Šis būs komentāriem papildināts vizuāls stāsts par manām sievišķajām gaitām motorizēto divriteņu pasaulē.
A kategoriju nokārtoju pirms nedaudz vairāk kā 4 gadiem. Kursos sāku iet tiklīdz bija nokusis sniegs, taču reizēm, atbraucot uz nodarbību, moci klāja sarma un bija ne pārāk silti. Divus mēnešus vairākas reizes nedēļā cēlos sešos no rīta un tad ar diviem transportiem kratījos uz Mūkusalas mācību laukumu, lai paspētu pirms darba stundu izbraukt ar mocikletu. Tomēr ciešanas un jaukie šovinistiskie jociņi bija tā A burta vērtas, ko dienu pēc manas dzimšanas dienas man iedrukāja tiesībās. Greit saksess!
Tomēr asfalts mani tā arī nepavilka – kaut arī bruņojusies ekipējumā no galvas līdz papēžiem, es tomēr raustījos no tā cietā seguma un pārējiem satiksmes dalībniekiem. Par laimi, pagājušā gada pavasarī es atklāju motokrosu un to, ka tas ir afigenna kruti, jo smiltīs krist nebaidījos un smilšu karjerā biju vienīgais satiksmes dalībnieks.
Šis ir mans pirmais brauciens ar krosinieku, 125cc Kawasaki un reizē arī viens no pirmajiem randiņiem ar manu draugu. Tiešām, daudz krutāk par kino
Neilgi pēc tam tika izsludināts konkurss „14 dienas”, kurā tika aicinātie pieteikties tie, kuriem nav pieredzes motokrosā. Tā kā 4-5 reizes uzkāpšana uz krosinieka manā skatījumā nekāda pieredze nav, tad uz atlasi pie M. Aleksandroviča un L. Kozlovska ierados arī es. Protams, ka, ironiskā kārtā, izrādījās, ka no visām pārējām beibēm braucu vislabāk un mani neizvēlējās. Kā Aleksandrovičs teica – dažreiz pārāk labi nav nemaz tik labi. Toties ļāva piedalīties vienā treniņā Kandavas trasē, kas bija ļoti laba mierinājuma balva.
Šeit bildes no atlases un no treniņa, kurā sāka līt lietus un dienas beigās izskatījos pēc dubļu cūkas. Laimīgas un apmierinātas dubļu cūkas!
Tālāk ir bildes no šī gada sezonas, arī mocis cits – Honda CRF250R.
Pirmais leciens kaut kur Latgalē.
Smiltis arī uzēdu. Moci parasti ceļu augšā pati, bet šajā situācijā bruņinieks bija netālu.
Šeit savukārt ir links uz minūti garu klipu, kur redzams, kā es tā lēnām un kusli braucu, jo diemžēl aizvakar, kad es braucu daudz ātrāk un krosinieku sagāzošāk un pakaļējo ratu slīdinošāk, fotoaparāta ar video funkciju līdzi nebija. Kā jau vienmēr, dižākajos brīžos neviena nav klāt, kas to redz!
Tomēr līdz šim foršākais ar mx saistītais notikums ar mani atgadījās pavisam nesen, augusta sākumā, kad man piezvanīja kāds paziņa un pavaicāja, vai es gadījumā nevēlos pārstāvēt žurnālu FHM pasākumā Honda Jump School Beļģijā. Kā jums liekas, ko es atbildēju? Par to, kā man tajā motokrosa skolā gāja, var izlasīt septembra FHM numurā, 72.-73. lpp. No šodienas nopērkams.
Šeit pāris teaser bildes, kas nav redzamas žurnālā: