Online
Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Motorrad Odiseja | |
| Pievienota: 03. Jan 2011, 13:22 | Citas galerijas no lietotāja VATERLAND |
Saule ir jau krietni zemu, kad sasniedzam Francijas/Šveices robežposteni.
Jau iepriekš sagatavotie Šveices Franki tiek nodoti uniformā tērptajam šveicietim, kas izsniedz man vinjeti (Autobāņa nodevas uzlīmi). Esmu pilnā pārliecībā, ka vismaz šeit pasi vajadzēs, tādēļ pieklājīgi vācu mēlē robežsargam jautāju, vai mums kādam uzrādīt pases. Viņjeti izsniegušais personāžs uzbļauj savam kolēģim, vai šis grib redzēt manu pasi. Robežsargs pilnībā neieinteresēts, slājot prom savā gaitā, atmet ar roku. Pat šeit nevienam neinteresē, kas iebrauc valstī.
Jau ir satumsis un esam arvien tuvāk savam otrās dienas galamērķim romantiska paskata lauku viesnīciņa ar restorāniņu ar prozaisko nosaukumu Alpen Blick. Govju zvanu ieskandināti iebraucam vajadzīgajā miestiņā.
Uzbraucam pēdējā kalnā un esam blakus viesnīcai. Ir tumšs kā peklē, viesnīcā nav neviena gaiša loga, visas durvis ir slēgtas. Pamalē aiz kalna var saklausīt negaisa tuvošanos, redzami zibens uzplaiksnījumi un dzirdami pērkona dārdi. Sajūta ir nelāga. Apstaigājam tuvāko apkārtni – nevienas dzīvas dvēseles... tik tumsa un fonā dzindzinošie govju zvani.
Tiek sameklēta rezervācijas izdruka un zvanīts uz vienīgo norādīto numuru. Telefons zvana tumšajā mājā, neviens telefonu neceļ. Kamēr pārcilājam iespējamos darbības scenārijus, es izdzirdu, ka kāds tuvākajā kaimiņmājā kaut ko grabinās gar mašīnām. Ar dziestošu cerību uzrunāju grabinātāju. Pēc pieklājīgas sarunas vācu mēlē par to, no kurienes kurš nācis, izrādās, ka mūsu jaunais paziņa ir gaužām izpalīdzīgs skandināvu izcelsmes holandietis. Redzot mūsu muļķīgo situāciju viņš solās doties zvanīt viesnīcniekam un tādējādi izglābj mūs no gulēšanas savvaļā pērkona negaisa laikā. Paiet minūtes padsmit un ierodas arī viesnīcnieks, kurš atvainojas un ierāda mums mūsu apartamentus ar skatu uz tālumā, ielejā esošajām Ženēvas gaismām un tikai no rīta pilnībā novērtējamu ainavu.
Tā kā braucienam esam izvēlējušies lielākoties mazas, jaukas ģimenes viesnīciņas, lai varētu iegūt priekšstatu par reālo vietējo dzīvi, nevis bezpersonisku masu apkalpošanu, šeit esam apguvuši būtisku brauciena laikā noderīgu mācību – neskatoties līdz cikiem viesnīcā drīkst ierasties saskaņā ar rezervāciju, pašiem būs vieglāk, ja gala mērķi sasniegsim vēl gaišā dienas laikā.
Atslābinājušies pēc nervus kutinošā dienas piedzīvojuma, sēžam uz balkona pēc dušas un mielojamies ar Abend Brot.
Nākamais rīts, smeķīgas šveiciešu brokastis laukos un esam gatavi doties pretī kārtīgiem KALNIEM!
Seko neliela instruktāža no viesnīcnieka švāģera ar ieteikumu tik skaidrā un saulainā dienā noteikti braukt ar motorrad pāri Alpiem pa Gotthard Pass augšu.
Braucot caur ciematiņiem (vācu kantonā) ne brīdi nepameta sajūta, ka šeit viss tiek turēts sakopts.
Ģermāņu pedantisma pašizpausmes ar puķukastēm zem visiem logiem un šur tur pavīdošam dārza rūķu kolekcijām te ir pilnīgi ikdienišķa dzīves sastāvdaļa.
Jo tuvāk kalniem, jo līksmāk kļūst ap sirdi! KALNI!
[img]1366403597_5183.jpg[/img
Beidzot! Pirms Gotthard Pass tuneļa laimīgi nolienam nost no Autobāņa un sākam lavīties caur Šveices ciematiņiem augšup, Alpu pārejas virzienā.
Uzpildot bāku vienā no pēdējām tankštellēm
beidzot tiekam ārpus urbanizācijas un sākas tas dēļ kā ir vērts doties ceļojumā – kalni un serpantīnceļš. Visapkārt ir neaprakstāmi varena ainava!
Ap 95% no transporta kustības ir motocikli. GS nospiedošā dominante ir manāma ik minūti. Sēžot un pusdienojot, pakāpjoties augstāk kalnā, tiek saklausīts arī pa kādam Desmo Dukātam un Buellim.
Samērā ātrā tempā ēdot gardos serpantīnu vijumus , esam nonākuši Gotthard Pass pašā augšā 2106 m virs jūras līmeņa.
Kādā brīdī aizvirzos pats savā maršrutā un esmu uz vecā bruģētā alpu pārejas ceļa, kas, acīmredzot, atstāts ar nolūku, lai ilustrētu ainu pirms asfaltēto ceļu ēras. Ļoti neikdienišķa ainava un sirreālisma sajūta. Droši vien dēļ ultra spožās saules gaismas, kas savā intensitātē atgādina metināšanas lokizlādes radīto spožumu.
Saules brilles netiek vilktas nost, bet arī aiz tām sāk sāpēt acis. Arktiskās ainavas un purveļu fonā rēgojas Milzonīgs dambis.
Beidzot esam nonākuši motociklistu kulta vietā– gleznainajā St.Gotthard Pass ar skatu uz Airolo.
Šī skata un sajūtas dēļ vien bija vērts braukt ceļojumā!
Diezgan ātrā gaitā tiekam lejā un gāžam Itālijas pierobežas virzienā. Pārbraucot pāri pārejai un nonākot lejā uzreiz var manīt daudz itāliskākas pārmaiņas. Esam iebraukuši Šveices Itāļu kantonā, kas ir nabadzīgākais no Šveices kantoniem.
Jāatzīmē, ka, braucot cauri Šveicei, netiku novērojis nekādus moto huligānisma paraugdemonstrējumus. Paturot prātā atsauksmes par Šveices transporta policijas neiecietību pret pārkāpējiem, arī es godprātīgi ievēroju visus CSN.
Praktisku apsvērumu dēļ jau iepriekš bijām norezervējuši viesnīcu Itālijas, nevis Šveices pusē, atstājot īsu atelpas brīdi pirms nākamās dienas Komo ezera dailes un pārbrauciena uz prāmi no Livorno. Atsauksmēs par viesnīcu Itālijas pusē bija daudz brīdinājumu, ka viesnīcu sasniegt no Šveices puses esot samērā problemātiski... tas viss neatsver ne pusi no tā, kas sagaidīja braucot viesnīcas virzienā.
Pabraucot garām Lugāno un vietai, kur trimdā cieta Pliekšāna kungs (tagad ir skaidrs, viņš tiešām cieta, jo bija izvēlējies nepareizo ezeru, pie kura trimdot. Būtu dzīvojis pie Komo, viss, drošvien, būtu izvērties pavisam citādi), mēs turpinām ceļu pretī viesnīcai pa mazajiem celiņiem. Sākas brauciens pa kalna sānu kāpjot arvien augstāk. Divvirzienu iela pārvēršas par izdangātu un šauru, sliktākajās tradīcijās uzturētu fermas celiņu ar joslas platu brauktuvi, vietām noslīdējušu nekurienē asfalta imitāciju un maiņas luksaforiem starp nenotiekošu ceļa remontdarbu vietām. Ceļa līkumi un slīpums ir atraktīvs.
Ja nepietiek ar šo, tālāk seko vēl ekstrēmākas izklaides – šaurais divvirzienu ceļš izvēršas konstantā 20% kāpumā, kur vietējie aborigēni gan brauc pretim, gan ir priekšā, gan arī mēģina iedzīt no aizmugures. Šajā posmā tik tiešām bija ko koncentrēties un just! Lietots tiek 2. un 1. gaņģis – citādāk nav nekādu variantu. Izgriezt pa serpantīnu reālā kāpumā , nezinot vai kāds tādā pat manierē nelido pretī, ir vairāk nekā adrenalīnu uzdzenoša situācija, brīžiem sānu koferis vai centrālā peka parauj gar asfaltu.... un serpantīni tik nāk un nāk. Šādā 20% kāpumā seko visstāvākā robežas šķērsošana, kādu es līdz šim esmu veicis – Šveices/Itālijas robeža! Ne miņas no itāļu robiņiem, ne posteņa, ne karabienieru. Jau itāļu pusē kādā no ekstrēmajiem līkumiem stāv un klačojas arī trīs aborigēnu pensionāri. Drošvien, šiem dzīvot apnicis, vai arī īpaši patīk nervus kutinošas situācijas dzīvē.
Laimīgi, ne sevi, ne citus netraumējot, vēlā un tveicīgā pēcpusdienā atrodam dienas galamērķi - viesnīcu, kas izrādās realitātē ir savus 300m nostāk no punkta, ko mums uzrāda navigators.
Ātra duša un atbrīvošanās no moto apģērba ir patīkama pārmaiņa iepriekšējai svīšanai visas dienas garumā.
Pirms došanās vakara gaitā vakariņu meklējumos, izlietnē un dušas kabīnē tiek samērkta netīro drēbju krava, ko pēc tam veiksmīgi izkaram žūt uz balkona.
Blandoties pa itāļu miestiņu paspējam ne vien aizstaigāt līdz vīna bodei
un iepirkt vietējā ražojuma sarkanvīnu, bet arī pamanāmies tieši pirms slēgšanas iepirkt arī pārtiku vietējā Carefor bodē.
Izdevies vakars : skats uz kalniem, gards vīns, vietējās vīnogas un citi gardumi, un pelde baseinā ...
Nākamās diena – plānots nobraukt gar Komo, Milānu, Pizu un pabeigt dienu Livorno uz prāmja. Pametot vakardienas naktsmājas uzpildāmies jau konkrēti itāļiem specifiskajā manierē, kam paiet diezgan daudz laika, kamēr apgūstam.
Ripināmies lejā no kalna un esam nonākuši blakus varenajam Komo.
Griežam nost un izbaudām pirmās impresijas.
Burtiski pusminūti pēc manas noparkošanās pieripinās kāds vietējais braucējs un cītīgi pārbauda sava moto Diablo Corsa riepu temperatūru.
Tūristu bari ik uz soļa, bet ainava arī ir burvīga. Sēžamies un vicojam gar ezeru tālāk.
Braucot piestājam iegūt vēl pāris foto,
kad no ielas pretējās puses uzrodas kāds itāļu onka, kas skaidrā itāļu mēlē mums sīki apstāsta par to, kura villa ap Komo pieder kuram vietējam bagātniekam, tajā skaitā parāda mums pretējā krastā Versache un Klūnija villas.
Pasmeļot šo eksistenciāli būtisko tūristinformāciju, turpinām mūsu ceļu gar Komo ezera krastu,
līdz uzduramies interesantai vietiņai – nobrukušām akmens kāpnēm uz privātu laivu piestātni pašā ezera malā. Nevilcinoties ne brīdi top izlemts veikt Koma ezerā peldi.
Ūdens ir satriecoši silts un pelde – īsta bauda.
Tālākais ceļš mūs ved caur garlaicīguma pildīto līdzenumu un milzīgā haosa un sastrēgumu pārņemto Milānu. Milānas izbraukšana izvēršas nogurdinošā muļļāšanās pasākumā no krustojuma uz krustojumu neizturamā karstumā.
Ja kādreiz brauciet tajā virzienā – iesaku, brauciet tai riņķī – redzēt tur nav ko un satiksme ir drausmīga.
Haotiski, no visneparedzamākajām pusēm un trajektorijām lidojošo „taburetes”, kustēties uz priekšu īsti nav iespējams, saule spiež, sajūta, ka virs uzkarsušā asfalta ir vismaz grādi 40-50, ķermenis ir pārkarsis. Situācija ir grūti izturama, tādēļ nospļaujos uz plānu braukāt pa mazajiem celiņiem, lai redzētu vietējo dzīvi, un braucu virsū Milānas/Boloņas bānim.
Pēc maksas talona izņemšanas autostrādes sākumā, tiek pavērta drosele un 6. gaņģis, 5,5 rpm , 160km/h ar konsekventu atmešanos līdz 110km/h pirms oficiālajiem foto radaru punktiem.
Pēc stundas veiksmīgi nostūrējam nost no bāņa un virzāmies Toskānas virzienā.
Pirms tā gan tiek novilktas un noglabātas lielās moto jakas – ir tik karsts, ka tajās braukt ir neizturami.
Garlaicīgā ielejas plakanuma tālē sāk parādīties pa kādam pauguram, kas arvien pieaugošā veidā transformējas par acij un jebkura motociklista sirdij tīkamu reljefu. Ceļš vijas starp apstrādātiem lauku pakalniem. Abās ceļa pusēs ir gatavu vīnogu dārzi, kas mudina turpināt uzsākto vīnogu diētu.
Braucot dziļāk Toskānas Apenīnos, pauguri sāk pārtapt par kalniem ar serpantīnainiem ceļiem un stāviem ceļa kāpumiem. Asfalta stāvoklis brīžiem manāmi ceļ adrenalīnu, jo bez parastām bedrēm, tiek braukts arī gar brauktuves kritumiem/noslīdējumiem, plaisām un risesēm pagriezienu ārmalās.
Tieši pirms šāda ceļa posma lauku šķūninga stilā kāds sarkastisks mākslinieks ir pamanījies papildināt ceļa zīmi „Nelīdzens ceļš” ar stencila miroņgalvu. Lai arī pirmajā brīdī tas šķiet pat amizanti, tad pēc konkrētā posma piesardzīgas izbraukšanas rodas atziņa, ka zīmes korektūra kā reiz ir precīza. Par to liecina ne vien ceļa seguma dramatika, bet arī neskaitāmo vainagu un ziedu klāsts gar acīmredzami sadragātiem ārmalu metāla nožogojumiem līkumos.
Kādu posmu tālāk meža dzīvnieku brīdinājuma zīme uzlabota ar spārniem un braucējus informē par Pegasu klātbūtni. Par šīs zīmes korektūras atbilstību realitātei pārliecināties mums neizdodas.
Kamēr mēs izbaudām ceļa līkločus un rezervētā ātruma režīmā ceļojam caur kalnu ceļiem, mums pretī un garām palido dažnedažādāko moto plejāde. Lielākoties tie ir vietējie, kas pārzina maršrutu un bezbailīgi plakaniski iet iekšā nepārredzamos līkumos. Uzkrītoši, ka vietējie šādus manevrus izpilda biroja drēbēs –uzvalka biksēs un kreklos, taču galvās ir ķiveres. Godīguma labad jāpiemin arī sportisti, kas neskatoties uz +30C izpildās pilnajā ekipējumā, bet tie arī drāž kā traki.
Virzoties no vienas augstienes uz otru esam jau tikuši līdz 1000m augstumam un ielejas neiztamo tveici ir nomainījusi patīkamāka vēja brīze. Kamēr esam nostājušies, lai veiktu pāris ainavas foto kalnu klusumā, tālē var brīnišķīgi sadzirdēt rezonējošu moto dzinēja skaņas. Esam uz kārtējā īstā moto ceļa.
Tā kā nekas neliecina par briestošajiem piedzīvojumiem, turpinām braucienu augšup pa Cisa Pass.
Līkums aiz līkuma, līdz pēkšņi ejot laukā no kārtēja slaidā līkuma pazūd gāzes drosele... Izspiežu sajūgu un kontroles nolūkos vēlreiz izgriežu gāzes griffu – tas ir anulējies.
Ripināmies ar moto pret kalnu jau aiz inerces līdz apstājamies. Sveiki, esam atbraukuši.
Visneiedomājamākās sakritības rezultātā mums ir neveiksmē ļoti paveicies - esam burtiski 3m attālumā no kādas no retajām kalnos esošajām mājām, kas vēlāk mums par laimi izrādās arī svētceļnieku hostelis.
Ieraugu saimniekus un sakopoju savas itāļu valodas zināšanas, lai paziņotu, ka esmu avarējis. Tieku laipni aicināts stumties nost pagalmā (cik nu to varu saprast, jo angļu, vācu, krievu vai kādā citā viegli lietojamā valodā tie nerunā).
Lieki laiku nezaudējot, ar īpašnieku atļauju, ķeros klāt pie moto remonta lauka apstākļos. Pilnībā apstiprinās manas sākotnējās aizdomas – gāzes trose ir plīsusi dziļi iekšā aiz gaisa ieplūdes manžetēm un degvielas inžektoriem. Redzu norautu troses galu.
Top skaidrs, ka šis nebūs ātrā remonta pasākums, un mūsu brauciena plāns nupat ir būtiski mainījies. Prāmis uz Sardīniju (viens no pēdējiem sezonā) aties no Livorno bez mums. Tieši tāpat kā prāmis starp Sardīniju-Korsiku un Korsiku –Nicu. Netiks redzēta Piza, netiks apmeklētas pasaules otrās lielākās stalaktītu alas, netiks redzēti Korsikas UNESCO mantojuma rozā kalni un vēl un vēl, un vēl vis kaut kas nebūs.
Tomēr mums ir paveicies – šī galīgi nav sliktākā vieta, kur iesprūst. Ja moto pamirtu uz bāņa, tad būtu daudz lielāki joki un sāpes, meklējot risinājumus. Esam Toskānā, nacionālajā parkā, ainava riņķī, kā jau kalnos, ir brīnišķīga.
Viesnīcas saimnieki piedāvā zvanīt uz vietējo servisu. Opcijas un situācija ir vairāk nekā daudzsološa un es stājos verbālos sakaros ar vietējo servisa menedžeri, kas ir vienīgais, kas ar mani spējīgs komunicēt vācu mēlē, cilvēks. Paiet sava stunda līdz pie viesnīcas ierodas nosktrupis zaļš un vecs kā mūžība nacionālais kalnu braucamvāģis Panda 4x4.
Menedžeris izrādās kāda 65 gadus veca vietējā beļģu izcelsmes itāliete un šovs ir sācies. Seko ekspresija un viena cilvēka teātris. Tiek ievērtēta skāde un saštukots vizināt mani lejā uz 6 km attālumā esošo darbnīcu, piemeklēt no tur esošajām lietotajām auto gāzes trosēm piemērotāko un attransportēt mani atpakaļ.
Pēc darbnīcas apmeklējuma (pārsteidzošā kārtā – kārtīgs, tīrs, milzīgas segtās teritorijas garāžu komplekss) tiek samedīta pasējoša trose un vismaz viens pasējošs troses gala fiksators – otrs izciļņveida.
Pieminēšanas vērta epizode ir brauciens atpakaļ uz moto dislokācijas vietu, kura laikā menedžere Irēna ar smēķi zobos, dragājot caur serpantīnu ceļu, pēkšņi izdomā, ka viņai uz aizmugurējā sēdekļa somiņa ir mobilais, braukšana turpinās ar sms rakstīšanu vienlaicīgi maucot pa to pašu, nu jau iepazīto maršrutu ar ceļa noslīdējumiem pagriezienu ārmalas, plaisām, bedrēm asfaltā un vietām neesošiem nožogojumiem pēc krituma. Brīnumainā kārtā nonāku atpakaļ neskartā stāvoklī.
Izdodas veiksmīgi vienoties ar hosteļa saimnieci, ka mēs varam dabūt istabu. Atceļam vēl iespējamās viesnīcu rezervācijas uz abām salām. Askētisms mums kā jau svētceļniekiem - pēc pilnas programmas, bet –kopumā paliekam super tīrā un super kārtīgā iestādījumā.
Bez mums hostelī pa nakti paliek vēl pāris vietējo un kāds vācu pāris. Un, kā izsakās vācieši, ja vīns ir – viss ir.
Kopsummā pavadām Toskānas svētceļnieku hostelī veselas 3 naktis. Lai arī pārējās naktis visā lielajā mājā paliekam vieni, neesam vieni.
Nākamajā rītā, turpinot vakarā aizsāktos remontdarbus , secinu, ka nāksies doties lejā uz ciemu, jo gāzes droseles piekļuvei nepieciešams raut nost gan bāku, gan gaisa filtra kasti.
Pēc vietējā miesta apmeklējuma secinām, ka miests ir bezgala jauks.
Tajā ir baznīca, pils drupas kalna galā (kas pēc līdzinās aptuveni Cēsu pilsdrupām), ir labi saglabājusies viduslaiku vecpilsētas daļa un pāris pārtikas bodes, kas strikti segmentējušās: augļi, apģērbs, gaļa, zivis, maize utm. Izrādās, ka mūsu vairākkārtīgi šķērsotajā seprentīnceļa Ferari ar savu uzbūvēto auto ir uzvinnējis ceturto vietu savas pirmajās sacensības.
Iepirkuši vietējās delikateses – picas, gaļu, sieru, maizi un vīnu un obligātās vietējās vīnogas, iegriežamies arī lauksaimniecības tehnikas bodē, kur diemžēl nav otra identiskā gāzes troses gala stiprinājuma.
Kāpjam atpakaļ kalnos. Izjaucu moto, noņemu bāku un gaisa filtru, izmēģinu ielikt iepriekšējā dienā iegūto trosi, viens gals der, otrs diemžēl neder.
Galvā top pārcilāti tālākie iespējamie scenāriji:
• tiek pasūtīta oem trose un mēs pavadām vēl vismaz 3 dienas turpat gaidot tās ierašanos, zaudējam pārējos norezervētos viesnīcu numurus un neredzam saplānotos apskates objektus mūsu sākotnējā maršrutā, bet kustamies atpakaļ uz UK, redzot citas vietas, paliekot citās viesnīcās. Teorētiski tas ir iespējams.
• Es salaboju moto un mēs turpinām plānoto ceļu sākot no Nicas, arī šāda iespēja joprojām pastāv.
• Moto kaut kāda iemesla dēļ nav iespējams salabot un tam jāorganizē transportēšana uz Latviju, mēs paši kuļamies uz Romu un ar lideni maucam mājās.
Noskaņojums nav no labākajiem, bet pārsteidzošā kārtā zvana jau pazīstamā servisa menedžere Irēna, ar kuru top sarunāts pasūtīt oem trosi. Lai arī brīžiem gāž ar spaiņiem lietus, ierodas menedžeres vīrs ar evakuātoru pakaļ mūsu moto un pārvieto to uz miestu, lai moto būtu mazliet tuvāk civilizācijai, ja iestājas kritiskais variants C. Moto tiek pievienotas arī visas mūsu mantu kastes, lai gadījumā, ja jāmēģina tikt atpakaļ uz mājām lidojot, nav problēmas ar bagāžu.
Lietus gāž aumaļām, bet smagais konstanti bremzējoties veiksmīgi norāpo lejā pa kalnu. Moto tiek saudzīgi nokrāmēts jau aprakstītajā servisa angārā, kur tam tiek ierādīta sava vieta un es kādas stundas laikā noravēju nost visas plastmasas, bāku, gaisa filtra kasti. Pakomunicējot ar Irēnu izdodas izklāstīt pamatproblēmu ar gāzes troses nepasējošajiem galiem. Irēna saorganizē vienu no turpat esošajiem mehāniķiem uz nākamo dienu iegriezties cita ciema mazliet labāk aprīkotā bodē un iepirkt gan rezerves trosi, attiecīgos stiprinājuma galus.
Naktī piedzīvojam īstu vētru kalnos. Mežonīgs vējš un lietus. Zibens uzplaiksnījumi ir redzami pat caur aizvērtajiem slēģiem. Neskatoties uz laika apstākļiem, situācija jau nešķiet tik saspringti nepatīkama un bezjēdzīga.
Nākamais rīts un zvans no Irēnas, ka viss ir iepirkts, un ka pusstundas laikā tikšu savākts braucienam uz darbnīcu. Brauciena laikā es taktiski jautāju Irēnai vai šāds darbs un pretimnākšana ar klientu vadāšanu turp un atpakaļ ir ikdienišķa prakse. Viņas atbilde: „Mums šeit kalnos ir viens nerakstīts likums, palīdzēt tiem, kas palikuši kalnos bez palīdzības”, ir visvairāk cieņu izraisošākais, ko man nācies uzzināt šajā ceļojumā. Viņa gan piebilst, ka, ja mums kas būtu atgadījies ielejā vai pilsētās, palīdzību atrast būtu bijis stipri grūti. Pārsteidz arī lietu lieliskā organizētība kalnos. Pēc kārtējā brauciena lejup noskrupušajā vāģī , esmu darbnīcā un vēsā mierā pielāgoju gāzes trosi ar pasējošiem stiprinājumu galiem.
Pusotra stunda darba un moto ir gatavs piešķilšanai. Tas mirklis ir klāt – šķiļu – pielec! Esmu laimīgs! Mūsu ceļojums turpināsies!
Kopumā, ar visu evakuāciju, rezerves daļu pirkšanu šim negadījumam esam tikuši cauri gaužām lēti – viss izmaksājis tikai mazliet pāri 100 eiro. Bail domāt, cik skāde būtu sanākusi, ja būtu mēs būtu palikuši uz autostrādes vai kaut kur Sardīnijas vai Korsikas serpantīnos, atrauti no jel kādas civilizācijas.
Atlikušo dienu pavadām sauļojoties Toskānas kalnos kādā kalnu pļaviņā ēdot kārtējo reizi vīnogas. Esam vieni paši un daba, ir skaisti, ļoti priecīgi un mierīgi.
Šīs pašas dienas ietvaros nolemjam arī notestēt remonta efektivitāti – ieliekam punktu kartē, kas ir tuvākā mazliet lielākā pilsētele apkārtnē un dodamies tās virzienā izpētē.
Jo tālāk dodamies pa Cisa Pass, jo aizraujošāks kļūst maršruts un parādās vesela plejāde ar nepārtrauktu slaidu pagriezienu sērijām, kas mijas ar „adatas acs” serpantīniem gan lejup, gan atkal augšup kalnos. Kārtējo reizi pārliecināmies, cik ļoti paveicies ar nolūšanu, jo nākamā tuvākā māja mūsu svētceļnieku hostelim seko vien pēc 10 kilometriem.
Izbaudot ik mirkli moto braukšanas baudas 20km garumā pa kalniem esam nonākuši mums kā tūristiem neko neizsakošā pilsētelē Pontremoli. Bet tas ir samērā mānīgs pirmais priekšstats, jo šī ir acīmredzami sena romiešu pilsētā,
tajā ir veseli divi romiešu laika tilti, vecpilsēta, kas pilna ar vietējiem veikaliņiem un ir arī cietoksnis kalna galā.
Ir mazliet žēl, pat vietās, par kurām ļautiņi teju neko nezin, Itālijā ir tik ļoti skaistas, kamēr Latvijā pat galvenās tūrisma vietās tām tuvu īsti nestāv.
Tūristu šeit faktiski nav, bet, ja ir iespējams iegūt priekšstatu par reālo dzīvi Itālijā, tad to noteikti var izbaudīt šādās vietās.
Apkārt ir jūtama nesteidzīga un mierīga dzīves baudīšana īstā itāļu lauku garā.
Staigājot caur pilsētiņas laukumiem uzduramies vietējā tūrisma informācijas skatlogam, kurā izstādītas ievērības cienīgas apmeklēšanas vietas, ko piezīmējam, lai plānotu nākamās dienas braucienu. Pēc vērtīgās informācijas apgūšanas, kārtējās saldējumu ēšanas un vakariņu provīzijas ieguves, dodamies atpakaļ uz mūsu svētceļnieku naktsmītni, lai pavadītu tur nu jau pēdējo nakti. Atpakaļceļā tiek noķerts fascinējošs ainavas skats.
Nākamais rīts mūs sagaida ar manāmu vēsumu - ir tikai plus seši grādi. Šķiramies no hosteļa īpašniekiem kā no veciem draugiem, liekam virsū sejas maskas, velkam pilno moto ekipējumu un mēs beidzot kustamies uz priekšu. Braucot arvien zemāk lejā no 1000m virs jūras līmeņa kalnos, kļūst arvien patīkamāki siltāks. Vēlreiz paviesojamies iepriekšējā dienā atklātajā pilsētelē un pabrokastojuši dodamies tūrisma informācijas biroja logā ievietotā foto - ievērojamās dabas ainavas - virzienā, kas sakrīt ar mūsu izplānoto maršrutu uz La Spezia. Tur plānojam meklēt naktsmājas un atgūt nokavētās peldes Vidusjūrā. Pa ceļam plānojam apmeklēt arī kādu no nacionālajiem parkiem.
Līdzīgi kā ar iepriekš atklāto, nevienam nezināmo pilsēteli – Pontremoli, esam iebraukuši Parco Regionale delle Alpi Apuane, citiem vārdiem, vienā no daudzajiem nacionālajiem parkiem.
Līkumojot pa šauru, vietām pusjoslas platu divvirziena serpantīnceļu, iebraucam vienā viduslaiku miestiņā Castelpoggio un teju pārceļamies laikā un civilizāciju atstājam aiz muguras.
Šeit valda absolūts miers un klusums, nevienas dzīvas dvēseles uz vienīgās ieliņas, kas faktiski ir kāpnes kalnā visa miesta garumā. Dodamies dziļāk miestiņā un, kamēr tiek taisīts kāds foto pie vietējās baznīcas, no mugurpuses uzrodas pirmā un vienīgā satiktā dzīvā dvēsele šajā ciemā.
Lādzīgā tante skaidrā itāļu mēlē mums apskaidro, ka labākais ainavas foto skats ir meklējams ejot vēl uz priekšu, kāpjot kalnā, aiz baznīcas uz terases.
Pamanām, ka ciema pašā galā, kalnā ir senas pils drupas un dodamies apskatīt arī tās.
Acīmredzami, ka te pat neviens nav centies veikt nekādus arheoloģiskos izrakumus. Nav šaubu, ka te noteikti būtu daudz interesanta, ko uziet.
Izbraucot šo nacionālo parka nostūri braucam lejā no kalniem un atgriežamies atkal civilizācijā un svelmē. Tālumā jau redzams mūsu šīsdienas apmeklējuma mērķis - kalnraču pilsēta Carrara.
Pilsētiņa interesanta – milzīgas spoži baltas atklātā tipa marmora lauztuves ir tā fonā un pilsētiņas dzīve, šķiet, ir tām pakārota. Gan mākslas akadēmijas priekšā darbi tik no šī marmora, gan daudzas pilsētas mājas, gan trepes. Nokļūstam līdz pašām lauztuvēm un atmetam sākotnējo domu uzbraukt tajās augšā.
Tā kā šis ir joprojām funkcionējošs bizness, visa raktuvju teritorija ir slēgta publiskai apskatei.
Apmierināmies ar domu iegūt krāšņas fotogrāfijas un kopainas varenības sajūtu. Paiet laiks, līdz izfunktierējam no kura rakursa (kalna) ir bijis fotografēts mūsu apskates objekts tūrisma informācijas biroja skatlogā un galu galā mēs atrodam, šķiet, pareizo lokāciju.
Te nu tas ir – mežonīgi milzīgās atvērtā veida marmorlauztuves - veselas kalnu grēdas, kas tiek lēnām noraktas. Marmora žilbinošais baltums ir tik pat spožs kā sniegs saules gaismā. Viss kalns nosēts ar nebeidzamu serpantīnu virteni un šahtām.
Kamēr mēs stāvām savas padsmit minūtes, izbaudot neaprakstāmi grandiozo skatu, mums garām paslīd pāris garlaikoti vietējie, kam šāda ainava ir ikdiena un nešķiet būtiska.
Diena nav galā. Uz plašā horizonta skaidri redzama La Spezia. Taču garlaicīgo urbanizācijas apskati nolemjam atlikt uz vēlāku laiku un virzāmies piekrastes virzienā. Izvēle tiek likta uz Comolia, kur nokļustot un, meklējot sev naktsmājas, iesperamies vienā no kempingiem, kas izrādās pārpildīts. Saules karsēšana ir pamatīga, vēlme iekrist zaļizilajā jūrā kļūst par uzmācīgu ideju, taču viena no satnav norādītajām pludmalēm izrādās slēgta un apsargāta militārā zona.
Neatmetot abas cerības par jūru un naktsmājām tās tuvumā nolemjam vienkārši izvēlēties sev tīkamāko viesnīcu turpat jūras redzamības attāluma. Veiksme ir mūsu sabiedrotā, jo atrodam visideālāko iespējamo variantu – numuriņu 3 zvaigžņu viesnīcā par 90EUR ar skatu uz jūru un vienu no retajām publiskajām pludmalēm burtiski 3 minūšu gājiena attālumā no tā.
Nu tad, atiet jūriņa! Pāris stundas un vairākas peldes sesijas ir labākais veids kā atslābināties pēc kārtīgas moto braukšana dienas.
Interesants novērojums, tā kā šī bija viena no retajām smilšainajām pludmalēm, militāro apsvērumu vadīti itāļi tajā ir uzstutējuši pamatīgu dzotu, ko okupējuši vietējie pludmales glābēji.
Pēc idilliskas atpūtas
laiks atgriezties viesnīcā un racionāli izmantot numura balkonu, kur izkarināt žāvēties visu tikko izmazgāto milzu veļas kravu. Prieks secināt, ka drēbes Itālijas laika apstākļos izžūst fenomenāli ātri.
Vakars noslēdzas pavisam ikdienišķi ar gājienu uz tuvējo restorānu un picām.