtas. Varu tikai teikt, ka braucot naktī, lietū, svešā valstī un ar apziņu, ka priekšā vēl 1500 km... to sajūtu vajag izjust pašiem
Īsāk sakot, kārtējais izaicinājums sev ir mests, kārtējo reizi tas ir pieņemts un kārtējo reizi ir pārkāpts sev pāri, lai kaut ko paveiktu. Gandarījums ir nenormāls
Rīt atliek tikai aizbraukt līdz mājām (520 km) un mans ceļojums būs galā.
Iespaidu ir tik daudz, ka man būs vajadzīga kāda nedēļa vai mēnesis, lai to visu saliktu pa plauktiem.
Bet tagad gribu pabeigt ar vienu atziņu, kas man ienāca prātā braucot pa Alpiem un tā skan tā: „Šī brauciena laikā, pasaule priekš manis kļuva mazāka, bet mana iekšējā pasaule kļuva plašāka!”
Nobrauktais maršruts. Atzīmētie punkti ir vietas no kurām man ir sakrātas kvītis. Karte tika veidota kā daļa no iesnieguma oficiālai Iron Butt statusa saņemšanai. Dokumenti ir iesniegti, tomēr šobrīd vēl sertifikātu saņēmis neesmu, bet gan jau.
Trakā brauciena laikā no motocikla dezertēja izpūtēja gals.
Diemžēl bildē īsti nevar redzēt cik ļoti mocis bija netīrs pēc pēdējā "specposma" veikšanas.
Tas arī viss. Vairāk ierakstu dienasgrāmatā netika veikti un es domāju, ka arī nemaz nevajag. Tikai piebildīšu, ka pēdējos 520 km līdz mājām aizbraucu mierīgi, un baudot labus laika apstākļus. Patīkami, ka pie LV/LT robežas mani sagaidījā kāds draugs ar kuru kopā aizripinājām līdz Rīgai.
Beigās padalīšos ar secinājumiem pēc šī ceļojuma:
1. Ceļot ar moci ir ļoti forši un to vajag darīt! Katrs ceļojums ir piedzīvojums!
2. Kaut gan sākumā man tā nešķita laba ideja, tomēr tagad saprotu, ka ceļojuma dienasgrāmatu rakstīt ir ļoti noderīgi, jo pēc ilgāka laika var atkal pārlasīt un gūt pozitīvas emocijas. Lasot sevis rakstīto dienasgrāmatu, saņēmu daudz vairāk atmiņu nekā skatoties bildes. Tomēr ierakstus vajag izdarīt disciplinēti, pat ja tobrīd negribas, jo kas tobrīd šķiet nesvarīgi, tas pēc pus gada ir ļoti interesanti.
3. Plānojot ceļojumu uz kartes un bez reālas pieredzes var saplānot pārāk garu maršrutu. Ja brauc pirmo reizi, vēlams konsultēties ar kādu pieredzējušu braucēju par motocikla un ekipējuma sagatavošanu un maršruta plānošanu.
(Īpašs paldies vienam motopower lietotājam, kas neliedza padomu gan par tehnikas un ekipējuma sagatavošanu, gan par Iron Butt braucienu. Gan jau viņš pats saprata, ka tas viņam adresēts
)4. Pirms brauciena ir skaidri jāapzinās, kādus mērķus pats braucējs vēlas sasniegt. Piemēram, daudz braukt (kā es) vai arī braukt mazāk un daudz redzēt utt.
5. Braucot vienam ir priekšrocība pieņemt lēmumus, pamatojoties tikai uz savām vēlmēm un savu garastāvokli.
6. Ir labi, ja pazīsti savu motociklu un nelielus remontus vari veikt uz vietas.
Paldies par uzmanību!
Laimīgu jauno gadu un veiksmīgu nākošo moto sezonu!