Online
Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Apceļo dzimto zemi (Žīdu ceļš, Burlaku sils, Lejasmūnas u.c.) | |
| Pievienota: 08. Jun 2010, 18:43 Atjaunota: 08. Jun 2010, 21:50 | Citas galerijas no lietotāja janzi |
Žīdu ceļš.
Pa Žīdu ceļu aizbraucu līdz Sila ceļam, griežu pa labi un dodos Brīdagas virzienā.
Brīdagā griežu pa kreisi pēc apm 1km griežu pa labi un dodos Burlaku silā.
Nobildēju moci Burlaku silā.
Pa Burlaku silu ceļš smilšains. Braucu ar ātrumu 20-30 km/h 1-3 pārnesums, pāris reizes gandrīz uz acīm novilku, moci visu laiku nēsāja.
Burlaku sils veiksmīgi izbraukts, burlaki neuzbruka, griežu pa labi un dodos uz Lauvām.
Lauvu ciems, netālu no tā kādā pamestā mājā savulaik slēpās pērkonkrustieši.
No Lauvām aizbraucu līdz Korģenei, nepilnus 2 km aiz tās griežu pa labi un dodos Mērnieku virzienā. Ceļš (apm. 7 km) taisna, plata meža stiga ar stingru grants segumu braucu apm. 70 km/h.
Izbraucu uz Rozēnu ceļa griežu pa kreisi aizbraucu līdz Salacas dzelzs tiltam nobildēju moci un tiltu, griežu rinķī un dodos Rozēnu virzienā.
Mērnieku kājnieku tilts, eju apskatīt tilta tehnisko stāvokli, daži dēļi ir nedaudz trupējuši, bet kopskats ļoti labs. Kājnieku tilts ir domāts priekš gājējiem, tādēļ ņemu moci aiz ragiem uz stumju pāri tiltam.
Mocis veiksmīgi pārstumts pāri Salacai.
Stumjot moci ir svarīgi, lai riepa ietu pa siju, jo savādāk kāds dēlis var neizturēt manu un moča (212+80 kg) svaru.
No Mērniekiem braucu Valmieras virzienā un griežu pa kreisi uz Lejasmūnām.
Ap šo vietu vajadzētu būt Lejasmūnām, neredzēju nevienu māju un nesatiku nevienu Mūnu, nobildēju moci uz Glāžupes tilta un devos ziemeļu virzienā. Ceļš ar svaigi uzbērtu grants segumu, pirms pāris gadiem tur ar quatru knapi pabraukt varēju.
Grants segums beidzās, es neriskēju testēt savu moci pa iebrauktām takām un bezceļiem. Šajās vietās savos sirojumos savulaik ir ieklīduši brāļi Voitkes. Par brāļu pašreizējām gaitām man ziņu nav, tāpēc griezu moci rinķī un devos Staiceles virzienā.
Staicelē bilde pie futbola bumbas. Šeit arī samāju vienīgo motobraucēju, kādu čoperistu, kas brauca Ainažu virzienā.
No Staiceles braucu uz Mazsalacu, kur uzpildos un sev par lielu brīnumu secinu, ka benzīna patēriņš ir tikai 5.1 l/100km, man likās ka "zāģējot" pa tiem mazajiem zemes ceļiem būs krietni vairāk. Tālāk ceļš uz Rūjienu.
Rūjienā piestāju pie laukuma, pārbaudu ūdenssūkni, ko Rūjienai dāvinājusi Higašikava, ūdens nav. Pie autoostas ieraugu tūrisma informācijas stendu un eju turp. Pie veikala stāvēja pelēks (laikam Kia) džips no blakussēdētāja durvīm izliecas mēreni barota sieviete un man uzsauc "Ūdeni meklē?!" Atbildu "nē" un eju apgūt tūrisma informāciju.
Tūrisma informācijā kā apskates objekts bija dzirnavas un Rūjienas pilsdrupas. Pie ceļa uz dzirnavām "ķieģelis" un uzraksts "Privātīpašums". Tāpēc atliek vien apgūt pilsdrupas.
Skats no pilsdrupām uz Rūjupi un dzirnavām.
Tālāk dodos uz Valmieru, iebraucu benzīntankā, kur divi endūristi (KTM un Triumph tīģeris) baudīja alu. Tālāk uz mājām, kopā nobraukti apm. 300 km. Pa zemes ceļiem mocītis braucas labi, ja ir "trepe" grab, ja "mīksta" smilts jācenšas nenovilkt uz acīm.