Online
Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
1/3 pa čigānu TET 2018 | |
| Pievienota: 31. Jan 2019, 23:18 Atjaunota: 03. Feb 2019, 00:26 | Citas galerijas no lietotāja VATERLAND |
Kā tas viss sākās? - gadu atpakaļ čoms,tas pats kurš attēlā augstāk, ar kuru bijām iepriekš izbraukuši gan Eesti grantenes Saaremaa, gan Latgales pierobežas zemes ceļus man prasīja – kas varētu būt mūsu nākamā gada moto brauciena maršruts un kam varētu nebūt mazuma piegaršas? Man nenācās ilgi domāt, jo prātā bija tikai viena doma – offrouds Rumānijas Karpatos.
Jāpiezīmē, ka sākotnējais plāns bija izbraukt grants un zemes/meža ceļus vieglā offrouda režīmā, nelienot hardcore posmos, izvairīties no asfalta, cik tas iespējams; startēt vien diviem braucējiem : man - ar korozīvo klasiku un manam kompanjonam Mikam - ar viņa veco labo Gelande/ Strasse R100GS.
Lai gan braukt divatā nebūtu nekādas vainas, prātā bija palicis mans skolas biedrs Kiks, kurš jau iepriekš ar savu XR400R Hondu vairākkārtīgi pabijis „ar pīpi uz jumta” otrpus Rumānijas robežai - Ukrainas Karpatos un viņam varētu būt pa prātam pievienoties šādā veida avantūrā. Tā izrādījās taisnība.
Gatavojoties braucienam, korozīvajai klasikai tika veiktas gaitas un piekares uzlabošanas korekcijas, kur savu roku pielika ne vien Naits, bet arī Meža Māris. Par to abiem meistariem pelnīts paldies. Līdz ar 21”ratu priekšā, pagarinātu aizmugures piekari un amortizātoru gājienu, agregāts kļuvis ne vien augstāks, bet arī parādījusies līdz šim nebijusī iespēja braukt pilnā auguma, komfortabli vadot moto stāvus, kā tas pienāktos.
Mika GS bija piedzīvojis krietni vairāk šķūninga, kas nākuši par labu gan vadāmībai, gan sēdpozīcijai. Vēl pāris dienas pirms izbraukšanas GS radīja nopietnu satraukumu par ģenerātora lādēšanu, ko tomēr kkā izdevās atrisināt.
Pateicoties visiem paveiktajiem apkopes darbiem, nekādas vērā ņemamas ķibeles brauciena laikā netika piedzīvotas.
Braucienam atvēlētais laiks tika sākotnēji lēsts kā viena pilna nedēļa pa kalniem, kas līdz ar vairāk iestaistīto braucēju individuālo grafiku kalkulācijām un kopējo kompromisu beigās pārvētās vien par vienu pilnu nedēļu, veltītu visam pasākumam kopumā.
Dažs mācēs teikt, ka tas nekam neder, taču arī nedēļas laikā ir iespējams nokļūt nezināmā un aizraujošā realitātē, kura iepriekš nav pieredzēta.
Brauciena maršrutam par pamatu tika ņemts Trans European Trail Rumānijas posms.
*Šobrīd aktuālā Rumāijas TET maršruta versija mājas lapā atšķiras no tās, kuru mēs izbraucām.
Ja cītīgais lasītājs jau ir iepazinies ar šā maršruta ģeogrāfisko konfigurāciju, tad pamanīs, ka TET Rumanijas posms ir akurāt saplānots kā pusloks, kurš turpu šurpu vijās līdz ar Karpatu kalnu grēdu, šķērsojot teju visu Rumāniju no dienvidiem uz Ziemeļiem, gar Austrumu malu.
Konkrētajā gadījumā tika lēsts, ka ar moto paspēsim izbraukt aptuveni 1/3 no kopējā Rumānijas TET, uzsākot no Rumānijas Ziemeļrietumiem, šķērsojot pa perimetru, dziļi Rumānijas vidienē ieslīgstošo,reiz Ungārijai piederējušo reģionu- Siebenbürgen.
Tas līdz ar Austroungārijas/Vācijas zaudējumu 1.Pasaules karā pārgāja Rumānijas rokās, taču pēcāk ar Ādolfa gādīgu starpniecību, lai arī uz salīdzinoši neilgu laika sprīdi, tika no jauna atdots Ungārijai.
(Ir bijusi agrāk darīšana ar ungāriem un viņiem šis reģions vēl joprojām ir atmiņās dzīvs)
Saprotot to, ka nedēļa ir gaužām īss laika posms, lai varētu paspēt pilnībā pgūt visu TET Rumānijas maršrutu, kā arī racionālā veidā veiktu pēcāko atceļu, lieki nezaudējot dārgo laiku, tika nolemts, ka līdz Rumānijai visi trīs mo tiek nogādāti ar īres busa palīdzību.
Šādā gadījumā tiktu gan saglābtas visu moto offroudam domātās pumpenes, minimizēti degvielas izdevumi un laiks, ko mēs visi trīs citkārt pavadītu ceļā uz Rumāniju un atpkaļ.
Lielākā „ ziepe” draudēja izvērsties ar busa īri – visi busi, kas atbilstu mūsu meklētajiem parametriem un budžetam bija burtiski izķerti no Ssa. Paša pēdējā brīdī izdevās atrast mums pasējošu busu ar demokrātisku nomas ciparu. Šāda iemesla dēļ mēs kopsummā zaudējām 2 dienas, ko citkārt varētu atvēlēt garākam braucienam.
Saskaņā ar plānu, turpceļā tiktu veikta viena nakšņošana Polijā, tūlīt aiz Lublinas. Atpakaļceļā tiktu braukts non stopā, mainoties stūrmaņiem.
Sākotnēji bija plānots atstāt īrēto busu apsargājamā stāvlaukumā kādā no Rumānijas pilsētiņām kalnu tuvumā, no kurienes uzsāktos mūsu offrouda Rumānijas tūre pa TET maršrutu, kas gan transformējās nedaudz vienkāršākā formā – atstājot busu pie viena no Baia Mares hosteļiem, pašā pilsētas centrā, par to vienojoties ar vienu no hosteļa uzraugiem/darbiniekiem.
Turpceļā ieplānotā nakšņošana pēc vairāk nekā pusceļa veikšanas aiz Lublinas sevi pilnībā attaisnoja, jo nākamās dienas turpceļš noslēdzās Rumānijas Baia Mare pilsētā, Karpatu kalnu pakājē ļoti īsi pirms krēsla iestāšanās.
Lieki nežāvējot tika veikta moto un mantu izlāde no busa, pēc kuras tapa nosprausts pirmais mērķis – trāpīt uz TET Maršruta un pārnakšņot jau augšā kalnos, tālāk no pilsētas drūzmas un kņadas.
Pa ceļam nācās piestāt pie viena no bankomātiem, lai iegūtu kādu skaidās naudas summu vietējās Levās. Skaidrajai naudai Rumānijā, it īpaši kalnos un mazajos kalnu miestos ir gana liela nozīme.
Jau krietnā krēslā, traucoties caur vēlīno vakara satiksmi mēs beidzot izlauzāmies šķietami pareizā TET maršruta virzienā....
Vadoties tik pēc navigācijas un braucot augstāk kalnos, caur pāris sādžām un līdz ar tumsas iestāšanos, mēs bijām nonākuši vietējā klostera teritorijā, kur nekādīgi neizdevās atšketināt TET maršruta sākumu. Mēs nolēmām, ka rīts ir gudrāks par vakaru ,un, ka būtu daudz prātīgāk sameklēt kādu labu vietu telšošanai/ naktsmītnei. Turpat zemāk pa ceļu ielejā bijām pamanījuši tādu kā viesu namu, kur norisinājās vietējo pasāciens, tādēļ iebraucām noskaidrot vai ir kādas iespējas pārlaist nakti zem jumta, vai vismaz iegūt drošu vietu telts būvniecībai.
Vārds pa vārdam ar iestādes saimnieci, kas vienīgā pieprata kādu svešvalodu, izņemot rumāņu, un noskaidrojām, ka esam nonākuši vietējā zivju restorānā, bez iespējām pārnakšņot uz vietas.
Lai arī saimniece cītīgi skaidroja tuvējā hoteļa atrašanos vietu, lejāk ielejā, no viņas mēs arī uzzinājām alternatīvu nakšņošanas vietu – ganu namiņu, pārsimt metru augstāk ceļā malā, kas vestu mūs atpkaļ Klostera virzienā.
Namiņa koorinātes Google maps (47 42.122399,23 41.501900) – pieminēšanas vērts, ka Google tik vai tā uzrāda aptuveno lokāciju.
Lai kopīgi apsmadzeņotu un izlemtu par vienu vai otru opciju nakšņošanai, mēs nolēmām to veikt ar laipni piedāvātajiem vietējā alus Ursus mēriņiem. Tostarp no saimnieces arī uzzinājām, ka Baia Mares apvidū nav izplatīti lāči un nakšņot brīvā dabā ir droši. Nedaudz ievelkoties alus smeķēšanai zivju restorāna darzā, pienāca arī pusnakts, un tapa skaidrs plāns, ka brīvdabas nakšnošana ir tieši tas, ko mēs meklējam.
Sacīts-darīts: bijām jau pie pieminētā kalnu namiņa – terases, kur priekšā iekārtojušies divi vietējie 4x4 bezceļa braucēji ar savām modificētajām Suzuki Vitarām , kuri izrādās pārsteidzoši viesmīlīgi un cienāja mūs visus ar jau vairāk nekā pusē nokopto Balantine’s viskiju.
Viens no vietējiem džipu īpašniekiem izrādījās gana runīgs un izskaidroja to, ka mūsu iepriekš uzsāktā offrouda sesija pa klosterim piederīgo teritoriju esot ar liegumu, kurā dragāt var izņemot atļauju no vietējām varas iestēdēm pilsētā. Tāpat uzzinājām, ka eksistējot arī pat kaut kādi naudas sodi pārkāpējiem
Izteicām cildinošus vārdus par 4X4 technikas vienībām, kuras atbilstoši Rumānijas Karpatu apvidus specifikai nošķūnētas ar paaugstinātu rāmi, niknākām atsperēm un mazāka diametra bezceļa profila riepām,demonstrēja teju nereālu sniegumu nesājoties nakts melnumā pa tuvējo apkārtni un velkot augšā dubļainajos kalnu slīpumos bez mazākā iespringuma.
Līdz ar abu vietējo 4x4 īpašnieku aizdošanos savās bezceļu gaitās mēs beidzot varējām izklāt guļammaisus uz namiņa grīdas un atslēgties uz pāris stundām, pirms kalnos atausīs kārtējais rīts...
Nākamais rīts gan izrādījās nedaudz savādāks kā mēs tobijām iecerējuši: saules vietā mūs sagaidīja rasinošs lietus, kas smalkā kārtā sijāja sejā, neatstajot nekādu tālāku cerību par snaudienu.
Sapakojuši guļammaisus devāmies lejup pa to pašu ceļu cauri ielejai uz vietējo ciemu Chiuzbaia un ieturējām ātrās brokastis vienā no retajiem, vaļā esošajiem ceļmalas iestādījumiem.
Apkārt valdošā noskaņa ar tirgus kioskiem mazliet sasaucās ar jau piemirstajiem 90-tajiem gadiem LV.
Neiespringstot ar TET sākmposma meklējumiem dabā, tika nolemts ielikt punktu kārtē, kur TET krustojas ar tuvāko apdzīvoto vietu un doties turp. Ivēle krita uz miestu ar nosaukumu Botiza.
Līdz ar kursēšanu augstāk kalnos par nepieciešamību kļuva lietus mētelis, kurš vēl daudzas reizes šajā neaizmirstamajā piedzīvojumā mums lieti noderēja.
Salāgojot navigācijas iekārtas un izvēloties offrouda opciju bijām beidzot izlīduši uz lauku grantenes, ko kolorītāku darīja ne vien rupjā granīta šķembu putra augšupejošos līkumos caur pļavām, bet arī klātsošais lietus, kam vēlāk izrādījās vērā ņemama nozīme iekarojot TETu.
Tālākā dienas brauciena norise jau tuvinājās sākotnēji plānotajam – grants un meža ceļi.
Ieprieš nolijušais lietus kalnos un mežos sirojošie baļķvedēji ik pa posmam bija sagatavojuši dubļu vannas un izmuļāto, mālaino meža ceļu zampas, ar nenosakāma dziļuma peļēm, caur kurām braucot bija jāmanās turēt balanss.
Pēc kāda garāka stiepiena pa kārtējo meža posmu sekoja „mācību stunda” gan Mikam, gan arī man, ar sazemējumu katram no mums, dēļ muļļāšanās caur dubļu risēs un izslīdējušu priekšējo ratu vai elegantu salto pāri stūrei, Mika gadījumā.
Nedaudz atvelkot elpu pēc iestigušo moto cilāšanas no dubļiem, turpinājam savu ceļu līdzīgos braukšanas apstākļos, līdz nonācām miestā ar nosaukumu Primaria Botiza.
Tur kā vietējās nozīmes ciema lepnums tapa izbetonēta kalnu strauta promenāde abpus ielejai. Turpat pa rokai atradās LV laukos kādreiz tik izplatītais lauku universālveikals – ar tādu pat ķīmisko preču smārdu. Eck, romantika
Papildinot ūdens rezerves un piekožot pa vietējam saldējumam, kustējāmies tālāk.
Iebraucot kārtētā miestā, šoreiz Primaria Telcin, Miks pamanija kaut kādu necilu norādi par picēriju sīkā sānielā.
Mūs apkalpoja čigānzēns, kas acīmredzami darbojās ģimenes rūpalā.
Pie galda sēžot un piekožot picas, tika iestatīts nākamais pieturas punkts – Parva.
Atrodot pienācīgu pieturas vietu maltītei kalnu pārejā ,tika sastapts vietējais gans, kurš īsas, bet ganam produktīvas sarunas (monologa) rumāniski rezultātā, no mums ieguva Perlas tumšo alu, pirmo un vienīgo reizi kalnos šajā braucienā manījām vietējo Enduro braucēju.
Šādā aspektā atlika vien pabrīnīties, cik maz ir vietējo, kuri pārvietotos ar divriteņu moto tehniku, jo pārsvarā tiek ekspluatētas dažāda vecuma un nolietojuma pakāpes 4 riteņu grabažas.
Mazliet vairāk moto technikas tika novērots DUSos, taču tur lielākoties klavieres un tusnīga paskata onkas ar klubu uzšuvēm....
Pēc vairākiem mežu posmiem jau pa TET maršrutu caur Dragomestri, Romuli, bijām nonākuši līdz miestam ar nosaukumu Parva.
Pietika tik iebraukt miestā, lai saprastu, ka atrodies kalnos, kur cieņā ir 4X4 kā vienīgais pamattransporta līdzeklis- ik uz soļa pa kādam nokorodējušam apvidniekam, kas pielāgots vietējo kalnu meža ceļu braukšanai.
Pieripojām pie centrālās ciema bodes un nolēmā iepirkt šo to vakaram, jo nebijām droši vai vēl pa ceļam mums radīsies kāda iespēja papildināt pārtikas rezerves vakaram. Tālāk mūsu plānos bija vēlreiz tikt uz TET takas, kuru nācās meklēt kādu brīdi, pamaldoties pa ciemu, līdz beidzot bijām to atraduši.
Te bija pirmā reālā atklāsme par TET maršruta būtību un to, kādām technikas vienībām tā ir paredzēta.
Bijām tikuši līdz posmam, kas gāja arvien pieaugoša slīpuma, strautu izgrauztu rišu klāta un zvalstīgiem, dažāda izmēra akmeņiem nosēta, šaurā, līkumaina zemes ceļā. Problēmu būtu bijis krietni mazāk, ja moto svars grozītos ap 115kg kā XR, nevis 200 pāri kg, kas dotu vairāk manevra iespēju.
Kalnā braukšanas „ mācību stunda” lika apgūt pāris standart elementus - velkot augšup, ne vien jāpamanās apbraukt akmeņi, neuzsitot feļļas, bet arī vienmērīgi gāzējot un netatmetoties, posms jāuzbrauc vienā piegājienā nestājoties, turklāt uz pareizā lēmuma pieņemšanu maneverējot pa slīpumu atliek vien dažu sekunžu daļas....
Mans mēģinājums aprāvās līdz ar nolikšanu uz sāna kādā otrajā stāvās ceļa takas starpposmā.
Lai arī moto kopīgiem spēkiem tika ne vien piecelts, bet arī uzbraukts nedaudz augstāk, sekoja nākamā epizode, kurā Miks, cērtot tālāk vēl stāvākā kāpumā, ar efektīgu izslīdēšanu dubļainā risē, pamanījās nolikt šķērsām ar GS.
Kopīgi apsverot mūsu komandas perspektīvas tika nolemts, ka šāda posma tālākai izbraukšanai būtu nepieciešama hard enduro cienīga technika - piemēram, XR400, kas bez īpaša iespringuma uzspriņģoja un tik pat naski noripoja lejup no takas.
Bruņojušies ar šo atziņu, sviedros mirkstoši no svelmjainās saules un fiziskajām aktivitātēm svaigajā lauku gaisā, nolēmām mest mieru un meklēt vietu, kur pie dabas krūts pārlaist tuvojošos nakti. Nokūlušies atpakaļ Parvā izmisīgi mēģinājām izfunktierēt kādu alternatīvo uzbraukšanas maršrutu, lai tiktu līdz augšējām kalnu pļavām un tur uzslietu teltis.
Viens no nedaudzajiem miesta ceļiem mūs ieveda strupceļā, kalna pakājē. Vakars vairs nebija aiz kalniem un mēs nolēmām atgriezties miestā un samklēt tuvāko mītnes vietu. Mans pieņēmums, ka īstā persona, kam prasīt padomu, meklējot naktsmītni būtu vietējās bodes īpašnieks izrādījās vairāk nekā precīza.
Bodes īpašniekam tas bija viena vienīga svilpiena jautājums garām braucošajam 4x4, lai nākamajās 2 minūtēs mēs jau būtu aizeskortēti līdz vietējā pansijas „ Maria” pagalmam.
Pansijas apmeklējums ir atsevišķas epizodes cienīgs, kas krāsaini ilustrē Rumānijas pieredzi un kontrastus.
Līdz ar mūsu visu triju moto pēkšņu iegāzšanos pansijas sētsvidū, kur jau atradās vairāki bērni un pāris pieaugušie, priekšplānā uzpeldēja čalītis uz gadiem 16-17. Viņš izrādījās vienīgais, kas kaut cik saprotami spēja izskaidroties angliski. Pēc pāris minūšu sarunas un naktmītnes izcenojuma noskaidrošanas, kas no 1000 Levām piezemējās līdz 100 Levām no personas, nolēmām stumt mūsu drapakus sētā pie malas un pārnest mantas uz piedāvātajiem numuriem.
Nenāktos doties pat pie vietējās čigānu zīlnieces, lai pēc čalīša žestikulācijām skaidri nojaustu acīmredzamo – tas zēns bija zils.Paturot prātā šo atklāsmi, apstiprinājās arī cita sakarība – visa pansija un numuriņi bija sterili uzkopti un kārtīgi. Nav ļauna bez laba.
Paralēli čalīša izjautāšanai par naktsmītnes opcijām, klāt „piepeldēja” vēl kāds no viesnīcas viesiem, vidēja auguma, tumsnējas sejas tips, manāmā alko pakāpē, kas neatlaidīgi centās kaut ko izklāstīt skaidrā franču valodā. Kā tapa skaidrs mirkli vēlāk, tas izrādījās čalīša vecāku ģimenes draugs, kurš kopā ar saviem vietējiem radu bērniem atbraucis ciemos. Kolorītais personāžs uzstāja, lai mēs pagodinātu viņus, piebiedrojoties kopīgajam vakariņu galdam, kad būsim tikuši galā ar iekartošanos numuriņos. Tādam uzaicinājumam bija grēks teikt nē.
Pusstundu vēlāk, atsvaidzinājušies ilgi gaidītajā remdenajā dušā un pārģerbušies daudz atbilstošākās štātēs jau sēdējām pie viena galda ar nesen iepazīto francūzi, kurš atbilda visām Drakulas pazīmēm un galdā tapa celti vietējie gardumi.
Kā aperatīvs pirms maltīties, tika piedāvāts noprovēta vietēja brūvējuma kandžu.Pārsteidzošā kārtā , tā bija labi pagatavota, un to bija iespējams šķaidīt ar upeņu sulu.
Tika pasniegta vietējā zupa – Harčo ar riktīgas gaļas gabaliem. Kā otrais galda tika celti sautētu
kāpostu un cūkgaļas tīteņi un cūkgaļas desas. Maltītes pēc fiziski aktīvi pavadītas dienas svaigā gaisā garšoja brīnišķīgi.
Kopīgās pasēdēšanas laikā tapa noskaidrots, ka pansijas īstenais saimnieks pirms apmēram 2 gadiem, braucot dzērumā cietis avārijā un miris, atstājot visas rūpes par pansiju uz vienīgā dēla pleciem. Čalīša māte joprojām piekopa sēru atribūtiku un bija tērpusies melnā lakatā ar dažādās kombinācijās pieskaņotiem tumšiem apģerbu gabaliem.
Cik varēja spriest pēc apkārt valdošās noskaņas, tad pansijas rūpals nebūt nebija vienīgā ģimenes iztikas gūšanas sfēra, drīzāk - hobijs. Čalītis pat nebija iesprindzis ievietot pansijas sludinājumu Booking.com, kas noteikti vairotu klientu skaitu, tik vien kā izveidojis atsevišķu pansijas facebook lapu.
Pēc ieilgušas pasēdēšanas un jau krietnās „burās”esot, franciski runājošais ģimenes draugs ar visiem līdzpaņemtajiem bērneļiem laimīgi pameta vakariņu galdu.
Būtu lieki teikt, ka vakars bija izdevies labāks nekā to spējām iedomāties.
No rīta mūs sagaidīja lieliskākās brokastis, kādas vien mums bijušas šajā Rumānijas brauciena laikā.
Tikuši laukā no pansijas nolēmām no jauna ielikt kādu no TET maršruta punktiem, lai atselektējot lielceļus navigācijā, turpinātu deldēt meža ceļu un smelt bezceļa burvību.
Ja atmiņa nevīļ, tad maršrutā bija Rodna, Sant, tik pa TETa tālākajiem maršruta punktiem ar kādu pildīšanos DUSā.
Šajā dienā nācās braukt spēcīgās lietus gāzēs pa izskalotiem meža grants ceļiem, kurus stāvumos pārpludināja caurejas brūnuma ūdens krāces, kas gāzās no kalniem lejup uz ielejām. Lietus jaka atkal darīja savu darbu.
Lietus mijās ar sutu, kas iestājās ikreiz lietum rimstoties.
Dienai tuvojoties izskaņai sākām apdomāt nākamo naktsmāju iespējas.
Izvēloties Garmin piedāvāto īsāko ceļu, jau krietnā pievakarē, bijām nonākuši lēzenas pļavas virsotnē, caur kuru ceļš veda uz leju. Pļavā iebrauktās rises izrādījās māls un jebkurš mēģinājums pārvietoties pa špūri draudēja rezultēties ar garantētu nošļucienu slīpi. Vienīgā izeja, pēc iespējas ilgāk braukt pa nepļauto zāli. Viss bija labi līdz brīdim, kad pļavai parādījās koka žogs un vienīgā iespēja tikt tālāk bija šķērsot rises.
Mans mēģinājums šķērsot rises laimīgi beidzas ar akrobātisku pārplanējumu pretējā pļavas pusē, burtiksi aizejot šķēršam uz ziepjainās māla kārtas un pārlecot pār grāvi, blakus ceļam.
Taču pati jautrība mūs sagaida vēl zemāk. Žonglējot pa ziepjaino ceļu biju noripinājies līdzi tanku rakumu pļačkai pašā lejā, kur kompanjoni bija atstājuši savus aparātus un devušies izlūkos.
Pēc neilga brīža aiz muguras izdzirdēju kādu sieviški, kura tuvojās pa pļavas malu skaļi runājoties pa mobilo. Pirmā doma, kas ienāca prātā – nāk īpašniece lamāties, ka mēs izbraukājam šai pļavu.
Izrādījās nedaudz savādāk – tante gumijniekos devās uz tuvāko ciemu pa šo pašu izdangāto ceļu.
Uz brīdi, kad izlūki bija atgriezušies, tika izlemta taktika kā tikt cauri hard enduro dubļu cūku posmam. Braucot caur dziļajām risēm, nācās burtiski kā vannā pārcelt K2 pa ārmalām un ar pilnu gāzi kārpīties uz priekšu, lai neiestigtu zampā.
Pārsimt metru hard enduro cienīgu izklaižu un visi bijām atpakaļ uz ceļa.
Aprēķinot laiku, un vēloties apskatīt pēc iespējas vairāk, mūsu maršrutā iekļāvām arī klostera Manastrea Shihastia Raraurlui, kurā ieradāmies jau krietnā krēslā traucoties pa svaigi ieklāta asfalta pusjoslas platuma meža ceļu, ar daudz asiem serpantīna līkločiem un vietējās izcelsmes Vidusāzijas aitusuņa izklupieniem mūsu ceļā.
Pēc nelielas foto sesijas jau pilnīgā tumsā nolēmām, ka ir pēdējais brīdis, lai tiktu skadrībā par naktsmājām, jo ieskatoties kartē pamanām netālu esošo kalnu virsotni Petrele Doamnei un viesnīcu tai blakus, kas bija akurāt līdzās TET maršrutam.
Posms no klostera līdz viesnīcai padevās diezgan kuriozs, jo tajā, dēļ kvalitātīvā seguma un bagātīgajiem viņķeļiem bija uzstādītās novērošanas kameras ar vidējā ātruma 30 km/h braukšanas ierobežojumu, par ko gan neliecināja uz asfalta atstāto vieglo auto riepu protektora izdriftētie līkumi. Ielejā iepūstais mākonis bija radījis tik biezu miglu, ka nācās samazināt jau tā gauso vilkšanos kalnā pa serpantīniem un vietām stāties klints malā, lai izmainītos ar kādu no pretīmbraucošajiem vieglajiem vāģiem. Apdzīšanas manveri nebija īsti opcija.
Iznirstot no spoku meža beidzot sasniedzām viesnīcu, kurai, spriežot pēc visām vizuālajām pazīmēm, nebija īsti tūrisma sezona. Gan pie viesnīcas ieejas, gan stūros ap to, miegā krāca pa kādam aitu sunim, kuriem veiksmīgi tika nobēdzināti līdzi vadātie siera pārpalikumi.
Kā izrādījās, mēs bijām paspējuši ierasties īsi pirms plkst.23:00, kad slēdzas ciet recepcija.
Numuru izvēli noteica piedāvātais cipars, kas vienvietīgā numura gadījumā tika pieprasīts kā 270 Levas no personas, vai 390 Levas per 3 deguniem kopā. Izvēle bija acīmredzama.
Viesnīcas plānojums bija kārtējā Čevušesku laika arhitetektu meistarstiķis. Lifta neesamība ēkai ar vairāk nekā 7 stāviem, tāpat kā startpstāvu pārsedzes augstums, kas projektēts priekš izteikti īsiem viesnīcas apmeklētajiem ar augumu ap 1.60m. Garākiem ļaudīm, kāpjot pa kāpnēm lejup starpstāvos nākas pieliekties, lai nesasistu pieri.
Industriālā, slēpošanas kūrorta viesnīca lika vilties arī nākamā rīta brokastīs, kas bija kā sarkastiska parodija par dienu iepriekš pierdzēto Parvas pansijā.....
Nolēmām, ka līdz izrakstīšanās brīdim būtu jāpaspēj arī apskatīt un uzkāpt blakus esošajā dolomīta kalnā.
Kāpiens izrādījās nedaudz ilgāks nekā to bijām cerējuši, taču skati uz visām pusēm pavērās debešķīgi.
Šīs dienas maršrutā bijām iecerējuši turpināt apsekot iespējamos neasfaltētos ceļus un iebraukt vēl kādā nacionālajā parkā, lai nākamajā dienā grieztu atpakaļ uz Baia Mare, kur mūs gaidītu atstātais buss....
Kalnu kāpiena rezultātā bija pazudusi līdzpaņemtā apvidus karte ar iezīmēto TETa maršrutu, tamdēļ nolēmām, ka būtu jātiek pie vēl vienas drukātās kartes, jo tā bija daudz ārtāka un parocīgāka, nosakot atrašanos un izvēloties nākamos pieturas punktus.
Apmeklējām vairākus DUSus tikai vienā no viņiem bija vietējā Rumānijas karte; lielākoties tika piedāvātas Vācijas, Spānijas un Grieķijas, kas mūs maz interesēja.
Šajā dienā nolēmām vēl „pasmelt” zemes un meža ceļus, ko arī veiksmīgi īstenojām, metot loku un šķērsojot iepriekšējās dienas braukto maršrutu, pamīšus cenšoties izmantot TETu kā vadlīniju.
Pēcpusdienā kursējot pa mežinieku trasi, nonācām līdz krietnā stāvumā augšupejošam līkumainam grants meža ceļam, kas mūs uzveda augšējās kalnu ganībās.
Gluži sagadīšanās pēc bijām nonākuši iecerētā formāta nakšnošanas vietā. Kalnu ganībās par lielu pārsteigumu bija manāma ļaužu rosība – čigāni masveidā vāca biezi saaugušās mellenes un brūklenes, kas kā krāsains paklājs bija noklājušas pakalnu galus.
Sēņu un ogu vākšana, ar tālāku to pārdošanu ceļmalās bija vēl viena no Rumānijas savdabībām.
Interesanti, ka braucot caur rumāņu laukiem un mežiem mēs tā arī īsti nemanījām pamestas mājas. Varēja novērot to, ka tās ir apdzīvotas vai vismaz pieskatītas. Salīdzinot ar LV, gan laukos, gan arī kalnos dzīvoja cilvēki ar savām lauku naturālajām saimniecībām. Provizoriski parēķinot sanāca, ka tādam rumānim, kas sevi pats nodrošina ar pārtiku, iepērkot tikai akūti nepieciešamo, ko pats nespēj saražot : sāli,sērkociņus u.c saimniecības lietas, mēnesī dzīve izmaksā aptuveni 50 Eur.
Savā ziņā tas viss atgādināja LV 90 gadu sākumā, taču raugoties ar šī brīža apziņu varējām nojaust, ka Rumānijas dalība Eiropas Savienībā tai neizbēgami nesīs tik labi pazīstamo teritoriju depopulācijas postu līdzīgi kā LV – lauku un kalnu iedzīvotāju aizplūšanu peļņā ārpus Rumānijas.
Aplūkojot pasakaino kalnu ainavu un attālinoties no čigānu ogu rūpala, Kiks pamanīja klints bluķi pļavas tālākajā malā.
Piebraucot tuvāk secinājām, ka vieta bija kā radīta telšu būvēšanai un nakšņošanai, kā arī to, ka mēs noteikti nebijām pirmiem, kam šāda ideja nākusi prātā, jo uzgājām vismaz 2 ugunskuru vietas ar nesadedzinātiem zaru pārpalikumiem.
Kamēr es rosījos ap apmentes iekārtošanu, abi kompanjoni devās tuvākās bodes virzienā, atpakaļ uz miestu, lai papildinātu vakara mielasta klāstu.
Kalnos iepriekš ir būts, taču kārtējo reizi nācās apbrīnot to ar kādu ātrumu, burtiski paris minūšu laikā, mainījās laikapstākļi.
Pārsteidzoši šķiet tas, ka jau esot atpakaļ no ceļojuma un rekonstruējot maršrutu caur satelītu attēliem, turpat blakus pļavas ceļgalam uz nometnes vietu, pamanīju ar lieliem akmeņiem izliktu krustu, kurš precīzi sakrita ar debesspusēm.
(Aptuvenā lokācija Googlē: 47.472114, 25.180086)
Tas liek domāt, ka šāda observatorija ir krietni sena un ,visticamāk, radusies laikaposmā, kad ticis izlīsts līdums kalnu pļavās, jo bez tiešas saules gaismas šādam objektiem būtu maz jēgas.
Līdz ar kompanjonu ierašanos caur mākoņiem klāto ainavu, kurā tiem bija radušās pat šaubas par
pareizās lokācijas atrašanu, laika apstākļi pamazām normalizējās un noskaidrojās debesis.
Neiztika ari bez tradicionālām izklaidēm.
Lai vakara idille turpinātos pēc iespējas ilgāk, nolēmām beidzot likt lietā arī līdzpaņemto mačeti, kas iepriekš, vizuāli psiholoģiskās ietekmēšanas nolūkos tika piekabināta Mika somas aizmugurē, redzamākajā vietā.
Ugunskuram tika papildināta malkas rezerve no lejāk esošajā meža pudurī atrastajiem egļu stumbeņiem.
Iestājās saulaina novakare ar grandioziem skatiem ik uz soļa.
Vakars varēja beizot laimīgi sākties.
Šis pēc būtības bija pēdējais „platais” vakars, jo jau nākamās dienas vakarā mums bija paredzēts atgriezties Baia Marē, kur stavvietā atradās buss un uzlādējot moto techniku, startēt LV virzienā, lai nezaudējot laiku, brauktu non-stopā LV virzienā.
Nākamais rīts iesākās ar efektīvu Auroras saullēktu.
Nesteidzīgi pabrokastojot un nokopjot aiz sevis mēs startējām. Lai arī sākumā gadījās neliela maldīšanās pa bezceļa ārēm, nokļūstot līdz rumāņu zemnieku sētai, kur suņa funkcijas pildīja zirgs, mēs tomēr galu galā atradām pareizo virzienu, lai pa kalnu nogāzes otru pusi, caur mežu, nolaistos atpakaļ ielejā.
Kā izrādījās, tad mēs izbraucām krustojumā ar ceļu, pa kuru bijām braukuši dienu iepriekš.
Parēķinot navigātora piedāvātās 15h pa bezceļu līdz Baia Marei, izvēlējāmies šoreiz ātrāko variantu – šoseju.
Laika taupīšanas nolūkos pamanījāmies nogriezt nost no šosejas un braukt pa grants ceļu, uz kura visā ceļa garumā norisinājās ceļa būves darbi ar noraktām brauktuvēm, grants putekļu mākoņiem no smagajiem un vieglajiem, kā arī nemarķētas tranšejas pa vidu ceļam. Vārdusakot, klasika.
Lai arī ielejās esošās šosejas bija tik pat garlaicīgas kā LV piķis, tomēr pāris asfaltētās kalnu pārejas bija līdzvērtīgā līmenī ar Šveicē brauktajām – vietām pusjoslas platuma, daudz īsu un asu serpantīna pagriezienu ar minimālām iespējām drošam apdzīšanas manevram.
Tas, kas patīkami pārsteidza Rumānijā – rumāņi brauc daudz civilizētāk un prātīgāk par LV bauriem. Arī kriminogēnās situācijas ziņā laukos, kalnos, mežos bija pietiekami mierīgi, lai gan mo tika turēti konstanti acu galā un ne tika atstāti vieni uz ilgstošu laiku.
Ne reizi sastopoties uz ceļa ar vietējiem miličiem, ne par mums, nedz mūsu techniku netika izrādīta ne mazākā interese.
Pavadot vairākas stundas ceļā, Baia Marē ieradāmies tik tiko pirms saules rieta un tempā krāmējām busā savus moto.
Pēc apmēram stundas uzsākām ceļu atpakaļ uz LV.
Vienīgais nopietnais kuriozs, kas varēja draudēt ar nepatikšanām atgadījās pāris stundas vēlāk, braucot jau cauri Ungārijai robežas virzienā. Ja turpceļā kā navigātors tika izmantots mobilais telefons ar Vaze aplikāciju, tad dēļ tā, ka ceļojuma laikā bija izdevies telefonu noslīcināt, vienīgā parocīgā ierīce atlika Garmin.
Esot jau uz Ungārijas robežas abiem no kompanjoniem tika savāktas viņu pases, bet es devu savu ID, uz ko ungāru robežsargs man pieprasīja uzrādīt pasi. Biju mazliet nesaprašanā – kas par štellēm? Kāda pase? – Mēs tak esam Eiropas Savienībā?! – uz to ungāru robiņš attteica , ka bez pases neizdosies iebraukt Ukrainā......Opā! Bijām manāmās sprukās, jo Ukrainas vizīte mums netika plānota
Sajutāmies kā pilnīgākie zābaki, un skaidrojām robiņam, ka mums nemaz uz UA nevajag, un navigātora kļūdas dēļk esam nomaldījušies
Ungāru robiņš lika viņam sekot un pārmetot līkumu caur muitas zonu, jau stāvējām rindā uz iebrauksanu atpakaļ Ungārijā.
Rezultātā tika zaudētas 3h, kas tikai pagarināja atpakaļceļa non-stopa braukšanu un busa pilotu maiņu ik pa pusotrai stundai, jo iepriekšējā dienā nobrauktās 10h uz moto tomēr bija prasījušas lielu daļu koncentrēšanās spēju.
Lai cik dīvaini tas izklausītos, taču visgrūtākais posms visā Rumānijas ceļojumā izrādījās tieši non-stopa atpakaļbrauciena tumsas un krēslas periods, jo nežēlīgi vilka uz miegu un vairākkārtīgi tika izskatīta iespēja stāties vai meklēt naktsmājas. Taču tas viss izrādījās samērā utopiski, un brauciens turpināja savu gaitu.
Līdz ar rītausmu Slovākijā kļuva mazliet vieglāk, taču pat tad sekoja filmas pārrāvumi skatoties no blakussēdētāja beņķa uz ceļu.
Ceļojums laimīgi noslēdzās ap 11 nākamajā vakarā.
Rezumējot galvenās atziņas: Uz Rumāniju vēl noteikti tiks braukts, jo palika tik dadz kas vēl neizbraukts un neredzēts.
Rumānija ir viena no nedaudzajām valstīm, kur vēl iespējams pilnīgā free style braukt offroad un nakšņot pie dabas krūts, kur iepatīkas.
Dzīvošanas un degvielas izmaksas ir vairāk nekā iepriecinošas – pārrēķinot ceļojuma izmaksas, kas ietvēra busa īri no LV + dīzeli busam + viņjetes (LT,PL, SK) mums katram saskrēja EUR 296 par nedēļu, ko mēs katrs pilnībā notērējām, nosedzot degvielu moto, viesnīcas un partiku.
Secinājums par TET Rumānijas posmu – tas pilnīgi noteikti ir izbraucams, taču hard enduro technika ir vienīgais prātīgais risinājums, lai tiktu augšā stāvajos kalnu kāpumos, kur katram liekajam kg un Zs ir liela nozīme. Diez vai smagsvara technikai kāda bija gan man, gan Mikam (GS) vai kādai Āfrikai būtu šeit īstais pielietojums...
Rumānijas meža ceļu savdabība salīdzinājumā ar LV – nav jābaidās braukt dziļajās peļķēs vai dublī, jo apakšā ir ciets akmens pamats nevis tikai māls vai dūksna kā LV.
Pareizs arī izrādījās formāts ar 3 braucējiem, jo divatā vilkt vai cilāt smago tehniku ir krietni vien grūtāk nekā trijatā.
Pirms došanās ceļā ir vēlams iepazīties ar sarunu iekārtu vadību, jo tas brīžiem radīja nevajadzīgu stresu, zaudējot kontaktu ar priekšā vai aizmugurē braucošo.
Kaut arī kā rezervē līdzi tika paņemts teju viss no instrumentiem, kas līdzētu lauka pastākļos, tas tomēr izrādījās daudz par daudz liekā svara, kuru varētu atstāt un atvieglot moto.
Kalni un laikapstākļi kalnos ir pietiekami neparedzami, līdz ar to, ir vērts ieguldīt kādu naudu, lai ekipētos ar viegli pielietojamu un praktisku lietus apģērbu.
Lai arī ceļojums ne tuvu nebija tāds hardcore pasākums kā turpat tālāk Sibiu startējušajam Archijam 96 kopā ar citiem hard enduro maniakiem, bet drīzāk plezīrs, varu droši apgalvot, ka Rumānija saknē mainījusi manas moto ceļošanas prioritātes, dodot priekšroku ne asfaltētajiem segumiem un takām, kas sniedz daudz vairāk aizraujošas iespējas ar iespāidīgākām lokācijām, kas iet secen standarta ceļotājiem.
Rumānija ir arī mana nakamā gada moto braucienu sarakstā, izbraucot pēc iespējas vairāk no atlikušā TET Rumānijas maršruta, bet nu jau piemērotā Hard Enduro formātā.
P.S – Atbilstošs Hard Enduro jau ir sagādāts un gaida savu kārtu nākamajā Rumānijas TET posmā šogad.
Danke!