Online
Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Marocco-Dakara Road-2raunds:)))! | |
| Pievienota: 20. Jan 2017, 13:43 Atjaunota: 20. Jan 2017, 16:20 | Citas galerijas no lietotāja motomeitene |
Skatāmies, ko karte rāda, iesākumam lielā šoseja un tad iemetamies putekļainā laukā ar sakaltušiem kukūbžņiem.
Tad nu paskrienamies un pavizinamies pa plašumiem.
Tā man nekur tālu neizdodās tikt, jo riepa priekšā mīksta. Puiši jau aizsteigušies gabalā, bet, kad nevar mani sagaidīt, tad atgriežās un saprot, kas par lietu.
Esot sīka vienība, galvenais, lai kamera būtu. Jo ar iepriekšējā dienā nopirktajām bija sanācis tā, ka pa bezceļiem tika pazaudētas. Fū, veiksme mūsu pusē, viss ir. Atrodam koka paēnu un tuksneša remonts var sākties.
Pēc vakardienas karstuma un smiltīm spēka nav daudz un atkal smiltis kārtīgi mūs pamoka.
Tomēr tāpat kā kalnos, kur skati bija mainīgi, arī šeit, ielejā daba ir dažāda un ainava ļoti pārsteidz. Vislabākais jau ir lielie klajumi, jo tad var tā kārtīgi ieskrieties, bet tur kur sapūstas smiltis, tur var nomocīties.
Artūrs šodien ir nomocīts – viņam jau arī mocītis ir vissmagākais un mantas arī daudz. Vēl paspējam vienā brīdī sadalīties.
Gaidām, gaidām draugu, satiekam vietējos ar mopēdu un prasām, vai draugu nav redzējuši, bet nu neko nevarēja saprast – it kā esot un kalnam pa otru pusi aizbraucis. Tā nu mēs saprotam, ka mēs braucam pa vienu ieleju un Artūrs pa otru. Ja visi labi brauks, tad galā ceļi savienojas un varēsim satikties. Tā arī ir, satiekamies, Artūrs vietējam par piecīti bija paprasījis, lai izved pa kaut cik braucamu ceļu.
Redzam kartē, ka netālu ir mazs ciematiņš un parādās kaut kāds ceļš, domājām, ka nu beidzot varēs atslābt. Nekā, nemaz nedomājiet, kad es ieraudzīju sapūstos smilšu kalnus un vēju, sapratu, ka varētu kaut kas ne visai spožs mūs gaidīt. Jā, skatiņš bija iespaidīgs – smiltis tik oranžas, skaties, kur acis rāda, viss tādās smilšu cepurītēs un vējš tā pamatīgi ieskrienās pa klajumu.
Un Ienirstam.....
Tad Artūrs aizkuļās vienā virzienā, mēs rādām ar Neganteli, ka jābrauc citā. Es vienkārši ierūcināju moci, ieskrējos un braucu, lai tikai nestājas, jo uzsākt ir ļoti grūti. Es nevaru izstāstīt, gāja mums smagi, sarkani kā vēži kaut kādos krūmu puduros sēdējām un vēl izrādās, ka tomēr esam mazliet atkal no vajadzīgā virziena nost.
Kad izsmilšojāmies un izkūlāmies, ieraudzījām upi un nolēmām braukt pa to, jo noteikti upe vedīs gar ciemu. Upes gultne bija mānīga un bija izskalotas kārtīgas bedres, kur varēja ievelties. Ieraudzījām ceļu, kur vietējie no upes braukuši ārā un sapratām, ka jābrauc pa to, lai tiktu līdz ciemam. Protams, Artūrs ir aizlaidis garām un klausāmies, ne ziņas ne miņas un klusums. Gaidījām, gaidījām, nekā. Domājām, ka gan jau pa citu ceļu būs uz ciemu aizbraucis.
Aizkūlāmies līdz ciematam, pagaidijām, nekā. Bijām pilnīgā tīkla zuduma vietā, tāpēc uz sazvanīšanos varēja necerēt. Līdz Merzougai vēl 80 km. Saleju moto bākā pēdējās divas kanniņas ar benzīnu un turpinām ceļu divatā. Protams, ka satraukums ir par draugu, jo ciemā bija 5mājas.
Braukšana gāja grūti un atkal nomaldījāmies no īstā ceļa, saule arī jau pie horizonta maliņas, skaidrs, ka tūlīt tumsa, kas šo braukšanu nemaz neatvieglos. Bet varēja atkal izbaudīt plašumus un skaisto Āfrikas saulrietu.
Smalkās, sapūstās smiltis, rauj kur grib un, kad spēki beigušies, tad velies kā bluķis, paliec dusmīgs kā pūķis un šķiet jāpaliek te pat. Un uz visu jau pilnīgas dusmas.
Nonākam līdz lielām raktuvēm, tur gan braukšana negāja droši, jo bija milzīgas bedres, ik pa laikam brauca kravas auto ar pilnām piekabēm un taisīja putekļus, redzamība nekāda.
Bildes nav, jo jau valdīja tumsa.
Izbaucām kaut kādā ciemā no sētas puses, neko saprast, vietējie jau skrien pakaļ ar saviem piedāvājumiem. Kad redz vietējo mopēdistu, tad jau neaizmukt, veikli kā zivis. Vēl mazliet līdz Merzougai, rezerve jau mocītim mirgo. Spēka nav, ēst gribās kā vilkam, mazgāties un gulēt.
Negantelis paziņo, ka šādā tādā vietā šoreiz nebūšot palikšana un jāatrod pats feinākais tuksneša hotelis. Un vai tad šitādi pilnīgi trakie Ofrodisti nebūtu to pelnījuši
))No satelīttelefona pienāk ziņa, ka draugam viss kārtībā un palicis pie piedzīvojumu meklētājiem, viss forši un rīt būšot klāt.
)
Rītiņš labs, nedēļa jau šajā zemē nodzīvota un pienācis laiks slinkošanas dienai. Plānā sagaidīt draugu un vienkārši neko neviens nedarīs. No rīta tiek aiziets līdz smilšu kāpai un ciema centram.
Tāds manāms klusums valda oktobra mēnesī. Kad bijām februārī, tad no vietējiem tirgotājiem nevarēja tikt vaļā, tagad visi kā pieēdušies runči vienkārši laiskojās saulītē. Tāds labs iespaids, aplūkojot tirgu, starp šallēm un kleitām var iegādāties arī slēpes un sniegadēļus. Protams, ka tādus priekus daži kāpās izbaudīja, bet vispār diezgan amizanti.
Draugs arī atsūtījis Bildes, ka strauji tuvojās un IR ticis uz pareizajiem ceļiem
)).
Atpakaļceļā no centra uz viesnīcu tāds labs karstumiņš, pie asfalta deg kājas. Pusceļā nezināmi ceļotāji iemet mūs džipā un aizved līdz galam, mazliet pastāsta, kā ar mašīnām braukā apkārt.
Cik tad var uz tiem zirgspēkiem, kaut, kas arī jāpamaina....
Vakarā saulrieta pastaiga ar kamieļiem, jo kaut kas cits jau bez motocikliem arī jāpamēģina. Kamieļu pavadonis tāds smieklīgs un dzen visādus tuksneša jociņus, padarot pasākumu pavisam pozitīvu.
Protams, ka bez biznesa bīdīšanas, jau nu vietējais džigits arī neiztiek un makaronus, jau uz ausīm karina!!!
Bet Saulriets ir pasakains un burvīgs. Beidzot vakara vēsma.
Ēnu spēles ir vnk brīnišķīgas...
Un košums nav aprakstāms...
Mūsu laipnais Viesmīlis
!
Dabas krāsas tiek attēlotas arī mākslas darbos.
Vakarā pagalmā priecājāmies par baseinu-kuru viesiem tā vajadzēja, tā vajadzēja un jutāmies tik lepni,ka nu ir, bet peldēt tā arī neviens neaizgāja...
Papļāpājam par jau piedzīvoto un domājam, ko vēl labu varētu padarīt pa dienām, kuras gaidāmas priekšā. Sazīmējam kartē ķekšus un skaidrs, ka piedzīvojumi būs. Vai vajag vēl tik trakus, nu laikam jānomierinās
)), bet ja būs-tad BRAUKS!!!Jo Atbraucām-BRAUKT
))!!!