Online
Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Uz Rumāniju caur Horvātiju 2.daļa | |
| Pievienota: 29. Oct 2018, 17:23 Atjaunota: 21. Nov 2018, 15:27 | Citas galerijas no lietotāja Seelis |
Brokastu galds, lai arī atrodas puspagrabā un šaurībā, ir fantastisks - dažādas lokālās gaļas un žāvējumi, svaigi dārzeņi, kafija un nemitīga saimnieku uzmanība. Jūtamies tik īpaši, ka pat neērti paliek.
Viesnīcnieks izrādās arī īpašnieks, kurš tur nodarbina visu savu ģimeni. Pastāstām, ka brauksim uz Transalpinu, viesnīcnieks jūtās glaimots par mūsu interesi par Rumāniju. Nonākam tik tālu, ka viņš iesaka uz Transalpinu braukt nevis pa taisno, kas būšot ātri, bet arī garlaicīgi, bet gan izmantot mazos celiņus un iespēju apskatīt kā dzīvo īstie rumāņu bagātnieki. Tāpat viņš iesaka vietu pusdienām - augstu kalnos esot vecenīte, kura dzīvo viena pati kopā ar savām aitām, taču pie viņas varot nopirkt vietējo sieru, tēju un maizi, kas mums būtu absolūtā romantika.
Tad nu tā vietā, lai brauktu pa A1 līdz Sebes, braucam gar lidostu pa E81 (citās kartēs apzīmēts arī ar 7 vai 1 un sarkanu vairogu) līdz brīdim, kad šķērsojam 106E (67 ceļš rumāņu kartēs), kur griežamies pa kreisi. Celiņš paliek šaurs, vienu pēc otra šķērsojam mazus ciematiņus. Mājas nav īpaši lielas, taču katrai mājai ir ļoti lieli vārti ar arku un saules simbolu uz vērtnēm, kas esot īpašas bagātības simbols.
Pārsteidz ļoti netīrās upes - no attāluma skaisti, bet piebraucot tuvāk redzi, ka upes ir pilnas ar polietilēnu, sarūsējušām metāla mucām un riepām. Pamazām ceļamies arvien augstāk, līdz īstajai Transalpinai vēl neesam tikuši, bet jau ir forši serpentīni, negaidīti kāpumi/kritumi un šaurās vietās satikti lieltonnīgie kravu pārvadātāji. Ātrums ir neliels - kādi 40-50km/h, tāpēc braukšana ir ļoti baudāma. Pāris reizes satiekam nelielus aitu barus, kas brīvi klīst pa ceļu, un liek būt uzmanīgākam. Pēc aptuveni stundas brauciena (https://bit.ly/2CMAoBU - te var redzēt kā Google Streetview šo bija nobildējis 2014.gadā, tagad tur ir jauns asfalts un labiekārtots laukums) sasniedzam ļoti skaistu skatu laukumu, no kura pavērās neticams skats uz Rumānijas ārēm. Brīdi pēc mums piebrauc vēl viens mocists, sasveicinamies, palūdzam sevi nofotografēt un tā mēs iepzināmies ar Peteru no Ungārijas, kurš esot "atskrējis" uz pāris dienām pavizināties pa Rumāniju. Nolemjam tālāk braukt kopā.
Jau pēc brīža nonākam līdz leģendārajam 67C ceļam jeb Transalpinai. Sākumā pagriežos nepareizi - virzienā uz Sebes, taču par laimi līdzi ir Peters, kurš mani apstādina un atgriež pareizajā virzienā.
Transalpina ir ļoti patīkams ceļš - viens otram seko līkumi, kuri ir ar pietiekamu leņķi, lai būtu interesanti, bet vēl joprojām labā ātrumā izbraucami. Liekas, ka šajā posmā augstāk par 4 ātrumu neieliku, taču ātrums atsevišķos posmos lika sievai kniebt man rokās, jo esot par traku. Var jau arī saprast - ja līkumā kāds nāk pretī, tad var rasties īpaši neveiklas situācijas ar slapju biksiņu. Mazliet nometu ātrumu pēc epizodes, kur ceļa vidū esošu klints bluķi neviens nav papūlējies novākt, bet vienkārši uzlicis virsū brīdinājuma zīmi. Tā teikt, lai redzi, kur ieskrien, izejot no līkuma.
Tā nu gāzām, līdz nonācām līdz Oasa dambim, tas ir 91m augsts un domāts hidroelektrostacijai. Dambja vienā galā nupat sākusies tūrisma sezona - vaļā ir divas no sešām būdiņām. Varam dabūt kafiju. Apkārt tikai viena mašīna un kādi 10 mocisti. Pastaigājam, pabildējam un nolemjam braukt tālāk, meklēt viesnīcnieka ieteikto ēstuvi.
Mēs ar Peteru uz dambja
Braucam. Līkumi paliek nedaudz asāki, ceļš gan turpina būt diezgan labas kvalitātes. Viena straujā līkumā redzam kārtīgu baru ar mocistiem, piebraucot tuvāk kļūst skaidrs, ka kāds nav izņēmis līkumu un aizgājis pa pieskari. Nedaudz uzmet šermuli, jo pa pieskari aiziets kraujas virzienā. Taču kāds tur bija dzimis laimes krekliņā, jo mocis bija iestrēdzis kokos, kamēr pats braucējs staigāja apkārt - satraucies, bet dzīvs. Mūsu palīdzība nebija nepieciešama, jo bariņš laikam visi turējās kopā, turklāt izskatījās kā vietējie, tāpēc īpaši nestājoties braucām tālāk līdz nonācām līdz krustojumam, kur pie 67C pievienojas 7A. Tajā gadā, kad mēs braucām 67C brīdi pirms šī krustojuma no ļoti forša asfalta aiz nepārskatāma līkuma pēkšņi kļūst par izdangātu granteni. Āfrikai pofig, Peters uz savas Yamahas gan ir nedaudz iztrūcies.
Tobrīd biju nedaudz sajucis viesnīcnieka padomos un likās, ka krustojumā esošā noskretusī ēstuve arī ir viņa rekomendācija. Turpat jau sēž bariņš vāciešu ar, protams, bavārijas močiem. Noskatāmies, ka viņi ēd eļļā vārītus kartupeļus ar panētu lokālo sieru, ņemam to pašu. Ēdienu gatavo tādi padsmitgadīgi puikas, kuri vienlaikus ir arī apkalpotāji. Iekšpusē ēstūzis izskatās pēc tāda tumša un palietota lidiņa. Tualetes ir tikai āra un diemžēl ar noteku nelielas kalnu upītes virzienā. Tā ir brīdinājuma zīme visiem, kas Rumānijā plāno papildināt ūdens pudeles no skaistajām kalnu upēm.
Tiklīdz esam paēduši, satiekam arī savu viesnīcnieku, kurš ir ieradies kopā ar briesmīga izskata "madam"- koši zaļi plaksti, uzkasīta frizūra un kaut kas liels, plandošs un krāsains mugurā. Izrādās neesam pareizajā vietā. Viņa ieteiktā vieta ir augstāk kalnos, ar krietni smukāku skatu un vienkāršāku ēdienu. Nu, neko darīt, ēdiens ir nopirkts. Apēdam un gāžam tālāk.
Serpentīnu daudz, taču tie ir pietiekami lēzeni, lai varētu ar Āfriku daudz maz normālā ātrumā izbraukt, līdz brīdim, kad sākam tuvoties kalnu pārejai. Pazūd koki, ir tikai pāris centimetrus augsta veģetācija, tāpēc ļoti labi var redzēt nogāzes, pa kurām var noripot, ja nepareizi izņem līkumu. Nonākam arī pie viesnīcnieka ieteiktās večiņas - nekurienes vidū nekurienei atbilstošs šķūnis, kurā dzīvo aitas un vecenīte. Ēst mums vairs negribās, tāpēc tanti lieki nekaitinām un braucam tālāk.
Peters vienā no līkumiem, netālu no vecenītes mājas.
Pārejā vēl nav īpaši daudz tirgoņu, var brīvi nobraukt no ceļa un nofotografēties uz kalnu fona. Laiks ir nedaudz apmācies. Sabildējamies, tad šķērsojam pāreju. Otrā pusē atkal jau tāds skats, ka jāstājas nost saglabāt kādu foto atmiņu.
Sieva
Es un Āfrika
Mūsu noskatītajā laukumā apstājas arī auto ar rumāņu numuriem. No tiem izbirst bariņš viegli ģērbtu jauniešu, izvelk tumbas un aiziet ballīte! Mums, skatoties uz viņiem, paliek vēl aukstāk. Tad jaunieši palūdz mūs viņus nofotografēt, tad tikpat ātri saliek mašīnās savas tumbas, salec paši un aizbrauc prom. Toties viņu vietā piebrauc bariņš poļu, no kuriem viens ar pēc skata ļoti svaigu Ducati Multistrada. Tagad jau mūsu kārta doties prom - sakāpjam uz močiem un gāžam tālāk.
Es bildēju jauniešus
Lejup no pārejas iet ātrāk, taču sieva sāk sūdzēties, ka viņai reibst galva un metas nelabi. Galvā sevi nedaudz paslavēju par dinamisko braukšanu, kas manu sirdsāķi ir novedis līdz sliktai dūšai, taču ātrumu samazinu. Nonākam līdz benzīntankam, kur papildinām ūdens un benzīna krājumus. Drīz mūs panāk arī divi no iepriekš redzētajiem poļiem. Man par pārsteigumu viņu vidū nav tieši Multistrada dīdītāja. Biju domājis, ka tas ir tāds ļoti dinamisks braucamais un pārējie ar 800-jiem bembjiem varētu viņam zaudēt. Pēc kādām 5-6 minūtēm ierodas arī Multistrada, un mēs uzzinām, kāpēc tā - viņš ir tik sirsnīgi griezis, ka ir palicis bez degvielas un labu daļu lejupejošā posma ir vienkārši ripojis. Kopā papriecājamies, bet nu ir laiks doties tālāk.
Atvadamies arī no Petera, kurš dodas Iron Gates virzienā, kamēr mēs griežamies pa kreisi un braucam Ramnicu Valcea virzienā.
Pēc pauzes benzīntankā sieva ir atguvusi normālu sejas krāsu un atkal var izbaudīt braucienu. Nolemjam, ka šodien nevaram paspēt izbraukt Transfagarasan pāreju gan tāpēc, ka sieva nav ar mieru "izlikt ārā" kuņģa saturu, gan tāpēc, ka līdz Pitesti, no kurienes sākas Transfagarasan pāreja vēl gabals braucams, bet diena sliecas uz otru pusi. Griežam atpakaļ uz Sibiu. Braucam pa E81.
Ja nebūtu aktīvā satiksme, šis būtu viens ļoti labs ceļš - vienā pusē upe, otrā pusē klintis un tas viss ieaudzis mežā, turklāt vienu skaistu līkumu jau pēc pārsimt metriem pārspēj nākamais skaistais līkums. Jūnijā tas viss izskatās tik zaļš un svaigs, ka likās esam nonākuši pasaku pasaulē. Ik pēc laika uz upes bija pa kādam dambim, vai augstāk kalnos pa kādam cietoksnim. Šī kādreiz esot bijusi viena no Romas impērijas robežupēm, izmantota kaļķakmens (?) vai dolomīta transportēšanai līdz Donavai. Mēs neveltījām īpaši vairāk laika apskatei vai izpētei, taču ir skaidrs, ka te ir vērts atgriezties.
Satiksme gan palika vājprātīga, turklāt vienā posmā bija milzu sastrēgums ceļa remonta dēļ - vienā posmā gar klints sienu un upi braucama bija tikai viena josla. Ceļš nebija pārāk plats un ir līkumains, uz ceļa pārsvarā smagie, kuri, protams, sastrēgumā stāv ar purnu ļoti tuvu nākamā freitera astei. Sanāk, ka ar moci, apbraucot sastrēgumu pa pretējo joslu, riskē kādā līkumā dabūt purnā kravinieku, turklāt mukt nav īsti kur. Te mēs sametāmies uz vienu roku ar diviem vācu braucējiem - viens brauc stipri pa priekšu pārējiem un ar zīmēm rāda, vai var braukt, vai nē. Ja kāds nāk pretī, tad pārējiem vēl ir laiks mukt spraugās, vai stāties blakus kādam smagajam, ja tas bija apstājies tuvāk ārmalai. Rezultātā mēs diezgan veikli tikām uz priekšu, bet neapbraucot sastrēgumu šajā posmā var ceļam veltīt vismaz papildu stundu. Tomēr vēlreiz un vēlreiz varu atkārtot, ka ceļš ir ļoti skaists, varbūt pat skaistāks par abām kalnu pārejām, kuras parasti apmeklē šajā reģionā.
Sibiu nonācām kā mums šķita diezgan agri vakarā, taču vēl joprojām bija grūti pierast pie tā, cik ātri satumst. Izgāju pēc vakariņām, kad saule bija nupat kā norietējusi aiz kalniem, atpakaļ nākot (kādas 20-30minūtes vēlāk) jau bija pilnīga tumsa.
Par šo dienu varu teikt, ka Transalpina ir maršruts, kuru var izbaudīt braucot gan lēnāk, gan ātrāk, respektīvi, apmierināti būs gan tie, kas būs braukuši bez kravas, gan arī tie, kas brauc nokrāvušies ar visu braucienā paņemto. Jūnija 2.nedēļā kalna galā vēl nav pārāk daudz tirgoņu, tāpēc paēst tur nav īsti kur, jāēd pa ceļam, vai jāņem līdzi savs. Nezinu, kā ir vēlāk. Tāpat jārēķinās, ka vienā virzienā braucot un stājoties uz fotografēšanos, būtu jārēķinās ar kādām 4h braukšanas. Domāju, ka ir iespējams vienā dienā izbraukt abas pārejas, taču nedomāju, ka brauciens būs īpaši baudāms, kaut vai tāpēc, ka attālums starp abām pārejām ir gana liels un jābrauc pa noslogotām šosejām. Ar Āfriku Transalpinā nedaudz sarežģīti palika tikai pašā pārejas augšā, citādi serpentīns ir izbraucams viegli un ceļa kvalitāte lielākoties ir normāla. Ātrums gan man serpentīnā nebija nekāds lielais, jo 21 collu lielais priekšējais ritenis vismaz man spēja sagādāt nelielu izbīli, kad liekas, ka stūri esi jau pagriezis, bet mocis īsti negriežas pa tavu iecerēto trajektoriju, jo ātrums ir pārāk liels. Turklāt, ja sākotnēji līgano gaitu varēja skaidrot ar "soft" settingiem amortiņiem, tad tos pievelkot uz maksimumu "hard", gaita uzlabojās, bet ne tik daudz, lai teiktu, ka ir ļoti būtiskas atšķirības.
9.diena
Pēc būtības šodien, neskatoties uz to, ka vēl brauksim uz Transfagarasan, sākās mūsu atpakaļceļš uz mājām. Pa ceļam ir vēl šādi tādu apskates punkti, bet galvenokārt kustība notiks ziemeļu virzienā. Izrunājām ar pansijas īpašnieku, ka mantas varam atstāt pie viņa, jo šodienas maršruts esot tāds kārtīgs serpentīns no apakšas līdz pārejas augšai. Viņa ieteikums ir arī nebraukt pilnībā visu gabalu līdz Pitesti, bet griezt atpakaļ jau pēc Balea ezera, citādi mūsu doma aizbraukt tajā pašā dienā līdz Turdas sāls raktuvēm neesot reāla.
Diena sākas ar ļoti labiem laika apstākļiem. Ir kādi 25 grādi, saulains un patīkams. Šodien braucam pa taisno līdz kalna pakājei, bez aplinkus maršrutiem. Piebraucot pie pirmajiem serpentīnu līkumiem, stājamies malā, lai saģērbtos nedaudz siltāk. Izslēdzot motoru, var jau dzirdēt kā no kalna lejā kāds atvelk ar moci, taču pašu braucēju ieraugām tikai tad, kad jau esam paši uzkāpuši atpakaļ uz moča.
Sākam braukt kalnā. Pirmie serpentīna pagriezieni. Vairāk nekā iepriekšējā dienā sajūtu lielā priekšējā riteņa nepiemērotību serpentīnam. Līkumos nākas braukt salīdzinoši nelielā ātrumā. Izbraukt var, taču ir vairāk cīņā ar motociklu un sevi, nekā braukšanas baudīšana. Ar nelielu skaudību noskatos uz bembelātiem un "KāTiktMājās", kuri pēc kalibra līdzīgi būdami, līkumos jūtas krietni komfortablāk. Nonākam līdz punktam, no kura paveras skats uz Balea kaskādi. Kalnā braucot debess ir nedaudz apmākusies, kas apkārtesošos zaļos toņus ir padarījis vēl sulīgākus, pilnīgākus, tāpēc saputotā, baltā kaskāde izskatās īpaši iespaidīgi.
Balea kaskāde
Apstāties te ir aizliegts praktiski visur, izņemot 1 vai 2 skatu laukumiņus, tāpēc lēnām pukšķinām augstāk. Sāk mainīties arī apkārt esošā daba. Koki pazūd, atstājot vietu akmeņiem un zālei. Nu jau nonākam līdz punktam, no kura var redzēt pārejas augstāko punkti, palikuši tikai pāris serpentīna līkumi, taču tie ir ar maziem rādiusiem un diezgan šaurām brauktuvēm, tāpēc ar Āfriku ir pavisam trauksmaini. Beidzot esam sasnieguši augstāko punktu. Pats kalns turpinās vēl augstāk, bet ceļš tālāk ved caur tuneli uz otru kalna pusi.
Plašajā stāvvietā ir salīdzinoši nedaudz moču, bet ļoti daudz autobusu, pārsvarā no Polijas. Šis esot punkts, lai tālāk ar kājām dotos uz kādu no blakus esošajām virsotnēm. Pēc sarežģītības esot salīdzinoši vienkārši, tāpēc arī tik daudz gājēju, kuru vidū pietiekams skaits nopietna vecuma pensionāru. Pats tunelis esot tikai pāris dienas kā vaļā, tas gan nav traucējis citiem latvju bāleliņiem tuneli šķērsot apbraucot pie tuneļa ieejas novietotos betona bluķus vēl pāris dienas pirms atvēršanas. Mēs mazliet pavazājamies apkārt, apskatāmies dažādos akmeņus un minerālus, ko pārdod vietējie tirgoņi, un nolemjam, ka tomēr izbrauksim cauri tunelim un nolaidīsimies otrā pusē lejā.
Balea ezers
Iebraucot tunelī sākumā ir grūti pierast pie tumsas, jo īpaši tāpēc, ka pa asfaltu tek ūdens, kurā atstarojas citu braucēju gaismas. Ir tumsa, bet tajā pašā laikā viss apkārt mirguļo. Tunelis ir ar nelielu slīpumu uz leju mūsu braukšanas virzienā, tāpēc brīžiem rodas sajūta, ka krīti bezdibenī. Savukārt, kad acis jau pieradušas pie tuneļa tumsas, klāt ir jau tuneļa izeja otrā pusē un acis atkal žilbst no spožās gaismas. Te gan aklimatizācija ir ātrāka un paveras plašs skats uz serpentīnu apkārt ielejai otrā kalna pusē. Laižamies lejā. Asfalts te ir sliktākā kvalitātē. Tādā ziņā Transalpina noteikti ir vairāk piemērota dinamiskai braukšanai. Taču skati te ir varenāki, nekā Transalpinā. Laiks gan mums ir ierobežots, taču nolemjam gāzt tālāk. Tā kā iepriekš nebijām domājuši braukt lejā otrā kalna pusē, tad īsti nezinājām, cik tālu ir vērts braukt, ko vēl atlicis redzēt. Rezultātā vēlāk vakarā secinājām, ka varējām braukt līdz pat dambim Vidraru ezera. Ezers ir mākslīgi uzpludināts, lai tā galā ierīkotu iespaidīgu hidroelektrostaciju. Ezera galā esošais Vidraru dambis esot 166 metrus augsts, turklāt kaut kur tur esot iespējams arī lekt ar gumiju. Mēs līdz turienei netikām. Sapratām, ka lēni braukt īsti nevaram atļauties, bet ātri braukt nav nedz iespējams, nedz arī tā vērts. Vienā no ceļa līkumiem griežamies un braucam atpakaļ. Kad esam atkal šķērsojuši tuneli un nolaidušies līdz koku līnijai, vienā no līkumiem pamanu moci, kuru esmu jau redzējis.
Pilnīgi netīšām satiekam Rolandu Bartuševicu un Kitiju Cēberi, tos pašus, kuri bija nolēmuši ar močiem apbraukt apkārt pasaulei. Līdz ar to, ka saprotu, ka tie ir viņi tikai tad, kad esmu pabraucis garām, nolemju griezties apkārt, bet pateicoties līkrocībai, serpentīnam, aizas malai un pavisam nedaudz arī āfrikas īpatnējam apgriešanās rādiusam, nožaujos. Respektīvi, nožaujās mocis, es un sieva paspējam nolekt nost. Slikti, ka nomest moci ir sanācis high-side. Trauma - pamatīgi salocīta duga un nedaudz aizlocīts spogulis. Protams, arī nedaudz neērtības par to, ka citiem redzot esi nokrāvies. Rolands uzreiz pieskrien un palīdz pacelt moci. Uzstumjos augstāk pie viņiem. Pastāvam, papļāpājam, pastāstam viens otram par maršurtiem Rumānijā, kurus esam izbraukuši, tomēr mums ir jābrauc tālāk uz Turdu, tāpēc ātri vien šķiramies un šķiļam tālāk.
Tie citi ceļotāji (ceļojums viņiem beidzās daļēji neveiksmīgi, taču arī laba griba nav peļama)
Kalna pakājē paliek karsti. Kamēr tiekam līdz Sibiu pēc savām mantām, laiks paliek arvien karstāks. Sakraujam kastes uz moča, atvadāmies no laipnā pansijas saimnieka un dodamies ceļā uz Turdu.
No Sibiu līdz Turdai ir nieka 150km, taču Waze prognozē, ka brauksim 2.5h. Vēl brīdi šaubāmies par savu loģiku. Iespējams, ka jābrauc pa taisno uz Rumānijas robežu, lai ātrāk tiekam atpakaļ, taču nolemjam mēģināt. Sliktākajā gadījumā nakti varam pavadīt arī Turdā. Pa ceļam Waze atjauno maršrutu un nu piedāvā braukt nevis pa lielo šoseju no Sebes, bet gan nogriezties no lielās maģistrāles jau krietni ātrāk. Nezinu, cik briesmīgs bija tas gabals no Sebes līdz Alba Iulia, kuru apbraucām, bet braukšana pārplānotajā maršrutā notika pa maziem, līkumainiem, nepārskatāmiem, taču asfaltētiem celiņiem. Respektīvi, tam otram gabalam bija jābūt ļoti sliktam, lai mūsu jaunais maršruts sevi attaisnotu. Vienīgajā benzīntankā, kas mums gadījās pa ceļam, sapērkam ūdeni. Vietējie uz mums blenza ar zināmām aizdomām, tāpēc īpaši nekavējāmies. Kad izbraucām uz lielās šosejas (apzīmēta ar sarkanu 1), sapratām, kāpēc šos nu jau krietni mazāk kā 100km brauksim vēl vairāk kā stundu - nepārtraukta mašīnu straume abos virzienos, turklāt tie pārsvarā ir kravinieki. Apdzīt ir sarežģīti un ne pārāk jēgpilni, taču tiklīdz tu sāc braukt kā normāls cilvēks, tā uzreiz sāk spiest pie malas kāds ļoti steidzīgs vieglais autiņš. Piemēram, braucot cauri apdzīvotai vietai un sastrēgumā ripinot nedaudz lēnāk (tiešām nedaudz) nekā priekšā braucošais, pēkšņi saprotu, ka mani pa labo pusi, daļēji uzbraucot norobežojošajai joslai, apdzen paliels mersis ar spalvainu kungu pie stūres. Neliels izbīlis. Kungs tieši tāpat turpina arī apdzīt citus - vai nu pa labo, vai nu pa kreiso pusi, bet dzenas uz priekšu. Pie tādiem es tā arī nespēju pierast.
Pēc vēl pārdesmit kilometriem nonākam pie liela sastrēguma. Apbraukt stāvošos pa kreiso pusi nevar, jo pretī nāk gandrīz nepārtraukta smago straume. Tad nu izbaudu Āfrikas priekšrocības un laižu pa labo pusi - pa šauru, akmeņainu nomali. Āfrika turas stabili. Ātri nonāku līdz sastrēguma priekšgalam. Pretējā joslā notikusi avārija, satiksmi regulē policija. Piebraucam tieši brīdī, kad priekšējais gals mūsu joslā gūst braukšanas priekšroku. Iekārtojamies aiz pāris smagajiem, cerībā paspēt tos apdzīt un izbaudīt kādu gabalu braukšanas bez apdzīšanas, taču sākotnēji apdzīt nav iespējams, jo tagad stāv pretējā josla, bet vēlāk nevar apdzīt, jo esam panākuši citus braucējus mūsu virzienā. Tā arī mīcāmies, līdz kādus 15-20km pirms Turdas nonākam posmā, kur tiek būvēta jauna šoseja. Tad satiksme izlīdzinās, taču nav vairs nekāda īpašā ieguvuma, jo pārdesmit minūšu laikā esam Turdā. Dodamies pa taisno uz sāls raktuvēm, varbūt vēl paspējam tur nonākt šovakar, tomēr izrādās - nekā. Uz mūsu piebraukšanas brīdi raktuves jau ir ciet, tieši tāpat kā visi tirgotāji jau ir aizvēruši savas būdiņas.
Ir skaidrs, ka prom no Turdas nebrauksim, jo esam pamatīgi izmocījušies braucot uz šejieni, lai tā vienkārši padotos un brauktu tālāk meklēt naktsmājas..
Izpētot viesnīcu piedāvājumu, nolemjam šikot un palikt Spa hotelī, jo mums vakarā ir diezgan daudz brīva laika.
Tā nu mēs vakaru pavadījām atpūtinot savu nogurušo miesu baseinā. No pirts gan nekas īpašs nesanāca, jo tās uz mūsu ierašanos nebija ieslēgtas un nepaspēja uzsilt līdz laikam, kad jau bija jāiet vakariņās.
Vakariņās vienīgais pieminēšanas vērtais notikums bija, ka mūsu pasūtītajā vīna pudelē iekrita apkārt lidojoša muša, tad nu viesmīlis mums atnesa vēl vienu pudeli. Pēc tam fonā redzējām, kā šis pats viesmīlis caur tējas sietiņu atlikušo vīnu salēja karafē. Drošvien nākamajā dienā tiks pārdots kā mājas vīns.
Ņemot vērā, ka jau iepriekšējo pudeli bijām patukšojuši, bet vīns bija ļoti garšīgs, istabā nonācām krietni "saguruši". Vakara gaitā bijām iepazinušies arī ar viesnīcas īpašnieku, kuru sākotnēji bijām noturējuši par tādu pavecāku šveicaru, kurš neko nedara. Iepazīšanos atzīmējām ar lokālā šņabja baudīšanu. Par laimi viesnīcniekam bija viesi - divas dāmas, kuras viņš vēlāk pavadīja uz spa, bet mēs izvairījāmies no nopietnām paģirām nākamajā dienā.
Šo vīnu dzērām daudz. Garšīgs. Rumānijā lēts - ~5EUR.
10.diena
Viss. Oficiāli sākam braukt mājās. Rīts ir apmācies. Brokastis sūdīgas. Tāda sajūta, ka mēs un vēl viens pāris bijām vienīgie viesi un ēdiens brokastīs bija izlikts "uz galviņām". Salīdzinot ar servisu pansijā Sibiu šeit cena bija turpat divreiz augstāka, bet serviss kopumā sliktāks. Pēc nabadzīgajām brokastīm devāmies uz Turdas sāls raktuvēm.
Sāls raktuves ir ļoti ilgi bijušas visa apkārt esošā reģiona ekonomikas pamats, turklāt jau ļoti sen, jo neliela daļa sāls raktuvju galeriju esot vēl no romiešu laikiem. Izrādās, ka "vecā" ieeja sāls raktuvēs atrodas vien pāris minūšu gājiena attālumā no mūsu viesnīcas. Ejam.
Pie raktuvēm mūs sagaida postpadomju valstīm raksturīga "muzeju ieeja": vagoniņš ar kases aparātu, tualetes ar kaļķi un pīpējošs sētnieks pie ieejas, taču biļešu tirgotājs uzreiz metas skaidrot, ka šī ir vecā ieeja un jaunā, modernā esot raktuvju otrā pusē, kur nav jāveic tik garš ceļš cauri galerijai, arī pašas sāls rakšanas vietas esot krietni tuvāk otrai ieejai.
Galerija ir praktiski taisna, uz grīdas nelielas ūdens peļķītes, gaiss nedaudz kutina kaklu un pavisam nedaudz atgādina slimnīcas dezinfekcijas līdzekļu smaržu. Jāiet līdz pirmajam apskates objektam ir kādas 10 minūtes.
Ir grūti aprakstīt tos izmērus un vizuālo sajūtu, jo fotogrāfija to īsti neparāda - milzu zvanveida telpa, kurai gar malām var redzēt raktuvju attīstības pēdas. Katru gadu tiek atzīmēts līmenis līdz kuram izrakts. Sākumā starp līmeņiem ir paliels attālums, jo raktuvju diametrs ir šaurāks - mazāks apjoms jāizrok, lai tiktu uz leju. Gadiem ejot temps samazinās, jo diametrs paliek plašāks. Turklāt tie čaļi to visu ir darījuši diezgan sliktos apstākļos - ūdens, ļoti slikts apgaismojums, daudz roku darba. Tagad tur ir viss izgaismots, ērti piekļūt, nav sviedru un dzīvnieku izgarojumu tvana. Izlasām par zirgiem un ēzeļiem, kas izmantoti kā darba spēks, un palikuši akli no mūžīgās tumsas. Tagad tā visa vietā ir mākslinieku un dizaineru veidoti darbi, kas ir skaisti un pilnībā novērš domas no tā, cik grūti ir bijis tajās raktuvēs vēl pirms 100 gadiem.
Mēs izstaigājam visas apmeklētājiem atvērtās raktuves un lēnām aizbrienam līdz pat otrai raktuvju pusei. Tur netālu no ieejas ir ārstniecības telpas slimniekiem, kuriem ir svarīga gaisa mitruma stabilitāte un ļoti mazais baktēriju daudzums gaisā. Daudz bērnu. Arī vienā no raktuvju telpām ir īpaši nožogots laukums bērniem-slimniekiem ar tenisa galdiem un visādām spēlēm.
Uzzinām, ka, ja vēlamies iziet ārā no raktuvēm, tad, lai tiktu atpakaļ uz viesnīcu jāiet krietni ilgāk nekā pa taisno, vai arī jāņem taksis. Nolemjam ārā otrā pusē neiet, bet pa to pašu galeriju doties atpakaļ uz viesnīcu. Noteikti zinu, ka bija vērts ņemties pa ļoti pārslogotajiem ceļiem, lai nonāktu Turdas sāls raktuvēs. Arī citiem iesaku.
Nonākam atpakaļ viesnīcā un sākam kravāties. Sieva iepriekšējā vakarā bija izmazgājusi mūsu zābaku zeķes, kuras no rīta nebija izkaltušas. Tad nu izmantojām viesnīcas fēnu, lai tās izžāvētu, pa ceļam sastrīdoties tā, ka sieva ar mani sāka runāt tikai pēc kādiem nobrauktiem 150km.
Daba laikam arī ir nedaudz bēdīga, ka mūsu ceļojums iet uz beigu pusi, un birdina asaras - līst lietus. Te nu arī iestājas brīdis, kad nožēloju, ka mājās aizsūtīju savas tekstila bikses, kurām bija vismaz kaut kāda lietus aizsardzība. Moto džinsiem tādas nav. Celtniecības veikalus pa ceļam īsti neredz un lietus tērpu iepirkt nesanāk, turklāt liekas, ka tūlīt, tūlīt lietus beigsies, taču patiesībā lija no Turdas līdz Debrecenei Ungārijā.
Pusdienas ieturam ceļmalas ēstuvē. Ēdienkarte tikai rumāņu un ungāru valodā. Apkalpotāji nesaprot, ko mēs gribam, tiešā tuvumā neviens angļu valodu nesaprot. Palīdzība ir diezgan negaidīta - kājās pieceļas tālāk no mums sēdošs ļoti liels un pēc paskata pat nedaudz agresīvs vīrs (tāds, kuram tu pa muti nesoli, ja vien neesi piecu vīru barā), kurš diezgan strupi, taču labā angļu valodā palīdz mums tikt skaidrībā par ēdienu. Nepamet sajūta, ka viņu tracina ārzemnieki, tāpēc viņš labāk palīdz viņiem "ātri aizvērties", nevis ļauj mocīties. Ēdiens ir garšīgs. Sievai pie zupas atnes maizi. Šķēle kā no tās latviešu pasakas par maizi "ko abās rokās jātur" - daudz un liela.
Zupa nelielai sievietei, tā ir puse no atnestās maizes šķēles.
Pēc ēšanas mums priekšā sarežģīts uzdevums - izbraukt ārā no ēstuves stāvvietas. Ēstuve ir serpentīna līkumā - lejup braucošie brauc ātri un negaidīti iznirst no aiz nepārskatāma līkuma, augšup braucošie brauc lēni, jo neredz, kas ir aiz līkuma, kā arī stāvums ir pietiekams, lai smagie ap šo vietu kļūtu īpaši lēni. Tātad - ārā jāizbrauc ātri un veikli, taču tūlīt pat arī jābremzē, lai neieskrietu iepriekšējam braucējam pakaļā. Un tas viss pa slapju asfaltu. Ar nelielu stresiņu viss sanāk, braucam tālāk.
Uz Rumānijas-Ungārijas robežas pastāvam. Mašīnas sastājušās cieši blakus, grūti palīst garām, tad nu garām tiekam tikai atsevišķos brīžos, beigās nostiprināmies aiz palielākas poļu motociklistu grupas. Gaidīšana nav patīkama, jo ir mitrs un auksti. Labi, ka no motora vēl kaut kāds siltums cēlās, citādi man zobs uz zoba neturētos. Lietus turpināja līt līdz pat Debrecenei, taču galvenais, kas sildīja manu sirdi bija fakts, ka beidzot līkumi bija pārskatāmi un ceļi bija sakarīgi uzbūvēti - ar normālām nomalēm, zīmēm, kas ļauj precīzi noprast kādi būs līkumi, bez mazliet neprātīgiem smago auto vadītājiem, kuri īpaši nedomā par serpentīnu, fiziku un ātrumu.
Jo tālāk uz ziemeļiem braucām, jo vairāk laiks uzlabojās. Pārdesmit kilometru attālumā no Slovākijas robežas jau ir riktīgi silti. Man gan tas nepalīdzēja, jo mitrās bikses mani bija pamatīgi atdzesējušas.
Iebraucot Slovākijā pie Košices sākas pamatīgs vējš. Man jau sāka zobs uz zoba neturēties. Sievai vienalga, jo viņai pilnais ekipējums ir visu laiku. Ātri atrodam mazu viesnīciņu pilsētas centrā un, lai arī sākumā bija plāns vēl iziet ārā, biju tā pārsalis, ka pat alu pie vakariņām īpaši negribējās. Tā arī aizgājām gulēt.
11.diena
No rīta nospriežam, ka man vajadzētu kādu celtniecības veikalu un lietus kārtu. Atrodam vienīgo, kas svētdienā bija vaļā - OBI. Kamēr atradām pagāja savs laiciņš, taču bija, turklāt viens no pēdējiem. Nopirku. Un neesmu atvēris vēl joprojām, jo turpmāk lietus nebija.
Šodienas mērķis - tikt pēc iespējas tālāk Polijā, lai 12.dienā varētu tikt līdz mājām Rīgā. Brauciens, ņemot vērā, ka braukts jau n-tās dienas, sākas lēni, turklāt braucam pa līkumainu slovāku ceļu, cauri neskaitāmiem ciematiem.
Jau pēc stundas stājamies malā, jo sagribas kafiju. Nākamajā piegājienā nobraucam tikai 40 minūtes un atkal stājamies malā, jo ieraugām ļoti augstu skatu torni. Izrādās, ka tā ir piemiņas vieta 2.pasaules karā kritušajiem. Tāpat izrādās, ka esam tieši uz Polijas-Slovākijas robežas.
Blakus skatu tornim ir arī muzejs - kāpurķēžu transportieri, lidmašīnas, ložmetēji un daudz plakātu par to, kādas kaujas esot notikušas šajā reģionā. Cik nu manas poļu valodas zināšanas ļāva noprast, tur esot notikušas lielas tanku kaujas un blakus robežai esot pirmais ciemats toreiz Čehoslovākijas teritorijā, ko padomju armija esot atņēmusi vāciešiem. Mazliet pablandāmies, braucam tālāk. Esam Polijā.
Tie slavenie vīrišķīgie skūpsti
Kaut kāds vācu kāpurnieks
Nākamā pietura atkal pēc knapi 50 minūtēm. Pusdienas. Sieva nolemj pamēģināt flaki, jeb zupu no kuņģa (poļiem populārs ēdiens). Nebija laimīga, kā rezultātā es šķīros no daļas savu pusdienu...
Zupa kuņģim no kuņģa
Šajā pieturvietā ieeļļoju ķēdi ar jauno Louis'ā pirkto baloniņu.
Kopumā no Polijas robežas līdz pat Ļubļinai braukt ir ne-forši. Ļoti daudz braucēju (turklāt braucām svētdienā), ļoti daudz ciematu, pilsētu, attiecīgi vidējais ātrums ir knapi 60km/h. Žešovā (Rzeszow) turklāt iekūlāmies kaut kādos pilsētas svētkos - lēna satiksme, saule karsē, asfalts sūdīgs, visi nedaudz dusmīgi. Iegriezāmies kaut kādā mazā ieliņā uzvilkt plānāku kārtu, lai nav karsti, izrādās, ka tas ir kaut kāds epicentrs, blakus ugunsdzēsēji, ātrie un policija kaucina savas sirēnas, sīkie kāpelē pa viņu mašīnām. Līdz ar to, ka stāvējām zem zīmes, tad ātri tināmies tālāk.
Aiz Ļubļinas palika vieglāk - mašīnu krietni mazāk, ceļi diezgan kvalitatīvi, pilsētiņu mazāk. Vakariņas ieturējām kaut kādā motelī/benzīntankā, kur pārējie divi apmeklētāji bija sadzēries vecis un sieva ar uzdauzītu aci. Tā teikt tipiska laimīgas ģimenes ainiņa.
Šķiļam tālāk, pirms tam apkopjot ķēdi, jo rullīši atkal spīdēja. Pieļāvu, ka kaut kur esmu dabūjis kādu smilti, vai vienkārši konkrētā eļļa tik ilgi neturas.
Ņemot vērā, ka gribējās tikt līdz Belostokai, tad bija nedaudz jāuzspiež. Vienā no "spiešanas" momentiem, kad gājām garām pāris vieglajām, viena no tām izdomāja mūs pabiedēt - izleca blakus, piespieda mūs pie pašas šosejas malas kreisajā joslā, šoferis paņirdza mūsu virzienā un ielīda atpakaļ savā joslā. Tā arī nesapratu manevra jēgu, bet īpaši labāk no tā jau nepalika.
Visu ceļojuma laiku braucot nepievērsu īpašu uzmanību tam, kad un kur uzpildīt degvielu. Visu laiku strādāja, izņemot vienu īsu brīdi uz Polijas bāņa, kad benzīns gāja uz beigām un nevarēja saprast, vai paspēšu līdz tankam 45km attālumā, vai nē. Tad nu priekšpēdējā brauciena dienā varēju pilnībā izbaudīt, ko nozīmē uztraukties par to - vai pietiks? Iedegās dzeltenā lampiņa. Āfrikai tas nozīmē 3.3 litrus (rāda arī panelī) un atkarībā no braukšanas (griez vai negriez ručku) var nobraukt no 50 līdz 80km. Ņemot vērā, ka līdz Belostokai rādīja kādus 100km, saprotu, ka vajag uzpildīties. Turklāt tuvojās vakara krēsla un tādā bez benzīna palikt nav patīkami. Iebraucam pirmajā miestā - benzīntanks ir un strādā, bet benzīna nav. Tikai dīzelis. Nu, mazums... Braucam tālāk. Nākamajā miestā benzīntanks ciet, bet arī uzlikta zīme, ka benzīna nav. Palieku aizdomīgs. Nākamajā benzīntankā vispār zāle aug.
Sāku domāt, vai esmu kaut ko lasījis par Poliju un benzīna krīzi, it kā, nē. Padomāju, varbūt lokālos lielie milži spiež ārā. Pameklēju Statoil/Circle K internetā, jā, pa ceļam viens būs, bet līdz tam vēl 60km. Paliek skaidrs, ka būs interesanti. Braucam. Vienā īpatnējā krustojumā pretī brauc piena vedējs un kaut ko vicinās, ar rokām rāda krustu. Nesaprotu. Pārbaudu gaismas, it kā kārtībā. Vēl pēc pārsimt metriem policists liek mums pa priekšu braucošajai smagajai mašīnai griezties apkārt, bet mūs palaiž garām neko nesakot. Panākam veselu baru ar hārlistiem ar somu numuriem un "Hells Angels" uzšuvēm. Garām iet baigi negribās, jo uz apdzīšanu un pēc tam ātruma turēšanu, lai atrautos (citādi jau nav vērts apdzīt), patērēšu daudz degvielas, bet tās palicis tikai knapi 2 litri. Ieturu pieklājīgu attālumu, braucam.
Tad vienā taisnē no ceļmalas parādās policists, kurš sāk vicināt zizli. Sākumā domāju, ka viņam moči nepatīk, bet tad saprotu, ka viņš mūs visus (arī mašīnas, kas aiz mums) dzen no lielceļa uz mazu lauku celiņu - izdangātu, smilšainu ar 2 iebrauktām risēm. Noprotu, ka kaut kas saistībā ar nobloķētu ceļu.
Hārlisti saminstinās un paliek pie pagrieziena, es braucu tālāk un spoguļos redzu, kā viņi lēnām sāk kratīties aiz manis. Āfrika gan sevi parāda visā spožumā - pilnīgi pofig par bedrēm, slikto ceļu - maucam pāri. Pa ceļam apsteidzam vēl pārīti autiņu. Waze rekalkulē maršrutu un vienā brīdī palieku bažīgs, jo man rāda, ka līdz benzīntankam varu tikt nobraucot nevis 35km, bet jau 45km, taču nesekoju navigācijai, bet vienkārši lecu pirmajā celiņā, kas ir man vajadzīgajā virzienā. Waze apdomājas un piekrīt manam maršrutam, jau pēc laika rādot, ka varu griezties atpakaļ uz lielceļa pusi.
Veiksmīgi tieku atpakaļ līdz šosejai, kur, pametot acis pa kreisi (atpakaļ), ieraugu, ka netālu no mums uz ceļa ir avārija - apgāzies smagais, kurš ir aizsprostojis ceļu. Tālāk ceļš brīvs, un man sākās posms, kurā centos braukt pēc iespējas mierīgāk, visu laiku skatoties panelī uz atlikušajiem litriem. Benzīntanku gan beigās sasniedzu vēl pirms tā, ko atradu Waze, bākā bija knapi virs litra. Benzīntanks te bija apvienots ar autoostu, tāpēc bija paliela rosība. To vēl nedaudz pastiprināja cits "eņģeļu" bariņš, kurš bija aizņēmis gandrīz visus galdus pie benzīntanka.
Tālākais brauciens līdz Belostokai bija bez piedzīvojumiem. Viesnīcā gan ieradāmies vēlu, taču tā kā devāmies pa taisno pie miera, tad nejutāmies neko zaudējuši.
12.diena. Šodien būsim mājās.
Rīts. Man braucienos vissmagākā vienmēr ir pēdējā diena: navigācijā kā gala mērķis jau ir uzliktas mājas, parasti arī apkārtne ir zināma un kaut kādās vietās jau pēc atmiņas zini, kas pēc kā sekos. Atkal saeļļoju ķēdi. Kaut kā baigi ātri tā eļļa pazūd no ķēdes. Šoreiz pēc uzpūšanas vēl riktīgi nogaidīju kādas 15-20minūtes, lai dotu iespēju eļļai nonākt o-ringos.
Ir forši bruakt - silti, bezvējš, nav pārāk daudz mašīnu, neskatoties uz to, ka ir pirmdienas rīts. Lēnām tuvojāmies Lietuvas robežai. Kad to sasniedzām, likās, ka pusi enerģijas pazaudējām, jo mājas taču ir tik tuvu.
Nolēmām iegriezties Kauņā uz pusdienām, mūsu draugi mums bija ieteikuši nedaudz hipsterīgu vietu netālu no universitātes, kur ēdiena gatavošanā izmantoja pārsvarā tikai vistas, turklāt lokāli audzētas. Pamēģinājām. Nu, tā... Kā jau parastas lauku vistas - daudz kaulu, maz gaļas.
Pēc pusdienām sazvanījāmies ar mājās palicējiem, pieteicāmies, ka esam tuvu un sākām pēdējo posmu mājupceļā. Ceļojums gan negribēja laist vaļā: jau pie iebraukšanas Lietuvā jutām, ka pieaug vēja spēks, taču likās, ka tas tāds pārejošs. Kas tev deva. Principā visu ceļu līdz pat Bauskai cīnījāmies ar smagu sānvēju. Brīžiem likās, ka nonesīs nost no ceļa, vai pacels motociklu gaisā. Pie katra lielāka auto pretējā virzienā bija labāk novirzīties maksimāli pa labi, lai vēja trieciens nebūtu tik liels.
Aiz Bauskas vēja iespaids nedaudz mazinājās, taču sākās cita ķibele - lokālā satiksme. Braucu, kā biju to darījis visu ceļu - pavisam nedaudz ātrāk par pārējo satiksmi, taču tas, acīmredzot, radīja iespaidu, ka mani var spiest klāt ceļa malai, mēģināt apdzīt pa labo pusi, vai vienkārši uzlekt virsū, ja mēģinājums apdzīt kolonnu nav sanācis.
Paliku mazliet dusmīgs un sāku uzvesties tā, kā tiek sagaidīts no "vidējā mocista". Muļķīgi, ka ieraugot mani gāžam pa ceļa vidu visi rāvās malā un izturējās ar bijību. Radās sajūta, ka, lai tevi kāds uz ceļa ievērotu vai uztvertu kā līdzvērtīgu, ir jāuzvedas kā cūkai.
Bet nu labi, toties ātrāk mājās tikām. Iebraucot iekšā pa vārtiem uznāca tāds nogurums, ka nebija pat īpašas jaudas uznest augšā visas moto kastes, nemaz nerunājot par to, ka ķēde atkal balta un spīdīga. Sāku palikt aizdomīgs, jo parasti ķēdes eļļošana bija jāveic reizi 600km ātrākais. Turklāt es īpaši eļļu netaupu, tāpēc pat slapjā laikā eļļot nevajag bieži, jo vienmēr ir "rezervīte" un rullīši nespīd. Mājās pie datora pārtulkoju vāciskos uzrakstus - moins, esmu nopircis nevis ķēdes eļļu, bet ķēdes tīrītāju. Tad nu sanāk, ka pēdējos turpat 1000km esmu nobraucis ar ķēdi, kas palika ar vien tīrāka un tīrāka, un tīrāka. Iespējams, ka būtu pat bijis labāk, ja nebūtu vispār to pūtis virsū.
Mega summary - Rumānija ir ļoti, ļoti forša vieta. Nav pārāk dārga, ceļi ir normāli, ar garatsperainu moci būs vieglāk, taču var braukt arī ar parastu tūristu.Tur ir kalni, tur ir upes un līkumaini ceļi. Ja būtu nedaudz tuvāk Latvijai vispār būtu perfekti. Slovēnija - redzējām pārāk maz, bet zinu, ka tuvāko gadu laikā noteikti ieplānošu kādu braucienu uz Slovēniju (izskatās, ka 2019.gadā iebraukšu). Čehija - alus un ļoti lēta bāru pārtika, neveselīgi, holesterīns asinsvados kauc, bet toties sirds ir līksma. Horvātija - nu, tur jāmeklē, kas cits, nevis tā jūras mala: dārgi, daudz tūristu un nemaz ne tik forši kā Latvijā siltās vasarās.