Online
Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Kā es nokļuvu mocistu rindās (ne galerija) | |
| Pievienota: 03. Jan 2019, 17:38 | Citas galerijas no lietotāja Seelis |
Vārdu sakot, pats labākais potenciālais motobraucējs: neko nezinu, neko nesaprotu, bet moča skaņa nereāli silda sirdi. Sievu nostādīju fakta priekšā, šī tik kaut ko nomurmināja par dzīvības apdrošināšanas iegādi, bet, kamēr nav izgudrota laika mašīna, neko mainīt viņa nevarēja un es biju sācis ceļu pēc A kategorijas.
Tik daudz no mana skatu punkta par sākumu.
Teorijas nodarbības (A-kategorija):
Iedzina nelielus mazvērtības kompleksus, turklāt nevis pasniedzēji, bet pārējie kursanti-kolēģi.
Daži jau n-gadus brauc, bet nolēmuši legalizēties, citi ašpadsmit gadus brauc krosā un ir sapratuši, ka pa ielu arī gribās, vēl citi to dara jau knapi ūsām dīgstot, nevis kā es - kad bārdā jau ir sirmi sari. Turklāt lielai daļai ir arī skaidra izpratne par moča tehnisko pusi.Taču instruktori to centās labot. Ideālākā lieta apmācībā: nedzen cauri CSN un motociklam domātos noteikumus, bet stāsta tev par moci un braukšanu kā tādu. Kāda ir pieredze, ko dod ekipējums, kāds ir minimālais ekipējums un tā izvēles īpatnības, kādas ir tipiskākās kļūdas iesācējiem ar moci (piem., ķepas nepacelšana un motocikla "mistiskā slāpšana" ieliekot ātrumā). Tādam kā es - medus maize. 3.nodarbība par tehnisko pusi: daudz lietu, kuras nezināju, ka vajadzētu zināt, arvien vairāk pārliecināja par kardāna motociklu (edit - nopirku ar ķēdi! ha!). Sūds ar 30% jaudas zudumu, tur vismaz es spēšu pats eļļu nomainīt. Varbūt. Ā, un obligāti ar inžektoru, jo pēdējo reizi, kad saskāros ar karburatoru, es viņu izjaucu, bet nemācēju vairs salikt. Respektīvi, saliku, bet mopēds tā arī neiedarbojās, kamēr neatnāca fāters, 7.kategorijas atslēdznieks.
Beigās skolas CSN eksāmens, kuram jāmācās pašam: 30 jautājumi, 2 kļūdas. Palaida cauri ar 3 kļūdām. Te gan atzīšos, drīkstēja mani arī nelaist cauri. Kļūdas bija muļķīgas: 1) dubultā apdzīšana ir aizliegta 2) negribēju ļaut tramvajam nogriezties pa labi, kad to ļauj luksofors 3) rokā iedurtai stikla šķembai gribēju uzlikt spiedošo pārsēju (cietušais raustās konvulsijās un labākajā gadījumā reanimācijā tiek nogādāts šoka stāvoklī). Bet palaida. Tieši atsaucoties uz žņaugu, kas pēc būtības tiek pielietots tikai galējos gadījumos un, ja es to nebūšu izmantojis pie pirmās palīdzības sniegšanas, tā nebūs milzīga kļūda (nerunāsim par amputācijām, kur žņaugs ir un paliek pamata iespēja apturēt asiņošanu). Pēc divām dienām jāiet uz CSDD kārtot teoriju, ļoti ceru nesabojāt statistiku.
1.braukšanas reize: šodien atceroties, tā uzdzen tieši tikpat daudz "neērtības un neliela sārtuma vaigos" kā pirmais randiņš. Uzreiz atzinos, ka neesmu turpat 20 gadus stāvējis blakus mocim. Man pajautāja par vadības ierīcēm, uz ko es stostoties atbildēju, ka zinu, kur ir sajūgs, kur bremzes, kur un kā pārslēgt ātrumus. Pēc pāris minūšu sarunas tiku atstāts izmēģinot, kā likt ātrumā, kā laist vaļā sajūgu, kā gāzēt. Likās baigi viegli un nedaudz apkaunojoši, jo blakus meitene ar cietu seju sēdās uz horneta.
Pēc 10-15min zuzināšanas bez riepas saskares ar zemi, ļāva noņemt no centrālās ķepas un lēnām ar pirmo/otro ātrumu pariņķot pa laukumu. Te nu sākās lielie prieki, jo 125cc manus 90kg un kreisās rokas "līkos" pirkstus tulkoja ātri un precīzi: 9 no 10 braukšanas uzsākšanas reizēm mocis noslāpa. Un tā, nepārspīlējot, stundu no vietas. Pašam kauns, mugura jau slapja, bet nu neizdodas tikt galā ar sajūgu: pārāk ātri nometu un mocis noslāpst. To, ka vāru zivju zupu no skābenēm, sapratu, kad, atpakaļgaitā braucot ar mašīnu, man līdzi pa laukumu sāka pārvietoties instruktors. Man vēlreiz un vēlreiz norādīja uz kļūdu, kuru es sapratu arī pats: pārāk strauji laižu vaļā sajūgu. Ieteica pamēģināt bez cimdiem. Pamēģināju. Noslāpa piecas reizes pēc kārtas. Nebija gan sajūtas, ka jāmet mocis nost un jāiet mājās raudāt, bet dusmas pašam uz sevi gan - lielas un pamatīgas. Palīdzēja laukumā esošais trešais instruktors. (Iespējams, būtu jāuzzina viņam vārds, lai varu pieklājīgi paldies pateikt) Teiktais izklausījās apmēram šādi: "Mocim bīstama ir nevis gāze, bet nepareiza apiešanās ar sajūgu. Slidini!" Un, ka tevi deviņi ebreji un viens traks krievs, aizgāja! Burtiski 3 sekunžu laikā sāku braukt, kā pašam likās, kā dievs. Neslāpu. Pat ieliku otrajā. Atļāvos grozīt galvu un skatīties atpakaļ, kad metu riņķī laukuma galos (iepriekš nebija nepieciešams, jo pārvietojos lēnāk par Latvijas IKP izaugsmi). Bet, protams, prieki beidzās. Redzot, ka beidzot esmu ticis galā ar sajūgu, iedzina mācīties bremzēt un izbraukt ātrumā vai pēc bremzēšanas cauri figūru vārtiem. Sapratu, ka neprotu ātri un plūdeni pārslēgties no 1. uz 2. Realitātē tas nozīmēja, ka normāli ievilcis ar 1., ieliekot 2.-ajā, nepaspēju uzdot gāzi un rezultātā normāli iebremzēju ar motoru. Tizluma kalngals, bet liekas, ka arī 4.nodarbībā pildīju tādu pašu triku, tikai motors bija krietni lielāks un tik ātri nezaudēja ātrumu. Visiem mums par laimi nodarbības laiks bija pagājis un es varēju doties mājās, lai palielītos sievai, ka esmu iemācījies ar moci izkustēties no vietas. Vienīgais jautājums - kā es savā jaunībā spēju izkustēties no vietas ar moci? Varbūt biju tik viegls, ka mocis piedeva nejēdzību ar sajūgu?
2.braukšanas reize. Nu jau gāja labāk. Vēl joprojām tupēju uz 125cc, bet vairs neslāpu. Pēc pirmajām 20 minūtēm mani iedzina astotniekā. Nu, moins, liekas, ka, ja mēģinātu speciāli trāpīt pa līnijām, trāpītu mazāk, nekā tad, kad mēģināju netrāpīt. Te gan prātiņš atnāca ātrāk un sapratu, ko instruktors domā, sakot: "Strādā gan ar sajūgu, gan ar gāzīti". Viegli pieturot sajūgu, nedaudz piestrādājot ar gāzi (man galvenais bija nesažmiegt gāzes ručku no visa spēka, bet turēt viegli un nesaspringti, ik pēc laika, kad pazūd ātrums, uzgāzējot) izbraucu tā, it kā būtu jau savas mātes miesās to tik vien darījis, kā no nabas saites taisījis astotniekus. Bet nepārprotiet, "ātrāk" nenozīmē 2 minūtes. Liekas, ka astotnieku izbraucu reizes 20-30, kamēr pienāca instruktors un aicināja mani izbraukt arī kādu citu figūru, nevis visu laiku mocīt sevi ar centrbēdzi un nelielu reiboni no nepārtrauktās riņķošanas. Neļāvu sevi pierunāt, izbraucu vēl 10 reizes, no kurām tikai 1-2 reizes kļūdījos - parasti izbraucot ārā no astotnieka pārāk asi sagriezu stūri un pakaļa pārskrēja pāri līnijām.
Mazajā čūskā ar 125cc nesapratu, kur ir lielās grūtības (to sapratu 3. mācību reizē ar lielāku moci). Lielajā čūskā - tieši tāpat, likās baigi viegli, laikam tāpēc, ka spidometrs rādīja knapi 20, vajadzīgo vismaz 30km/h vietā. Sev par prieku moci nenometu pat tad, kad pašam negaidīti kļūdījos visvieglākajā laukuma uzdevumā - braucienā pār laipu: ar priekšējo riteni nokritu no laipas un uzreiz griezu stūri atpakaļ. Nezinu, vai centos uzbraukt atpakaļ uz laipas, vai kompensēju līdzsvaru, bet tālu no kritiena nebija. Noturējos. Drīz pēc tam arī 2.nodarbība bija beigusies. Instruktors atzinīgi novērtēja progresu un piesolīja 3.reizē lielāku moci. Jē, beibī!
3.braukšanas reize. Piedodiet, bet visā savā braukšanas azartā un priekā, neatceros, kāds bija mocis. Teorētiski vajadzēja būt kaut Kawasaki, bet varbūt arī ne. Burtiski acumirklī sapratu, ka šis ir cits motocikls. Un vispār kaut kas, ko drīkst saukt par motociklu. Neslāpa pat tad, kad biju dumji izrīkojies ar sajūgu. Iedod tik ručkā un aiziet. Astotnieks - iespējams, ka pat vienkāršāk, nekā ar 125cc, jo vajadzēja strādāt tikai un vienīgi ar sajūgu. Gāzi nevajadzēja, bremzi arī ne. Bet problēma, protams, bija mazā un lielā čūska. Mazajā - stūres gājiens gan mocim paliels, bet es tāpat pacentos aizgāzt līdz galam un tad jau, lai izceltu atpakaļ, nācās papūlēties gan muguras, gan vēdera muskuļiem, visam pa vidu cenšoties noturēt līdzsvaru. Konusus šajā reizē kārtoju reizes 10-15. Acīmredzot bija diezgan slikti, jo drīz konusu kārtošanai pieslēdzās instruktors, lai kursantiem paliktu vairāk laika braukšanai. Iemanījos arī pie katras konusa apgāšanas nelikt moci uz ķepas (nu, ģēnijs, nu!), bet gan piebraukt klāt, ielikt neitrālajā un pastumdīties uz priekšu-atpakaļ. Lielajā čūskā nespēju iegulties. Bija grūti uzticēties moča riepas mazajam saskares laukumam ar asfaltu un noliekties, lai varētu apbraukt konusus. Ar šo laikam rezultāts bija visbēdīgākais, lai arī beigās piešāvos uz 20 nedaudz plus izbraukt. (Krietni vēlāk dzirdēju teicienu, kuram gan nespēju atrast autoru (tas neesmu es) - AR MOCI IR TĀPAT KĀ AR SEKSU: IR JĀTIC GUMIJAI!)
Jāpiebilst, ka arī bremzēšana no ieskrējiena kļuva sarežģītāka, jo ātrumu ar jaudīgāku moci paspēju uzdzīt diezgan lielu. Pāris reizes bremzējot vienkārši pāršāvu pāri strīpai. No otras puses kļuva nedaudz vieglāk, jo vismaz nebija sajūtas, ka strauji bremzējot laužu mocim priekšējos amortizatorus, kuri 125cc gadījumā nebija priecīgi par maniem 90kg. Kopumā 3.nodarbība manī reāli iedvesa sajūtu, ka vēl nedaudz pamācoties un izbraucot pa ielām, es ar šito štelli tikšu galā, un vēl šosezon uzlaidīšu pa lielceļiem. Vienīgā šaize no 3.reizes - paņēmu pārāk mazu ķiveri. Sākumā patika, ka turās cieši, nu, drošības sajūta. Bet otrās stundas beigās parādījās sajūta, ka kāds man lēnām, taču pamatīgi rauj ārā matus. Biju priecīgs novilkt to ķiveri.
4.braukšanas reize. Pirmkārt, 3.reizes prasmju pieaugums braukšanā mani pārliecināja, ka drīkstu sākt investēt ekipējumā. Pagādāju ķiveri.
4.reizē atkal palielināja mana moča kubatūru. Saprotu, ka ar šitādiem kādreiz lika eksāmenus. Ātrumu pārslēgšana būtiski kvalitatīvāka, nekā iepriekšējiem močiem: viegli un ātri spēju pārslēgties starp manām prasmēm atļautajiem 1. un 2. Kā rezultātā vienu reizi jau pat nedaudz sabījos, ka žogs laukuma galā tuvojas pārāk ātri, pat neskatoties uz nospiesto bremzi.
Mazliet besīja ātruma ručkas brīvgaita pirms tiec līdz reālai gāzei, bet te jau manī ierunājās Googles search akadēmijā iegūtais doktora grāds ar 6h braukšanas pieredzi. Principā 4.reize bija reality check. Ja 3.likās, ka viss ir īzī-pīzī, tad ceturtajā ar niknāku moci sapratu, ka esmu knapi paostījis izplūdes gāzes. Vienīgās figūras, kurās es izbraucu labi, bija abas šķēršļu apbraukšanas, laipa un astotnieks. Bremzēšanā - beidzot tiku līdz atbilstošam ātrumam, bet tas, protams, sarežģīja bremzēšanu: vai nu izslīdēja priekšējā riepa, vai nu apstājos pirms vai krietni pēc koridora. Abas čūskas: nu vienkārši vāks. Mazajā tiku galā tikai ar 3 konusiem, pārējos - vai nu aizbraucu pa pieskari, jo pārāk sagriezu stūri, vai nu vienkārši pavilku vismaz vienu konusu zem moča. Lielā: tas pats stāsts. Ieskrieties varu, bet moci noguldīt nevaru. Visam pa virsu lielajā čūskā nespēju noturēt ātrumu: tas visu laiku palielinājās, kā rezultātā pēdējie divi konusi pa gaisu. Mazā čuska gan sanāca tikai pēc tam, kad instruktori sāka paši rotaļāties pa figūru laukumu. Tad nu kungi parādīja klasi, čūsku izbraucot pēc principa kā to dara kursanti (lēni, lēni grozoties), ātrumā, pilnībā apstādinot moci pirms katra konusa, bet nenolaižot kāju uz zemes, vadot moci tikai ar vienu roku. Vārdu sakot, ķīniešu cirks ar Indijas ziloņu piedalīšanos. Ko tas deva man? Iedrošināja palielināt ātrumu mazajā čūskā. Uzreiz palika vieglāk noturēt līdzsvaru un izbraukt diezgan ciešami.Nodarbības beigās saņēmu atziņu, ka mani drīkst vēlos vakaros pa tukšām ielām izlaist pabraukt, reizē iedvesa gan prieku par sasniegumiem, gan nelielas bažas par savām spējām to darīt droši.
Skipoju 5.,6.,7.,8.,9., u.c. reizes. Liekas, ka summā nebija vairāk par 12 (24h) nodarbībām, bet nu vairs jau neatceros. Vairs nebija īpašu piedzīvojumu laukumā (par ko pēc tam samaksāju CSDD laukumā no pirmās reizes nenokārtojot). Uz ielas, kā jau uz ielas. Braucot ar autiņu ikdienā (nu, ne pārāk daudz, kādus 20-30k km gadā, ne vairāk), ātri vien aizmirstās noteikumi un brauc līdzi plūsmai. Ar instruktoru aiz muguras tā, protams, nevar. Tipiskākās kļūdas: nepareizs stāvoklis uz brauktuves, īpatnējas trajektorijas nogriežoties, nespēja atrast krustojuma vidu, ja jāgriežas pa kreisi. Un, protams, lieta, kas mašīnā sēžot pilnīgi noteikti nav īpaši svarīga: pārvietošanās pa/gar/pāri tramvaja sliedēm, kur neuzmanīga rīcība var novest pie diezgan glīta kritiena. Līdzīgi var pieminēt eļļas traipus uz brauktuves, kuriem ar mašīnu braucu pāri nežagojoties. Visai apmācībai pa vidu iejaucās darbs, tāpēc neskatoties uz faktu, ka sāku mācīties aprīļa beigās, uz eksāmenu ar lielām pauzēm mācībās mani palaida tikai jūlija vidū.
Eksāmens.
Pa šo laiku biju paspējis sagādāt diezgan daudz no ekipējuma. Tobrīd ņēmu to, kas likās ātri un viegli paceļams: Modeka. (par šo citreiz). Ko tas nozīmēja? Ka +22 grādos un eksāmena uztraukumā, svīdu kā cūka uz kaušanu. Sekoju instruktora norādēm, ka mocis ir jāizmoka kārtīgi, lai uzsilst riepa un pats pierodi pie moto. Tā arī darīju, taču satraukums nemazinājās. Nebija tā, ka baigi roka kratītos, vai muskuļi būtu vāji, bet skaidri jutu, ka ar reakciju ir diezgan vāji un galva atrodas citur. Pretēji stāstītajam eksaminētājs bija ļoti korekts, taču neļāva pašam izvēlēties figūras, bet sauca savu īpašo secību. Sākums šķēršļu apbraukšana ar un bez bremzēšanas. Bez bremzēšanas - tikai ar otro reizi. Eksaminētājs laipni norādīja, lai nesteidzos. Ātrums esot pat lielāks, nekā nepieciešams, tāpēc es nepaspējot izgriezt trajektoriju. Tad dodos uz astotnieku. Protams, izbraucu bez problēmām. Mazā čūska un dēlis - īzī pīzī. Lielā čūska - pirmajā piegājienā nogāzu pēdējo konusu, otrajā - it kā ātrums nedaudz zem 30km/h, taču eksaminētājs kaut ko noņurdot liek doties uz bremzēšanu. Un te - feils. Pirmā reize - nav ātruma, otrajā reizē nepaspēju nobremzēt (sāku pārāk vēlu, jo nepaspēju pārlikt pirkstus no ātrumu pārslēgšanas un gāzes došanas uz bremzēšanu). Trešajā vienkārši nomudos. Pašam liekas, nu lūdzu, lūdzu, ļauj vēl ceturto reizi, bet austiņās atskan - paldies, eksāmens nav nokārtots, lūdzu, novietojiet motociklu. Piebraucu pie moto nojumes, kaut ko tur stumdos un grūstos, kamēr eksaminētājam apnīk un viņš man ļauj atstāt moci, kur tas jau stāv. Diemžēl nevaru iet uzreiz prom dusmoties, vēl jāatdod austiņas un veste, kas laikam tajā procesā ir morāli visgrūtākais. Eju prom. Mašīnā nedaudz padusmojos, bet uzreiz sāku meklēt, kad nākamais eksāmens - pēc 2 (divām!!) nedēļām. Neko darīt. Piezvanu instruktoram, kurš nav baigā sajūsmā, bet aicina uz laukumu, tikt galā ar kļūdām.
Kļūdu labošana nākamajai eksāmena reizei - iespējams, ka šo nodarbību laikā dzirdētais būtu palīdzējis ātrāk, taču uztveru to kā daļu no mācībām un īpaši nestresoju. Mana pamata problēma - stoplīnija. Ieskriešanos veicu par lēnu, tāpēc pēdējā mirklī pirms bremzēšanas esmu vēl aizņemts ar slēgšanos uz 2.ātrumu, kā rezultātā iespaidīgi samazinu gabalu, kurā man ir jāsagatavojas un jābremzē. Tad nu man atkal jāpiemin jau manā izpratnē par leģendāru kļuvušais "sajūgs un slidināšana". Pret motociklu tā bieži nevajadzētu izturēties, bet, ņemot vērā, ka lielai daļai moču ir slapjais sajūgs, var, uzsākot ieskriešanos, apgriezienus mocim pacelt vēl uz vietas stāvot un tad, metot nost sajūgu, tā paātrināšanās ir tik ļoti ātrāka, ka bremzēšanas koridoru varu sagaidīt kārtīgi sagatavojies. Tieši to pašu iesaka darīt arī pie pārējām ātrajām figūrām. Protams, ir jāpiešaujas, lai mocis nelēkātu un neslāptu (bija man tāda problēmiņa
), bet kopumā ir krietni vieglāk. Instruktors arī viegli smīnot liek izmantot ģeometriju (te varat paši zīlēt kā, jo instruktors šo uzskatīja par komercnoslēpumu), taču pēc ieskriešanās problēmas atrisināšanas, tas vairs nav tik būtiski. Paņemu vēl divas braukšanas reizes, jo divas nedēļas līdz eksāmenam ir daudz.Eksāmens. Otrais piegājiens.
Satraukums nekur nav pazudis, tieši tāds pats kā pirmajā reizē. Kad eksaminators saka: "Ā, jūs otro reizi!", spēju tikai pamāt ar galvu. Šoreiz eksaminators ir cits un ļauj pašam noteikt, kuru figūru braukšu kādā secībā, tikai esot viņam tas pirms izbraukšanas jāpaziņo. Nolemju divas man sarežģītākās - stoplīniju un šķēršļa apbraukšanu bez ātruma maiņas ņemt pirmās. Šķēršļa apbraukšana ar otro, jo tomēr pamanos apgāzt konusu, neskatoties uz to, ka līdz šim tā nav bijusi problēma. Stoplīnija ar pirmo. Brīdī, kad inspektors pēc stoplīnijas izbraukšanas noņurd: "Pieņemts!" mazliet sapriecājos. Pārējās figūras ātri, viegli un bez aizķeršanās. Ā, un ticiet vai nē, bet garāžā arī ar pirmo reizi eksaminatoram nepatīk, ka mocis nav pa vidu, bet novietots vairāk uz vienu malu. Fine, pastumdos un esmu gatavs braukšanai. Pa rāciju saņemu atgādinājumu, ka iekļaušanās satiksmē tik dinamiskam transportlīdzeklim kā motocikls ir svarīgāka, nekā precīza ātruma ievērošana un eksāmena 2.daļa sākas.
Iespējams, ka "2.reize", iespējams, ka mans "pilns ekipējums", iespējams, ka "eksaminators gribēja pusdienās", bet mans eksāmena brauciens bija ļoti vienkāršs. Pa Mūkusalas/Ziepniekkalna ielu uz Dienvidnieku, pāri Daugavai, lejā uz Maskavas ielu centra virzienā, Ķengaragā iekšā, pa 2-3 krustojumiem līdz dzelzceļa sliedēm, gabals tur, tad ārā uz Maskaveni atpakaļ uz Dienvidu, līdz Ziepniekkalna ielai. Tur eksaminators pateica, ka jābrauc līdz aplim, taču jāieņem pozīcija, lai es būtu gatavs atgriezties CSDD. Viss. Neviena viltīga krustojuma, nekādu grūti pamanāmu zīmju, maršruts prasts un taisns kā latvieša lepnā mugura. Komandas deva ļoti skaidri un laikus, turklāt atkārtoja, lai viss būtu skaidrs. Eksaminatoram gan patika drāma, jo eksāmena rezultātu viņš man pateica tikai pēc tam, kad novietoju motociklu un atdevu visu CSDD ekipu (rāciju un vesti), bet pašam nelikās, ka esmu savārījis kaut ko, kā dēļ nebūtu nolicis. Atskanēja "Eksāmens ir nokārtots, varat iet kārtot jaunos dokumentus." Yesss! Pat neviļus rokas pacēlās gaisā no prieka.
No tā brīža līdz rakstīšanai ir pagājuši vairāk kā 20'000km un 1 sezona ar astīti, vientuļš brauciens turp-atpakaļ uz Alpiem un ļoooti daudz nedēļas nogales, kurās esmu ostījis to foršo smaržu sajaukumu - karsts metāls, nedaudz degvielas un eļļas smārda, kā arī ķiveres iekšpuses īpašais aromāts.
Zinu, ka tas bija to vērts, un vienīgā nožēla ir par to, ka šim sev tik svarīgajam dzīves aspektam nepieķēros vismaz pāris gadus agrāk.No rakstīšanas līdz publicēšanai ir 3 sezonas ar astīti un summā ~60k km, izbraukti Austrijas Alpi, iebraukts Slovākijas Tatros, pabraukts Rumānijā, Horvātijā, Gruzijā, izbraukts Baltijas TET, šķērsoti Krievijas rietumi no ziemeļiem uz dienvidiem. Uz daudzām lietām, ko toreiz rakstīju, skatos ar nelielu smīnu, vai vismaz - nu, bļē, kā es to toreiz nomudījos.. Ticu, ka ne es tāds vienīgais.
Jā, motociklis, iespējams, ir pusmūža krīze, bet, iespējams, vienkārši kāre pēc jēgpilna mērķa, kas dod citu stimulu katru ziemu rukāt acis nepaceļot, lai vasarā varētu ieliet benzīnu un pazust kaut kur bez īpaša mērķa.