Online
Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Cuba Libre III | |
| Pievienota: 18. May 2019, 10:56 Atjaunota: 18. May 2019, 16:30 | Citas galerijas no lietotāja Mr-Scorpion |
Pirmā daļa
Otrā daļa
Atsevišķu stāstu veltīšu arī pašai Havannai. bet to mazliet vēlāk.
Tālāk mūsu ceļi ved uz Trinidadu. saskaņā ar visiem tūrisma ceļvežiem, šo vietu iesaka, kā - "Jūs bijāt Kubā, bet neesat bijuši Trinidadā???
" ...nu tad braucam ar. 
Tā kā ceļš nav tāls, nolemjam dažas stundiņas palaiskoties vietējā pludmalē. Ar tām pludmalēm Kubā ir kā ar bitēm - kaut arīdzan tā ir okeāna ieskauta sala un peldvietu pieejām (neiet runa par a-ļa ***** zvaigžņu servisa
gļamūra pludmalēm, bet attālākām no civilizācijas ar vienkārši parastu, mežonīgu dabu un jūru) vajadzētu būt ik uz soļa, nemaz tik vienkārši tām piekļūt nav, jo nav ceļu un arī īsti kartē tās nav atzīmētas. iemesls viens - jātur brīvie cilvēki tālāk no kārdinājumā krišanas - doties pāri okeānam un iekrist imperiālisma lamatās 
nonākot pludmalē, mūs jau pa gabalu sveicina klusi un pīkstienveidīgi ņaudieni. šis mazais, zilacainais velniņš tā vien lūdzās - aizvediet mani uz ... Londonu
Nonākam Trinidadā. Viesu nama saimnieki laipni piedāvāja atrast šeit mums apartamentus un piedāvāja tos īrēt pie saviem radiem/draugiem/ paziņām
. lai vai kā - atkal veiksmes māte mūs aploloja ar vienkārši izciliem apartamentiem un par tām pašām lētajām naudiņām. nu kā jau viss ierasts. Trinidada bija tiešām iespaidīga pilsēta. tādā ziņā, ka visas ielas ir braucamas tikai vai nu pajūgiem, vai Hammeriem. redzat bildē paši
taču atstāja ļoti patīkamu iespaidu.
Cilvēki ilgojās pēc sniega (sniegavīrs)
Iemesls, kāpēc te tā cilvēki sasēduši - šis ir viens no Wi-Fi spotiem pilsētā. nopērk pa 2 EUR paroli uz stundu un sazinās ar saviem amerikas radiem, vai ... vienkārši internetā skatās
Tikmēr citi ķemmē tirgu.
šī vieta vēl paliks atmiņā ar vienu ļoti gaumīgu ēstūzi. tas bija pat samērā pieprasīts, jo uz to uz ielas ārā stāvēja cilvēku rinda. mēs to arīdzan samērā ātri izstāvam un tiekam pie mega garšīgām vakariņām un ... kaut arī šādās iestādēs Kubā cenas ir riktīgi tūristiskas - ne lētākas, kā kādā eksotiskā vidusjūras salā - šis iestādījums bija diezgan draudzīgs cenu ziņā. protams - ēdiens bija mega garšīgs un kvalitatīvs. pirmo reizi Kubā tiekam pie jūras veltēm. Dīvaini, jo Kubai apkārt ir jūra
tomēr zvejas laivas tur nav. vietējie zvejo no piepūšamajām gumijas laiviņām... un tas nav pārspīlēts. jo visi zvejas kuteri jau sen ir Floridā 
Nu ko - maza džumīte jūriņā un
... braucam tālāk uz Kamagveju
Jau laicīgi sarūpējam benzīnu. Benzīntanki arī ir atsevišķs stāsts. viena lieta ir tā, ka viņus galīgi nesastapsi uz katra ceļa stūra. cita - ne visos ir Super benzīns. trešā - tajos var iekulties dažādās dēkās... piemēram - tur pistolēm nav tā saucamais "atsitiens". un benzīnu jālej ļoti uzmanīgi, uz aci skatoties, lai nepāriet pāri malām. Visos stūros uzlīmes "mobilos lietot aizliegts". šajā konkrētajā benzīntankā mums pieprasīja uzrādīt pases
a vot priekš kam? laikam radījām aizdomas, ka esam spiegi 
Benzīna cena par E94 benzīnu ir apm. 1,20 EUR/L
Nonākam Kamagvejā samērā pavēlu vakarā. tiekam ļoti labos apartmentos, kas iet ar nosaukumu "Itāļu viesnīca/restorāns". Jautrākais - uz šīs iestādes durvīm karājās sludinājums : "tiek meklēts pavārs, kas māk gatavot itāļu gaumē"
bet citādi viss bija super. Sveiciens VATERLAND. nejauši uzklupām šādam Guzzi. par moto runājot - jau teicu, kas un kā. tik pārsteigums bija vienu vakaru. dzirdam kaut kur tālumā stiepj žilete. sākumā WTF
bet garām tiešām palido žilete. tumsā nevarējām redzēt - kāda tieši. tad vēl reiz redzējam vienu vietējo "KONSTRIKTORU", kurš pats saviem spēkiem uzšķūnējam YAMAHA Fazer wanna be ar kādu 50 cc tosola sildītāju (bez tosola - gaisa dzese)
Pati pilsēta ... kaut kas a-ļa Unesco mantojums. bet arīdzan - neko dižu tur neredzējām, lai baigi ieWOOOWotu.
Atļāvos iemūžināt vietējā veikala skatlogu. nu ... laikam tik tāpēc tur tās preces stāv, lai nebūtu tukš skatlogs.
Par veikaliem runājot. bilde laikam pasaka visu. bet komentārs neliels. viss tajos pieejamais ir saskaitāms uz 1 rokas pirkstiem. un tas ir - ūdens plastmasas pudelēs, milzīgos kvantumos Havana Club, dīvainas izcelsmes cepumi/čipši (ne vietējie), cigaretes, un ... kaut kāds vēl štrunts... neatceros. aaa - vietējais alus skārdenēs :doch:
Atsevišķa nodaļa "veikals veikalā" ir atvēleta higiēnas precēm un mazgāšanas līdzekļiem. tur gan tik pa 1 laiž iekšā. visu pārējo - maizi, gaļu, dārzeņus, augļus ... pienu (varbūt) - var dabūt TIKAI tirgū no vietējiem fermeriem.
pie veikaliem ir mega rindas. bet ... uz somu glabātavu. tā ir ļoti ierobežotā platībā un visiem vietas nepietiks. ar somām ieiet neļauj. pie ieejas stāv veikala darbinieks un katram, kas iet ārā, pieprasa čeku un uzrādīt pirkumus.
neko interesantu neredzējuši, nolemjam doties pabaudīt kādu attālāku Kubas stūrīti. plāns - tikt uz šiem Wild beach, kuri tūrista ceļvedī tiek apzīmēti kā "dream paradise", vai tamlīdzīgi. bet ar smagu piebildi - turp vedošais ceļš ir vēl briesmīgāks, kā "normālie" Kubas ceļi un ar kuru katru auto turp netikt. bet vai tad tas mūs atturēs?
un - jo tālāk no tūrisma acīm, jo dzīve vairāk "sit ar atslēdziņu"... kā atšķirt vietējo mitekļus no tūristiem paredzētajiem? vietējiem logos nav stiklojumu. vienkārši žalūzijas un viss. līdz ar to visi zina par visiem absolūti visu
Nonākam pēdējā "apdzīvotā" punktā pirms mežonīgās piekrastes. sāk gribēties ēst.
ceļvedis ieved mūs ITĀĻU restorānā. pajautājam meņušku... viesmīle atbild - ir tikai Pasta carbonara un kaut kāds "picas izstrādājums". no apkārtējiem nenovāktajiem traukiem redzam pastas atliekas ... nu ... makaroni zīmuļa resnumā ...
saprotam - labi nebūs un tinamies vēlāk gan tikām pie normālas paikas.
paēdam un dodamies iekarojumos. jā - ceļš tiešām nav nekāda automaģistrāle. bet vai tad mums Rīgā tādu netrūkst?
un te būtu īstais laiks pastāstīt par auto īres piedzīvojumiem.
Kaut arī Kuba jau sen ir tūrismam atvērta valsts, neceriet, ka tur viss būs pieejams. tā arī mēs auto īri nobukojām gandrīz pus gadu iepriekš. sākumā izvēlējāmies kaut kādu made in China geļiku (Gely) 4 door sedan, apmēram VW Passat izmēros. taču, nākot laikam tuvāk, no aģentūras saņemam ziņu, ka geļiks nav un nebūs pieejams. tā vietā - ņemat Jimmy. mēs - nu nē, mēs tur ar visām parpalām neietilpsim. un tā - vārds, pa vārdam, līdz - vai nu ņemat Jimmy, vai ejat
nu ... nekas cits neatlika un Jimmy nonāca mūsu rokās. kopumā tajā satilpām ļoti labi. un beigās izrādījās - labi vien, ka to paņēmām. jo geļiks dēļ Kubas ceļiem, jau pirmajā vakarā būtu palicis bez riteņiem
turpinot ceļu iecerētās pludmales virzienā, samērā drīz atduramies pret barjeru. militārā zona
mazliet vīlušies par tādu negaidītu pavērsienu, dodamies citu pludmaļu meklējumos. nomitinoties pavisam necilā miestā Mora, nākamajā rītā jau dodamies uz citu salu, kas gan tūrismam ir atvērta.
un tā - jūsu acu priekšā sociālisma celtne. 35km garš mākslīgi uzbērts ceļš uz Cayo Coco salu. un neceriet, ka tās sākotnējā iecere bija "viss cilvēka labā". šķiet - lieki atgādināt par karību krīzi. jā - šajā salā bija gan krievu atombumbas, gan arī militārie lidlauki un bāzes. viena tāda tur vēl ir palikusi, bet citādi - braucat un sauļojaties. tik atceraties - ieeja = rublis, bet izeja = 2
došanos uz paradīzi piebremzē uz kādu stundu CSNg. kādu vietējo braucēju piečakarēja fizika un smaguma centrs. bet - pievērsiet uzmanību tehn. stāvoklim.
nonākam galā. un pludmalīte dalās 2 daļās - apdzīvotā (pilns ar cilvēkiem) un neapdzīvotā + aizvējš. mēs izvēlējāmies otro.
ļjapotaaaa
nu un kā gan bez (.)(.) bildēm neiztikt
Pusdienās lobsters. garšoja
Pāris dienas pabaudījuši sauli un jūru, dodamies lēnām jau Havannas virzienā. tā kā ceļš ir ļoti tāls, izlemjam to dalīt 2 daļās. pa vidu piestājot Santa Clara. pati pilsēta ne ar ko nav ievērības cienīga, kā vien diženās revolūcijas "Staļingradu". nē - nekas diži asiņains tur nebija. bet Čegīts tajā uzrīkoja uzbrukumu Batistas armijas konvojam. nonesa no sliedēm vilcienu, apsita armijniekus, daudzus saņēma gūstā, bet lielākais loms bija tieši ieroču krava. tā arī pielika treknu punktu Batistas pretošanās kustībai un Fidels svinēja uzvaru. protams - tagad tajā vietā ir memoriāls un šis notikums ir joprojām Kubas centrālais notikums.
Kā rezerves variants, ja nu vilciens paliek uz sliedēm, priekšā vilciena ceļā tika novietots šis buldozers. nu ... tik tas nekas, ka Cat ir pure made in USA produkts
Laikam ievērības cienījamākais pilsētas apskates objekts ir šis Čee memoriāls. tajā pat ir mauzolejs, kurā guļ viņa pīšļi. to nabagu atrada pirms vairākiem gadiem kaut kur ...
kur un pēc N gadu gulēšanas zemē - izraka un pārvietoja šurp. nu ... revolūcija nav joka lieta.
dodamies tālāk mājup uz Havannu. pa ceļam piestājot slavenajā Varadero.
vieta, kur vēl Fidela laikos laida iekšā tūristus. bet tālāk par to vietu gan viņus nelaida.
šādi izskatās īsta Kuba un tāda tā arī paliks atmiņās.
bet šādi tā pārtop par "plastic beach" ... viss tūrismam un gļamūram. atstāj tādu mazliet lēta fake piegaršu. kaut arī daba tur patiešām ir ļoti skaista.
maza piestātne pa ceļam. skaists skats, jūra kreisajā bildes pusē. un ceļš pārsvarā iet gar jūru. viss jau skaisti. bet gaisā ir redzami vairākus desmitus km gara dūmu sliede, kas nāk no kaut kādas naftas ķīmiskās pārstrādes rūpnīcas skursteņa. dūmi ir tādi zilgani oranži. mazliet ķieģeļkrāsā. un visu šo laiku var redzēt, kā tie sēžas zemē. jau iepriekš pieminēju par to naftas smogu... lieki piebilst, kā te smirdēja... skaisti, bet smirdīgi... diemžēl.
kopumā izbraukājām gandrīz 2/3 salas. redzējām daudz. šo un to nebija vērts redzēt, taču iespaidi ir milzīgi. katrā ziņā - ļoti pat bija vērts.
sava ceļojuma stāstu noslēgšu ar nelielu ieskatu Havannas dzīvē. bet to mazliet vēlāk.
pagaidām - priekā
