Kamēr paralēli norisinās tādi lielie moto braucieni kā “motoaround” un “adventure team Latvia”, kuru publicētie stāsti kopā ar video un foto materiāliem ievieš palielu skaudību, mēs nolēmām pastāstīt kā īstenojām savu mazo ieceri par Rumānijas apmeklēšanu.
Nosacīti brauciena plānošana sākās jau gadu iepriekš ar ideju, ka ir jābrauc uz Rumāniju un tika nolikts aptuvenais laiks – jūnija mēnesis. Tā kā iepriekš tika būts Rumānijā ar auto, lielākā daļa apskates vietu bija zināmas, tika uzmests aptuvenais maršruta plāns, kurš pamazām tika papildināts ar motocikliem interesantākajām apskates vietām un ceļiem. Atsevišķas idejas par apskates vietām tika ņemtas no šeit jau publicētajiem moto braucieniem uz Rumāniju.
Nemanot bija pienācis jūnijs un noliktais starta datums bija klāt. Braucienu sākām 14.jūnijā ar domu, lai uz “Līgo” svētkiem būtu atpakaļ LV. Pašā Rumānijā bija plānots pavadīt sešas dienas.
Ceļā devāmies trijatā ar leģendārajiem enduro močiem - divas “Āfrikas” (Gatis un Helmuts) un “Super Tenere” (Mārtiņš). Braucēju līmenis bija visai dažāds, no tāda, kurš ar moto ir uz “Tu” jau vairāk kā 10 gadus un beidzot ar tādu, kurš uzsēdās uz motocikla un tiesības nolika tikai pagājušajā gadā.
Un tā, dodamies ceļā….
Jau pašā startā tika konstatēts, ka vienai no Āfrikām ir izbeidzies akumulators, moci piedarbinājām iestumjot un norunājām, ka pirmajā apstāšanās vietā lūkosim pēc jauna akumulatora. Veiksmīgi tikām līdz Panevežai, kur pie vietējiem brāļukām iegādājāmies akumulatoru.
Brauciena ritms pamatā bija ieturēts tāds, ka stājāmies uz katriem 150km nedaudz iekost un izstaipīt kājas, uzpildi sanāca veikt katrā otrajā apstāšanās reizē.
Ātrums pa lielajām šosejām – 120-130km/h – vienmuļi un neinteresanti, tāpēc bija liela vēlme pēc iespējas ātrāk nokļūt galamērķī.
Tā līdz vakaram pēc nobrauktiem ~750 km bijām nonākuši nedaudz aiz Varšavas, kur arī meklējām pirmās nakts mājas. Pirms brauciena bijām vienojušies, ka viesnīcā paliekam tikai ceļā no Latvijas uz Rumāniju un atpakaļ, bet pašā Rumānijā paliekam teltīs.
Pirmās naktsmājas mums bija visai aristokrātiskas – veca muiža kur bez personāla (2 meitenēm) bijām vienīgie viesi.
Arī brokastis tika ieturētas labākajās aristokrātu tradīcijās – baltā zālē ar skaistām spoguļsienām.
Nākamajā dienā startējām ar mērķi vakarā būt jau Rumānijā - pilsētā “Oradea”. Brauciena sākumā norunājām, ka turpceļā brauksim pa “lielajiem” ceļiem, savukārt atpakaļceļā izvēlēsimies mazākas nozīmes ceļus, lai būtu kaut cik daudzveidība.
Kā brauciena beigās noskaidrojās, mazākas nozīmes ceļi gāja vairāk pie sirds, jo braukt pa ātrgaitas šosejām vienā ritmā nevienam nebija prieks un arī nekas acīm tīkams apkārt nebija.
Pašā vakarā tumsas ieskauti nonācām uz Ungārijas – Rumānijas robežas, ap 24:00 bijām pie viesnīcas.
Viesnīcu cenas ļoti pieņemamas, pārsvarā visas bija līdz 30 EUR trīs personām. Viesnīcu cenu faktors un lietaino dienu skaits arī bija pamats tam, ka līdzi paņemtās teltis izmantojām tikai vienu reizi.
No rīta pamodušies, ieturējām pirmo maltīti Rumānijā, veicām apkopi motocikliem, kas pamatā sastāvēja no pamata lietām – eļļas pārbaudes, ķēdes saeļļošanas utt..
Sakrāmējuši somas devāmies ceļā. Pirmās dienas maršutā bija plānots nobraukt ap 350 km, apskatīt Lāča alu (Peștera Urșilor) un izbraukt pāris skaistus ceļus. Neilgi pēc starta mūsu ceļš no līdzenumiem sāka vest kalnu virzienā.
Ieraugot tālumā kalnus beidzot parādījās viegli pozitīva satraukuma sajūta, jo saprotam, ka tūlīt brauksim pa tiem ceļiem, kurus skatoties mājās “google maps” un “youtube” tecēja siekala.
Priecājoties par pļavu līdzenumu un skaistumu pāris km tika nobraukti arī pa bildēs redzamo pļavu.
Pirmais apskates objekts bija (Peștera Urșilor) Lāča ala. Ievērojama šī ala ir tajā esošajiem stalaktītiem un to, ka agrāk uz šo alu nezināmu iemeslu dēļ lāči nāca pavadīt savus pēdējos dzīves mirkļus, alā vairākās vietās ir lāču skeleti. Piebiedrojušies Rumāņu tūristu grupai dodamies iekšā alu kompleksā, kur skaidrā Rumāņu valodā tiek stāstīts par alas nozīmīgākajiem objektiem.
Pēc alas apmeklējuma ieturējām pusdienas tuvējā ēstuvē. Cenas pamatā ir līdzīgas kā LV un ceptas foreles ar salātiem, piedevām un dzērienu maksāja ap 5.00 Eur.
Ceļš mūs tālāk veda augšup kalnā. Ainavas un redzamie skati kļuva arvien iespaidīgāki un mainījās katru mirkli.
Tālāk pēc plāna bija paredzēts apskatīt pazemes alu ar ledu (Peştera Gheţarul de la Scărişoara). Šī vieta ir ievērojama ar to , ka tā ir vairākus desmitus metrus dziļa ala, kurā cauru gadu saglabājas temperatūra tuvu nullei, līdz ar ko, alas apakšā esošais ledus nekad neizkūst. Zinot, ka priekšā gaida stāvas trepes un pagarš kāpiens lejup pārvilkām apavus un devāmies alas virzienā. Ieradāmies pāris minūtes pirms slēgšanas tāpēc bijām vienīgie tūristi šeit.
Pēc alas apskates bija skaidrs, ka iepriekš plānoto attālumu šodien nobraukt neizdosies, tāpēc nolēmām turpināt ceļu pa nosprausto maršutu vel pāris stundas un pēc tam sākt meklēt nakts mājas. Ņemot vērā laika prognozi bija skaidrs, ka šonakt nesanāks palikt teltīs, jo visu nakti solīja lietainu.
Ceļš no alas uz tuvējo pilsētu veda pa vecu betona plākšņu ceļu, kuram gar malām ik pēc neliela gabaliņa bija mazas koka viensētas, kas kopā ar fonā esošajiem kalniem un zaļajām plāvām veidoja pastkartītes cienīgu skatu.
Pamatā uz ceļa bijām pilnīgi vieni, neskaitot atsevišķas mašīnas, kuras lēnā garā mēģināja pievarēt līkumotos ceļus. Pēc iepirkšanās tuvējā veikalā un pusdienu ieturēšanas, bookingā tiek atrasta tuvākā naktsmītne pēc neilga laika jau esam nobāzējušies.
No rīta modāmies no zvaniņu skaņas, izejot uz balkona ieraudzījām Latvijā ļooti sen neredzētu skatu – vecs Rumāņu vīrs dzen govis uz ganībām.
Lielos vilcienos visas viesnīcas, kurās palikām bija pustukšas, neskatoties uz to, ka reāli tūrisma sezonai bija jābūt pilnās burās. Tas viss radīja divejādas sajūtas, no vienas puses, te nebija tūristu pūļu un ir lieliska iespēja izbaudīt neskarto dabu, kā arī atslēgties no steidzīgā dzīves ritma, kas ir ierasts ikdienā, no otras puses nedaudz nesaprotami, kādēļ cilvēki šo zemi salīdzinoši maz iekļauj savos sarakstos ar valstīm, kuru vajag apskatīt… precīzāk varbūt teikt, ka sarakstos iekļauj, bet sarakstu top augšdaļā Rumānijai priekšā parasti pielien Francija, Spānija, Portugāle vai tml. valstis. Šajās valstīs, protams, arī ir ko redzēt, par to nav šaubu, bet tomēr Rumānijā tu sajūties kaut kā savādāk. Kaut gan... lai nesačakarētu šo valsti… iesaku NEBRAUKT uz Rumāniju!!!
Saprotot to, ka mēs nedaudz atpaliekam no grafika, tiek optimizēts plānotais maršuts to nedaudz saīsinot un dodoties uz pilsētu Sebes, lai pēc tam tālāk dotos uz Transalpina ceļu.
Jau pašā brauciena sākumā saprotam, ka laiks mūs šodien nelutinās. Pēc nobrauktiem pārdesmit kilometriem esam spiesti vilkt ārā lietus kostīmus.
Sākot braukt pa Transalpina, lietum pievienojas pamatīga migla, kas liek noprast, ka skaistos šī ceļa skatus mēs šodien neredzēsim. Sasniedzot ceļa augstāko punktu temperatūra bija nokritusies līdz pāris grādiem virs nulles un lietus bija uz robežas ar slapju sniegu. Kādā no serpentīna ceļa līkumiem, nepamanot nākamo pagriezienu, sanāca strauji pārslēgties uz zemākiem ātrumiem kā rezultāta “Teneres” pakaļa uz mitrā asfalta izslīdēja un tikai ar veiksmes palīdzību sanāca ierakstīties līkumā. Pēc minēta manevra veikšanas braukšanas ātrums tika samazināts un braukts tika ar krietni lielāku piesardzību.
Šis brauciens pa miglu,stipru vēju un slapju sniegu viennozīmīgi bija ekstrēmākais un bīstamākais brauciens visa ceļojuma laikā.
Virzienā lejup no kalna migla lēnām izklīda un beidzot parādījās vismaz neliela daļiņa no tiem skatiem ko Transalpina no mums slēpa visu iepriekšējo dienas daļu.
Pēc visai nogurdinošā un slapjā dienas brauciena veiksmīgi iekārtojāmies uz nakti viesu mājā, jo atkal naktī solīja pamatīgu lietu un arī drēbes bija kaut cik jāizžāvē.
Tā kā migla un lietus bija palikuši kalnos kalna pakājē mūs sagaidīja silts un saulains laiks.
Nākamajā dienā mums bija paredzēts brauciens no Transalpina ceļa uz pilsētu Sibiu. Konkrētais maršuts tika izvēlēts balstoties un atsauksmes no viena cita moto ceļojuma video un solijās būt visai aizraujošs. Jau pašā ceļa sākumā nokļuvām uz ļoti labas kvalitātes grants ceļa, kas vijās starp kalniem un upi. Sākotnēji stājāmies skatīties un bildēties pēc katriem 500m, jo aiz katra līkuma daba bija skaistāka un skati iespaidīgāki.
Pēc neliela gabaliņa uzņemtais temps aprāvās dēļ satiksmes sastrēguma.
Kad bijām tikuši cauri aitu sastrēgumam sasniedzam skaistu zaļu ieleju.
Izbraucot cauri ielejai ceļš sāka vest strauji augšup kalnā. Lai arī pēc visām mūsu rīcībā esošajā kartēm ceļam šajā vietā bija jāapraujas, bet dabā tas turpinājās, tiesa gan ne tik labas kvalitātes kā sākumā. Ar močiem pārvietoties lielas problēmas nebija, bet, kad vienā no ceļa posmiem noķērām deviņdesmito gadu izlaiduma vieglo transportlīdzekli Dacia, kas ar 5 pasažieriem lēnā garā klumpurēja augšup kalnā… bijām manāmi pārsteigti.
Egļu mežam paliekot retākam bija iespēja papriecēt acis ar skaistumu, kuru sniedz Rumānija.
Sasniedzot kalna augšu uztaisām nelielu pauzīti un pabaudām ainavu.
Ņemot vērā to, ka pašā kalna virsotnē pūta aukts vējs, bija jāimprovizē ar galvassegu...
Kad jau likās, ka ir uzņemts ērts braukšanas temps braucot lejā no kalna uz aizskatoties uz tuvumā esošo dambi, priekšējā riepa trāpīja ceļa nogāzē un tika piedzīvot viegls kritiens kā rezultātā tikai salauzts ātrumu pārslēdzējs Tenerei.
Problēma daļēji tika atrisināta noņemot pārslēdzēju un ieliekot otrajā pārnesumā, tādā veidā turpinot ceļu. Pie vietējiem, kuri vienlaicīgi bija arī liecinieki prasmīgajam kritienam, tika noskaidrots, ka tuvākā iespējamā vieta, kur varētu sametināt pārslēdzēju ir nedaudz virs 20km attālumā esošais ciematiņš. Tā mēs lēnā garā devāmies tālāk ar domu atrast prasmīgos Rumāņu metinātājus.
Nelielās neērtības, ko radīja tikai otrā pārnesuma esamība veiksmīgi aizpildīja ceļa līkloči.
Sākoties lietum atkal dabūjām vilkt ārā lietus kostīmus. Tā kā viens no braucējiem lietus kostīma vietā bija izvēlējies paņemt līdzi liela izmēra sarkanu dūnu segu, lai guļot teltī nesalst kājas, viņam nācās improvizēt no pieejamajiem materiāliem.
Pēc nobrauktiem pārdesmit kilometriem pamanījām ceļa malā māju, kuras pagalms bija pilns ar dažāda veida tehniku. Ceļš uz māju ved pa visai kolorītu tiltiņu.
Ar zīmju palīdzību izstāstījām mājas saimniecei mūsu problēmu. Neskatoties uz to, ka saimnieces vīrs nebija mājās ātri tika sagādāts metināmais aparāts.
Pēc komunikācijas nodibināšanas ar pārējiem mājas iemītniekiem ķeramies pie ātrumu pārslēdzēja remonta darbiem pēc labākajiem standartiem iekārtotajā remonta darbnīcā.
Viss tiek operatīvi savests kārtība un esam gatavi doties tālāk. Brauciena turpinājums ved mūs pa labas kvalitātes grants ceļu un pēc neilga momenta esam skaistā ielejā, kur uztaisām nelielu pauzīti.
Dienas otrā pusē sasniedzot kārtējo dambi nākas secināt, ka būs jāievieš korekcijas plānotajā maršutā, jo satiksmei dambis ir slēgts. Teorētiski, noņemot visas somas un sagāžot močus būtu iespējams tikt pāri dambim, bet apspriežoties tiek pieņemts lēmums nedaudz pamainīt maršutu. Kā arī tikko piebraukušie rumāņi ar auto apliecina, ka dotā ceļa izbraukšana varētu būt apgrūtināta arī no otrā ceļa gala.
Izmetuši nelielu loku pa asfalta ceļiem tiekam atpakaļ uz plānotā maršuta. Turpinājumā mums bija paredzēts aptuveni 40km garš ceļa posms pa grants/meža ceļiem. Ņemot vērā lietus daudzumu mālainais ceļš bija pārvērties kārtīgā slidotavā, kas jau pašā posma sākuma lika saprast, ka viegls brauciens nebūs. Dotajā posmā izteikti varēja redzēt atšķirību starp braucēju pieredzēm. Tā kā man pašam bija vismazākā braukšanas pieredze jutos galīgi nepārliecinoši uz šāda veida ceļa un ar visām Mitas E7 knapi kustējos uz priekšu. Tajā pašā laikā viena no “Afrikām” ar Mitas E7 aizgāja tālu priekšā, savukārt, otra “Afrika” ar Metzeler Tourance turēja cienījamu tempu.
Ceļam virzoties augšup kalnā brauktuves segums lēnām nomainījās uz granti, kas braucienu padarīja krietni patīkamāku.
Kad devāmies lejā no kalna bijām pilnīgi izlijuši un domās jau bijām viesnīcā. Praktiski jau pašās posma beigās pie mežcirtēju mājas, kur ceļu bijā izbraukājusi meža tehnika tika piedzīvots viegls kritiens un otro reizi tiek salauzts “Teneres” ātruma pārslēdzējs. Pamatā pie tā vainojamas tizlās braukšanas prasmes, bet nolokāmā pārslēdzēja neesamība pastiprina faktu, ka praktiski katrs kritiens uz sāna vainagojas ar saliektu vai salauztu pārslēdzēju, līdz ar to, Latvijā būs jāsarūpē adekvāts ātruma pārslēdzējs.
Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi ātri savedam moci braukšanas kārtība un sākam meklēt metināmo aparātu. Sasniedzam nelielu ciematu, bookinga ātri atrodam viesnīcu un pēc pārdesmit minūtēm esam jau tur. Ar viesnīcas izvēli esam trāpījuši desmitniekā, jo tās īpašnieks Vasile pats ir motobraucējs, kurš mūs ļoti laipni uzņem. Operatīvi tiek sagatavotas vakariņas un atsevišķas tradicionālās lietas kā arī ierādīta vieta kur izžāvēt drēbes.
Pie vakariņu sarunu galda atklājas, ka šajā viesnīcā neesam pirmie Latvieši. Vasilis kopā ar sievu paši ir aktīvi enduro braucēji. Vakariņojot un malkojot “palinku” dalāmies ar piedzīvojumu stāstiem. Tā kā pa dienu bijām konkrēti pārsaluši un izlijuši “palinka” iet iekšā kā ūdens un pēc neilga laika esam gatavi likt sevi gulēt.
No rīta mostamies ar nelielu pēcgaršu mutē. Vasilis ir sarunājis metināmo aparātu vienīgais tam ir jābrauc pakaļ uz kaimiņu ciemu. Izrādījās, ka Vasilis līdz šim nebija braucis ar “Afriku”. Ātri saorganizējamies un pēc pāris minūtēm Gatis jau mēģina turēt līdzi Vasilim pa mazajām ciemata ieliņām, kas nebija viegls darbs, jo rūdītā Rumāņu moto pieredze ir labi jūtama, papildus tam, arī Palinkas iemalkošana iepriekšējā vakarā lika just sevi.
Savedot kārtībā moci, pateicamies par visu un atvadāmies ar cerību vel kādreiz šeit atgriezties.
Neilgi pēc starta noķīlē aizmugurējās bremzes. Laikam no vakardienas nepārāk vieglā brauciena bremžu suports bija piedzīts ar dubļiem, tās netika iztīrītas un bremzējot nedaudz ieķīlējās. Tā kā ceļš veda augšup kalnā tas uzreiz netika pamanīts. To, ka ir problēma pamanīja aizmugurē braucošais Gatis, jo bija nepatīkama smaka un bremžu disks kļuvis sarkans. Nezinādams par situāciju stājoties nospiedu aizmugurējās bremzes, ka rezultātā no sakusušās bremžu caurules iztecēja bremžu šķidrums un sākās neliela degšana.
Degšanas pasākums operatīvi tika likvidēts. Noņemot suportu bija skaidrs, ka suporta labākās dienas tam ir aiz muguras. Noslēdzām bremžu cauruli un tālāk ceļu turpināju tikai ar priekšējām bremzēm. Latvijā veiksmīgi izdevās bremžu suportu dabūt atkal pie dzīvības uzsūtot remkomplektu un uzmetinot pa jaunu sieniņas.
Sazvanijām Vasile ar domu mēģināt suportu nomainīt vai sataisīt uz vietas, tika iedoti kontakti moto servisam, bet bez variantiem.
Servisā apskatam Rumāņu pašrocīgi taisītos Cafe racers. Servisa īpašniekam stāstam par savu turpmako maršrutu un to, ka kalnos gulēsim teltīs. Tas savukārt nedaudz sabaida ar stāstiem, ka ir dzirdēti stāsti par moču zādzībām kalnos, kamēr saimnieki guļ teltīs, piekodina būt uzmanīgiem.
Pēc servisa apmeklējuma nākamais pieturas punkts mums bija plānots Transfăgărășan pāreja. Izbraucot no pilsētās tālumā bija redzami lielie kalni.
Ceļš augšup kalnā veda labākajās serpentīnu tradīcijās. Ņemot vērā, ka laiks šajā dienā bija lielisks brauciens bija ļoti baudāms.
Sasniedzot pārejas augstāko punktu atsevišķās vietās vel bija saglabājies sniegs. Pirmajā kritienā, kad tika salauzts ātrumu pārslēdzējs tika sabojāta arī sajūga trosīte, kas līdz galam saplīsa pārejas augšā.
Ņemot vērā labos laika apstākļus tiek pieņemts lēmums, ka šonakt beidzot nakšņosim teltīs. Nobraucot zemāk no pārejas atrodam atbilstošu vietu telts celšanai. Pēc neilga laika gan noskaidrojas, ka šajā vietā par palikšanu ir jāsamaksā. Tā kā maksa ir simboliska samaksājam un iekārtojamies uz nakti.
Vietējais rumānis no blakus mājas apvaicājas no kurienes esam un pārējos standarta jautājums. Pēc sarunas iedod notestēt vietējo brūvējumu ar piebildi, ka tas nav tik “stiprs” kā standartā. Testu gan uz vietas gan neveicam un dzira tiek nogādāta Latvijā testēšanas veikšanai.
Naktī uznāk lietus un līst praktiski visu nakti, bet pārāk auksti nav, tā ka tīri labi izguļamies. No rīta savācam mantas un dodamies atpakaļ uz Transfăgărășan pāreju. Vakarā apspriežoties tika pieņemts lēmums, ka veicam izmaiņas iepriekš plānotajā maršutā - ņemot vērā to, ka ceļš aizņem vairāk laika nekā bija iepriekš plānots, saprotam, ka nosprausto maršutu nevarēsim paspēt nobraukt atlikušo dienu skaitā, lai uz “Līgo” būtu atpakaļ Latvijā, tāpēc nolemjam virzīties mājup.
Arī šodiena mūs sagaida ar labu un saulainu laiku. Ņemot vērā, ka vakar tika izmantots trosīšu remkomplekts šodien sajūga trose ir ierindā. Transfăgărășan pāreja no katras puses braucot izskatās savādāk, līdz ar to, ja šeit esat atbraukuši, tad iesaku nobraukt šo ceļu abos virzienos.
Izbraucot pāreju dodamies Sigišoaras pilsētas virzienā, kur pastaigājam pa pilsētu un ieturam pusdienas. Ja ir iespēja apskatīt šo pilsētu, tad iesakām to izmantot.
Tā kā šodien arī laikapstākļi ir atbilstoši, lai gribētos palikt teltī sākam meklēt atbilstošu vietu. Diemžēl savām prasībām atbilstošu vietu neatrodam, kā arī vakars vairs nav aiz kalniem, rezervējam tuvāko kempingu un iekārtojamies.
Nākamajā dienā galamērķis mums jau ir Polijas teritorija. Šīs turpmākās dienas būs “maucamās”, bez liekām pauzēm. Pēc kilometriem šajā dienā sanāca ~600km, bet pēdējā ~950km.
Naktī paliekam viesnīcā Polijas vidienē. Nākamās dienas vakarā esam Latvijā.
Kopumā brauciens bija ļoti labs.
Nedaudz bijām saplānojuši par “strauju” tempu tāpēc varbūt nesanāca tik kvalitatīvi kā gribētos visu apskatīt. Pēc izjūtām prasījās vairāk pabraukt par mazākiem meža ceļiem vai grants ceļiem prom no asfalta. Nedaudz bijām ierobežoti pieejamajās brīvajās dienās, kopā ar visu turp/atpakaļ ceļu mums bija 10 dienas, bet reāli, lai izbrauktu visu ko gribās apskatīt vajadzētu 12-14 dienas. Ja ir iespēja, brauciet uz Rumāniju! Rumānijā ir ko redzēt un sajūtas ko iegūsiet būs uz 10 ballēm.
No tehiskajām problēmām:
- Super tenere – saplīsusi sajūga trosīte, sabojājies bremžu suports, salauzta ātrumpārslēdzēja kājiņa (kas veiksmīgi sametināta uz vietas). Pamatā viss, kas salūza, salūza braucēja vainas dēļ, cienījamā vecu “Tenere” izturēja braucienu ļoti labi.
- Āfrikai – atteicies strādāt spidometrs (garāžā saeļļojot trosīti un zobratiņus, veiksmīgi saremontēts), neliela priekšējās dakšas sulošanās pēc offrouda pa Rumānijas mežiem.
- 2 Āfrikai – izņemot izbeigušos aķīti pašā startā, bez tehniskām problēmām.
Secinājums:
Vecie labie enduro moči tiešām pierādīja sevi sūrajos Rumānijas apstākļos – gan braucot garus gabalus pa šosejām, gan braucot pa grants ceļiem. Fakts, ka ar ~20 gadus veciem močiem var braukt šādos ceļojumos bez īpašas tehniskas sagatavošanas pirms tam, pierāda to, ka šie moči ir Leģendas vārda vērti.