Online
Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Ready to Race - Ukrainas Karpati 2016 - KTM 990/1190R | |
| Pievienota: 30. Oct 2016, 18:19 Atjaunota: 30. Oct 2016, 20:00 | Citas galerijas no lietotāja Resnais |
Pilnīgi nemanot ir pienācis ikgadējais puiku brauciens. Šogad, atšķirībā no iepriekšējā gada, esam skaitliski mazākā sastāvā, jo vienam no biedriem ārsts pirms brauciena iedeva "sarkano" kartīti (vēl nesadzijis atslēgas kauls). Lai atvieglotu braukšanu pa Polijas ceļiem, sadalāmies divās grupās (Vidzemes un Rīgas), un attiecīgi Vidzemes grupa izbrauc 8:30 no Smiltenes Statoil, savukārt, Rīgas grupa izbrauc 8:30 no Ķekavas Statoil. Nobraucām apmēram 50km un nācās vilkt mugurā plēves kostīmus, jo sāka līt lietus. Lietus, tā arī nepārstāja līt līdz pašai Kauņai. Kādus 10km pirms Kauņas, manam KTM izslēdzas navigācija un sāk raustīties elektrība panelim.
Kauņā iebraucam DUS un mēģinu novērst problēmu, izrādās, ka atskrūvējusies galvenā skrūve pie lielā elektrības vada. Priecīgs novēršu problēmu un braucam tālāk. Pa to laiku, Vidzemes grupa tiek apturēta no Polijas ierēdņu puses par gājēju nepalaišanu. Epizode beidzas ar nelielām izmaksām, bet galvenais, ka viens no grupas dalībniekiem nokonstatē, ka viņam nav līdzi moto tehniskā pase. Labi, ka tagad, nevis pie Ukrainas robežas. Griež riņķi un brauc pēc moto pases. Attiecīgi, Vidzemes grupa ievācas naktsmājas, pēc nobrauktiem 750km un gaida, kad ieradīsies aizmāršīgais biedrs. Pa to laiku, Rīgas grupa ir ievākusies nāktsmājās nedaudz aiz Lublinas, pēc nobrauktiem 800km. Pēdējos 300 km, gaisa temperatūra bija ap +28.
Ukraina 2016 2.diena
Joprojām esam sadalīti divās grupās, bet ceram vakarā visi satikties Ukrainā. Šodien rits iesākās agri, jo rīta karstums lika sevi manīt. Necerēti ātri paēdam brokastis un ap 9:30 jau pošamies ceļam. Vidzemes grupa ir apmēram 200km aiz mums. Dodamies ceļā, Slovākijas virzienā, jo Ukrainā plānojam iebraukt no Slovākijas puses. Agrā pēcpusdienā iebraucam Slovākijā, pa mazu un līkumainu celiņu. Var sākt guldīt moci, cik nu to var izdarīt ar pumpenēm. Ik pa laikam sazvanāmies ar biedriem un uzzinām, cik tālu ir Vidzemes gals. Ap 16:40 esam uz Slovākijas Ukrainas robežas. Tā kā, robežas šķērsošanas vieta ir maza, tad tajā esam gandrīz vienīgie. 30 min un esam iekšā Ukrainā. Nolemjam paēst Uzgorodā, interesantā vietā, kas saucas Korcma Deca u Notarja, kas tulkojumā, nozīme 100 grami pie notāra. Vieta ļoti, kolorīta, ja kādreiz esi Uzgorodā, tā ir jāapmeklē, jo tur var ne tikai gardi paēst, bet tur ir arī ko redzēt (ļoti interesants interjers).
BET... pirms Uzgorodas, braucot cauri mazam miestam, mūs ierauga policisti, kas nekavējoties iesēžas mums astē. Tā mēs jautri, kopā nobraucām kādus 10 km, līdz nepamanījām pilnīgi izbalējušu stop zīmi, pie kuras neapstājoties braucam tālāk. Protams, seko apturēšana ar bākugunīm. Tēlojam, ka nesaprotam neko... Beigās runājam ar kaut kādu trešo personu angļu valodā, kas mums izskaidro, ka vai nu 120eur bez čeka, vai tiesības nost un tiesa tikai nākošnedēļ... Ilgi nedomājam, uz smiltīm ceļa malā vēl pakaulējamies par izcenojumiem, samaksājām ceļa nodokli un braucam tālāk, turklāt Policijas pārstāvji mūs par samaksāto nodevu vēl piedāvā konvojēt līdz ēstuvei (mēs, protams atsakāmies). Ierodamies ēstuvē, gardi paēdam un nedaudz remdējam slāpes. Pa to laiku uzzinām, ka Vidzemes grupa arī ir tikusi Ukrainā. Pēc ēšanas, startējam un dodamies tālāk kalnu virzienā. Nobraucam kādus 10 km un nedaudz apmaldāmies, kā rezultātā lielā krustojumā braucam pa zāli, lai apgrieztos. Minētā manevra rezultātā, pie mums no nekurienes uzrodas un piebrauc policija, aptur un izskaidro braukšanas kārtību uz ceļiem, bet par veikto manevru sodu neliek. Lieki teikt, ka ceļi Ukrainā slikti, pilni zirgu pajūgiem, žiguļiem un vēl visādiem neredzētiem satiksmes dalībniekiem. Pēdējos 90 km veicam pa pilnīgu tumsu... Esam apmetušies Rakhivā... Vidzemes grupa ir 170 km no mums, bet sola ap 10 ierasties.
Dzeram alu foršā vietā. Rīt ir plānots speciālais posms pa kalniem offroad režīmā. Šodien nobraukti 650 km ar vidējo temperatūru +30.
Ukraina 2016 3.diena.
Rīts sākas agri... Blakus esošajā upītē plkst 6:00 darboņi sāk krāmēt akmeņus gaz 66. Neskatoties uz to, kaut kā līdz 8:00 noguļam. Plkst 11:00, beidzot sagaidām pārējos biedrus, saģērbjamies un braucam kalnos. Šodien ir paredzēts speciālais posms 100 km pa kalnu virsotnēm un lejām. Tāpēc visas mantas atstājam viesnīcā, līdzi paņemam tikai pašu nepieciešamāko. Uzbraucam pašos Ukrainas augstumos un sākam ar virsotni Stig, kas ir 1701 mvj. Pacēlums nav vienkāršs, bet visi tiekam augšā. Apmēram pēc 15km, bezkameru KTM 1190 ir caurums riepā. Sagriezta riepa ar šķembu. Labi, ka blakus ir gaz 66, kas ir aprīkots ar kompresoru. Ieliekam heavy duty kameru, uzpumpejam un laižam tālāk. Dienu pavadām braucot pa sarežģītiem, interesantiem, kalnu ''ceļiem". Skati un sajūtas, kad lielie KTM ierēcas, iekarojot kārtējo virsotni, ir neaprakstāmi un vārdiem neizsakāmi.... Pēc kāda laiciņa, iekarojot kārtējo virsotni, izbeidzas Āfrikas degvielas sūknis. Remonts prasa pāris minūtes un braucam tālāk. Visu dienu braucam pa dažādas sarežģītības ceļiem... Pašiem nemanot, esam ieķērusies baigā offroad posmā, sāk tumst un bez lielā prožektora vairs neko nevar redzēt. Pa ceļam, uzbraucam virsū ļoti vecam bobikam, kas iesprūdis dziļās risās. Braucējs priecīgs ieraugot 8 motobraucējus, kas viņam palīdz tikt ārā no bezizejas. Lieki pieminēt, ka bobiks vecs un katastrofālā stāvoklī, savukārt šoferis, pilnīgā bezfilmā runā nesaprotamā mēlē. Bobiks pilns ar kazām, kuras laikam ved uz tirgu. Tā turpinām savu ceļu pa kalniem pa it kā kartē iezīmētu ceļu, naktsmītnes virzienā. Ēdiena nav, ūdens nav, 20km līdz naktsmītnei, ārā ir pilnīga tumsa, turpinām braukt, it kā pa iezīmētu ceļu. Aiz katra likuma seko jauni pārsteigumi. Pēc dažiem nomocītiem km ieraugām būdu, piestājam un tiekam pie lietus ūdens, kuru dzeram kā pie bada.. Onkulis dzīvo mazā būdiņā... Pilnīgā nekurienē, gana govis un taisa sieru. Apkārt sāk zibeņot, baidāmies, ka sāks līt un ceļi kļūs vēl "labāki".
Pēc smaga Hard offroad posma, beidzot nokļūstam līdz galamērķim, esam viesnīcā, Rakhivā. 15 minūtes pirms bārā slēgšanas, paspējām pasūtīt 30 alus un uzkodas, diemžēl virtuve jau slēgta... Diena veiksmīgi pabeigta, visi saguruši, bet apmierināti ar paveikto...
Ukraina 2016 4.diena.
Ņemot vērā vakardienas smago nakts posmu, šorīt atļaujamies pagulēt nedaudz ilgāk. Ceļamies ap 10:00, paēdam brokastis, novērtējam močiem nodarītos bojājumus, novēršam, ko var novērst un lēnām taisāmies ceļam. Izbraucam apmēram 14:00, dodamies pa īsāko ceļu uz Vorohtu, kur paredzēts apskatīt skaistu tiltu un braukt Pip Ivan virzienā, kas ir vecas observatorijas drupas 2022 mvj. Navigācija ved mūs gar Ukrainas augstāko virsotni Goverla, kas ir 2061 mvj. Diemžēl pie kontrolpunkta uzzinām, ka pa šo maršrutu ar motorizēto transportu nav iespējams izbraukt, jo tur ir tikai gājēju takas ar lieliem akmeņiem, savukārt, celiņš, kas iet gar Petrosu 2020 mvj, nav izbraucams, jo lejā ir noskalots tilts un to apbraukt nav iespējams. Nolemjam braukt pa citu īsāko ceļu. Pēc kādiem 10 km saskaramies ar pielijušu, mālainu, it kā ceļu, pa kuru nepārtraukti tek ūdens. Tiekam līdz dzelzceļa tunelim, aiz kura sākas pusmetru dziļas rises, kuras nav braucamas. Virs tuneļa stāv divi džeki ar automātiem, kuri apsargā sliedes. Džeki norāda, ka pirms tuneļa ir celiņš pa kuru ir iespējams nonākt pilsētā, kuru esam noskatījuši. Mums ir jāizlemj, vai nu 35 km atpakaļ, vai nu 5 km uz priekšu. Kopīgi nolemjam cīnīties uz priekšu. 1 km prasa divas stundas un daudz sviedru, bet tālāk parādās ceļš, pa kuru veiksmīgi nonākam vēlamajā vietā. Pa ceļam uz Pip Ivan iemaldāmies mazā miestā, kur vietējais mums izrāda savu māju, kas ir izveidota no interesantiem koka izstrādājumiem un koku zariem. Noskaidrojam, ka džeks pats dzen labu dzērienu, nekavējoties piesakāmies degustācijai. Pamēģinām saldu uzlējumu ar 35 grādiem, nolemjam paņemt 2 litrus. Pamēģinām labi noturētu kandžu 57 grādus stipru, bet labu un arī nolemjam paņemt 1 litru. Braucam tālāk... nobraucam kādus 20 km, pa labu, bedrainu bezceļu, tad sākam meklēt naktsmītni, izradās, ka uz priekšu nav kur palikt, tikai kalni un slikti ceļi. Esam spiesti griezt riņķi un braukt kādus 10 km atpakaļ, bet ceļš ir tik patīkams, ka mums nav iebildumu pa to pabraukt vēl 10 km. Atrodam labu viesnīcu Verhovinā, pie viesnīcas, konstatējām, ka vienai Āfrikai ir mīksta priekšējā riepa, bet otrai ir nolūzis purns. Izlemjam, ka bojājumus novērsīsim no rīta. Šodien nobraukti 116km, kas nav daudz, bet ir interesanti. Rīt laižam uz Pip Ivan...
Ukraina 2016 5.diena
Šorīt ceļamies laicīgi, jo močiem ir vajadzīgs gan metinātājs, gan riepu montieris. Ir jūtams, ka būs karsta diena, jo debesīs spoži spīd saule. Paēdam brokastis un laižam uz servisu.
Nakts 4 zvaigžņu viesnīcā, vakariņas restorānā, ar visiem trim ēdieniem, daudz alus, brokastis un visu drēbju izmazgāšana izmaksāja, katram 29 eur. Servisā, ātri sametina nolūzušo moča purnu un saremontējam visas caurās riepas par 5 eur. Braucam tālāk Pip Ivan virzienā, ceļš grantēts, bedrains un ļoti līkumains. Pēc 25 km atduramies pret bomi ar sargiem, kas paziņo, ka motorizētiem transportlīdzekļiem iebraukt stingri aizliegts, kas nozīmē, ka mums ir jābrauc atpakaļ un šis objekts ir jāizlaiž. Braucam uz nākamo apskates vietu, kas ir netālu no Rumānijas robežas, pilnīgos Ukrainas laukos. Ta ir pamesta armijas bāze PAMIR AES, kas atrodas virsotnē Tomnatik, vairāk kā 1565 mvj. 60 km garais, grantētais ceļš ir bedrains, putekļains un ļoti līkumains, dažviet ir jāšķērso lielākas un mazākas upes. Ceļš ved gar upi uz mazu miestu Sarata, kur palikušas vien dažas sādžas un aitu gani. Vienā sādžā vīrs pastāsta, ka dzīvo šeit pastāvīgi un lai kaut kur nokļūtu, vasarā brauc ar bobiku, bet ziemā ar urālu, jo sniegs esot līdz viduklim. Telefonam zona nav, ja grib zvanīt, tad jākāpj 600 metri kalnā. Bērnus uz skolu jāved 40 km, ziemā ar urālu, kas tērē ap 60 litriem uz 100 km. Bērnus aizved un pēc nedēļas brauc pakaļ. Kopumā, dzīve ir grūta, pārtiek tikai no tā, ko paši izaudzē un pārdod. Naudas nav, nekad nav bijis pat Ukrainas ziemeļos. Uz saulrietu sasniedzam plānoto apskates objektu, nospriežam, ka jā nebrauksim līdz civilizācijai, tad dabūsim gulēt blakus močiem un 1500 metru augstumā, varētu būt diezgan vēss. Līdz tuvākajai civilizācijai ir 35 km, kas ved pa šausmīgu grantēto ceļu ar dziļām bedrēm un lielām dolomīta šķembām. Pēdējos km atkal braucam pa pilnīgu tumsu. Visi nospriežam, ka grantētais bija tik slidīgs, ka vairākas reizes pārbaudām, vai mums nav tukšas riepas. Iebraucot miestā Putyla, dodamies uz bāru, kur noskaidrojam, ka vietējam taksistam ir moika, virs kuras ir trīs istabas. Tā kā labāka piedāvājuma nebija, braucam pie taksista. Taksists mūs aizved līdz veikalam, iepērkamies un pagatavojam vakariņas. Diena veiksmīgi noslēgusies, tikai no rīta atkārtoti jāmetina Āfrikas purns. Dienas laikā nolūza daži spoguļi..., bet kopumā diena pavadīta veiksmīgi. Naktsmītne visiem, taksists un moču mazgāšana, kopā mums izmaksā 33eur (visiem, nevis katram). Lieki teikt, ka visu dienu bija labs, saulains laiks. Šodien nobraukti 200km.
Rīt sākam virzību uz māju pusi.
Ukraina 2016 6.diena
Šorīt ceļamies agri, jo atkal jāmetina Āfrikas purns, papildus tam 9:00 veras vaļā moika, kurā ir sadzīti mūsu moči. Turklāt, bijām vienojušies, ka no rīta nomazgāsim močus. Nomazgājam, atvadāmies no viesmīlīgā taksista un laižam brokastīs. Šodien plānojam apskatīties divus ūdenskritumus un pilsdrupas. Pirmie 30 km ved pa klasisku Ukrainas granteto ar bedrēm un putekļiem, tad atgriežamies civilizācijā un dodamies uz pirmo ūdenskritumu Divochi slozi. Izrādās, ka tur ir apskatāmas gan dabas takas, gan meža zvēri. Līdz ūdenskritumam ir jāiet divi kilometri ar kājām. Karstā laikā un pilnā ekipējumā, liekas par tālu, tāpēc apsargam iedodam apmēram 3 eur un viņš mūs ielaiž parkā ar močiem. Ūdenskritums pilnīgi nekāds, laikam tāpēc, ka sauss laiks. Esam ļoti vīlušies, tāpēc nolemjam, ka uz nākamo objektu ir jābrauc pa īsāko ceļu, jeb bezceļa kalnu pāreju. Tad atkal sākas interesanti notikumi, nepārtraukti pacēlumi, lieli akmeņi un ļoti skaistas ainavas, tāpēc nospriežam, ka tas ir tieši tas, kas mums nepieciešams.
Vienā no pacēlumiem, konstatējam, ka pa ceļam esam pazaudējuši vienu telefonu. Nolemjam, ka daļa brauc meklēt, bet pārējie uzbrauc līdz galam kalnā. Kalnā galā nolemjam, ka ir nepieciešams uzpildīt kamieļus ar udeni un braucam uz būdām, ko redzam tālāk. Izrādās, ka būdas ir naftas un gāzes pumpēšanas bāze. Šeit mūs visus pabaro ar kartupeļiem un kotletēm, iedod kafiju ar bulciņām. Par visiem samaksājām 6,5 eur. Paēdam un dodamies tālāk. Bet tālāk seko pats interesantākais... Kādas divas stundas braukājām pa dažādas sarežģītības kalnu ceļiem cenšoties tikt lejā no kalna. Katrs mēģinājums atduras, vai nu strupceļā, vai pret neizbraucamu ceļa posmu. Govju gans mums pastāsta, ka lejā var tikt pa kaut kādām betona plāksnēm. Braucam meklēt minēto plākšņu ceļu. Visapkārt ir pamesti naftas sūkņi, ar daudz parasto un krāsaino metālu. Bet tos neviens nezog, laikam neatmaksājas vest lejā no kalna. Atrodam nepieciešamo plākšņu ceļu un laimīgi dodamies lejā. Plāksnēm kādi 100 gadi, ieaugušas zālē, slidīgas, vietām pilnīgi nobrukušas, bet braucamas. Tā veiksmīgi nobraucam lejā un pēc navigācijas dodamies pa norādīto maršrutu. Aizdomīgi liekas, tas ka ceļš sastāv no lielām betona plāksnēm un visapkārt ir nožogojumi ar dzeloņdrātīm. Braucam, kamēr atduramies pret aizvērtiem vārtiem un diviem dusmīgiem onkuļiem, kuri agresīvi ceļam priekšā aizvilka riepu duramos dzelkšņus un uzbrūkoši liek nodzīt malā visus močus. Tad sadzirdu no aizmugures balsi, bēgam prom... neviens neapšauba ierosinājumu, visi darbina močus un ātri bēg prom no posteņa. Viens no večiem vēl mēģina skriet līdzi un mūs aizturēt, bet mēs jau esam ceļā. Saprotam, ka esam kaut kāda militārā bāze, kur esam iekļuvuši neatļauti. Pateicoties pieredzei, nemēģinām atrast kādu citu vietu, kur izkļūt no bāzes, bet dodamies uz vietu pa kuru šeit nokļuvām. Lieli piebilst, ka lejā mēs braucam vismaz divreiz lēnāk, nekā prom no šī objekta. Adrenalīns visiem bija sasniedzis, gandrīz maksimālo līmenī. Apmēram pēc 15 minūtēm, tiekam atpakaļ kalnos, apspriežam situāciju un nolemjam, ka gribam tikt ātrāk ārā no šīs situācijas. Mums vairs negribas redzēt ne ūdenskritumu, ne pilsdrupas.
Tiekam lejā un dodamies meklēt naktsmītni. Pēc stundas esam naktsmītnē. Speciālā baikeru naktsmītne ar ļoti interesantu interjeru. Viss pielāgots moto tematikai. Šodien nobraukti 200 km, bet daudzi no tiem ļoti smagi. Rīt lēnām dodamies māju virzienā, turpinot uzsākto maršrutu.
Kā tika noskaidrots vēlāk, tad neatļauti bijām iebraukuši vienā no lielākajām PSRS atomieroču izstrādes un glabāšanas vietām. Atomieroču, protams, tur vairs nav, taču tā joprojām ir pilnīgi slēgta teritorija, kurā drīkst iebraukt tikai bijušie karavīri, kas dzīvojuši karavīru ciematā. Jebkurām citām personām šajā teritorijā atrasties ir aizliegts, kur nu vēl ārvalstu pilsoņiem...
Ukraina 2016 7.diena
Ta kā šodien vairs nav paredzēti speciālie bezceļa posmi, tad paguļam ilgāk un uz brokastīm dodamies tikai 10:00. Pie brokastīm atceramies vakardienas notikumus armijas bāzē un nodomājam "labi, ka viss tā beidzas". Vēl gan jātiek ārā no valsts....
Pie naktsmītnes veicam nelielu apkopi močiem, saeļļojam ķēdes, saliekam atpakaļ izkritušās skrūves un lēnām pakojamies ceļam. Ārā spīd saule, ir ap 27 grādiem. Satiekam vācieti, kurš no Berlīnes ir atbraucis ar velosipēdu, vairāk nekā 1000km. Plāno aizbraukt ar velosipēdu līdz Odesai. Līdzi ir tikai divas somas, nav ne gps, ne parastā karte. Viņš paņem no manis karti un uz lapiņas pārzīmē pilsētas un virzienu, kurā ir jādodas. Pa ceļam uz Ļvovu, iebraucam apskatīt vecas pilsdrupas, pilsētā Pniv. Pilsdrupas kā pilsdrupas, tikai kalna galā. Pie pilsdrupām noparkots balts Nissan Patrol, kurā guļ vietējais, pilnīgā pālī. Piecēlās, atnāca un mēģināja vietējā valodā, kaut ko izstāstīt, nesanāca, aizgāja atpakaļ uz mašīnu, iedarbināja, tad noslāpēja un atkal izslēdzās.
Lēnām dodamies Lviv virzienā. Vēlā pēcpusdienā esam Lviv, noparkojamies, iekārtojamies naktsmītnē un laižam paēst. Pēc ēšanas nolemjam apskatīt vecpilsētu. Lai nebūtu jāiet kājām, paņemam divus pilsētas transportlīdzekļus un braucam ekskursijā. Maršruts ir standarta, gids krievu valodā. Stāsta par baznīcām, vecām svētnīcām un citām, it kā interesantām lietām. Vecpilsēta nav liela, pat mazāka kā Vecrīga. Lieki piebilst, ka apmeklējam arī dažus bārus... Vairākās vietās ir mazas pārdotuves, kur pārdod Krieviju un Putinu apkaunojošas lietas, piemēram, tuoletes papīrs ar putina seju. Rīt turpināsim virzību uz māju pusi.
Ukraina 2016 8.diena
Esam Lviv un šodien jau mērķtiecīgi sāksim virzīties uz māju pusi.
Pie robežas gara rinda, bet braucam tai garām. Apmēram pēc 20 min jau esam pie pirmā lodziņa, kur Ukrainas muitnieks jautā: no kurienes braucat? Atbilde: no Karpatiem. Un tad seko pats labākais jautājums: nu tā puiši, tagad stāstiet, ko jūs tur esat sastrādājuši??? Ņemot vērā mūsu atgadījumu ar armijas bāzi, paspējām sabīties, bet izrādījās, ka tas bija tikai standarta jautājums, kam nav nekāda sakara ar bēgšanu no armijas bāzes. Aptuveni pēc 40 minūtēm esam jau Polijā un taisnā ceļā dodamies māju virzienā. Līdz ar tumsu iekārtojamies naktsmītnē pie Belastokas. Šodien nobraukti 500 km. Laikam rīt vakarā būsim mājās.
Ukraina 2016 9.diena
Ceļamies laicīgi, jo šodien visi gribam būt mājās. Paēdam brokastis, sakrāmējam močus un 9:30 pēc Poļu laikā, laižam ārā. Šodien arī sadalāmies divās grupās, lai vieglāk braucas. Netālu aiz Augustovas, vecākajai no Āfrikām atsaka darboties viens no cilindriem. Pārbaudām dzirksteles un konstatējām, ka aizmugures cilindram nav dzirkstele. Samainām sveces, bet nekas nemainās. Samainām spoles, bet arī tas neko nedod. Nospriežam, tātad beigts ir vadības bloks. Neko darīt, jāturpina ar vienu cilindru. Ātrāk par 90km/h neiet un tērē daudz degvielu. Ap 17:00 visi veiksmīgi esam Bauskā un nolemjam uz atvadām paēst Tornī. Paņemam kvasu un katram pa lāča ķepai.
Visi saprotam, ka brauciens ir veiksmīgi noslēdzies... Rīgas grupa mājas ir ap 18:00, savukārt Vidzemes grupa par 1,5 h vēlāk. Visi nedaudz saguruši, bet priecīgi satikt savus mājiniekus.
Brauciens īsumā:
9 pilnās dienās, nobraukti 3900km. Turpceļā, šķērsota Latvija, Lietuva, Polija, Slovākija, bet atpakaļ ceļā, Slovākija izlaista. Šķērsota visa Karpatu kalnu grēda, kas atrodas Ukrainā, tas ir, no Uzgorodas, līdz pat Chernivitsiem. Karpatu šķērsošanai tika izmantoti tikai kalnu ceļi, cenšoties braukt, pa mazākas nozīmes ceļiem un bezceļiem. Daudz braukts, tieši pa pašām kalnu virsotnēm, kur cilvēki joprojām dzīvo 18.gadsimtā un pārtiek tikai no tā, ko paši izaudzē un pagatavo. Daudzās no šīm vietām, nav ne elektrības, ne kādu citu, mums, it kā ikdienišķu un pašsaprotamu lietu. Sarunāties sarežģīti, jo dziļos Karpatos neviens krieviski nerunā. Saprasties var ar zīmju un dažādu, līdzīgu frāžu palīdzību. Šādas vietas un cilvēki ir tieši tas, ko mēs meklējām Karpatos. Lai pilnībā saprastu Karpatus un tajos dzīvojošos, nepietiek apmeklēt Ļvovu un pa asfaltu izbraukt cauri kalniem. Karpatu burvība slēpjas tieši tur, kur ir grūti piekļūt un tieši tur, kur dzīvo nesamaitātie Ukrainas iedzīvotāji. Karpati, visskaistākie ir tieši no augšas, jo tad to varenību var redzēt pilnībā. Nav daudz tādu kalnu pasaule, kas sevī slēpj tik daudz. Šeit mijās dabas bagātība ar cilvēces nabadzību.
Par komandu. Laba, pat ļoti laba. Katrs ar savu individuālo dzīves pieredzi un skatījumu uz to, kopā veido stipru komandu, kas var jebko. Visiem ir pieredze moto braukšanā un kopīgiem spēkiem spējām uzbraukt un izbraukt visur, kur bijām ieplānojuši. Ar šādu komandu, kaut uz pasaules malu...
Par motocikliem. Labi, pat ļoti labi. Neskatoties uz to lielo svaru, šie moči sevi ir pierādījuši pašos grūtākajos neceļos un stāvākajos kāpumos. Slapjās, dubļainās meža traktora risēs ir grūtāk, bet kopīgiem spēkiem arī to spējām. Vienīgais mocis, kuram bija pagrūti, ir KTM 1050, jo 19 collu priekšas rats, turklāt lietais. Arī priekšas dakša neizturēja lielo slodzi. Divi bezkameru KTM tika pārtaisīti par kameru, jo vairs neturēja gaisu. Tikai viens mīksts priekšas rats. Divreiz metināts Āfrikas purns un nolauzti daži hēbeļi un pagrieziena rādītāju. Citu tehnisku ķibeļu nebija. Riepas, visiem pumpenes. Priekšā Tkc 80, aizmugurē tkc 80, mitas E09, mitas E10 un dunlop 908rr. Tkc un mitas diezgan plikas, savukārt dunlop, kas bija man, palika ar 60% no protektora atlikuma.
Par močiem var teikt: KTM, Ready to Race. Un Āfrikas arī Ready. Citi nesaprot, kāpēc braukt ar šādiem močiem uz tādu bezceļu, jo vieglāk taču ir aizvest līdz galam vieglos močus un tad braukt pa kalniem. Atbilde ir sekojoša: Ja iemaņas ir pietiekamas, ar šiem močiem var iebraukt visur un uzbraukt visās Ukrainas virsotnēs un ne tikai. Turklāt, īsts ceļojums ir tas, kur tu uzkrāmē mocim virsū visu nepieciešamo bagāžu, atvadies no saviem mīļajiem un dodies piedzīvojumā... iepriekš nerezervē nevienu naktsmītni, brauc un baudi... piedzīvojums pats tevi aizvedīs tur, kur nepieciešams, parādīs to, kas nepieciešams... Mūsu bagāžas sastāvēja no moču remonta piederumiem, drēbēm, guļampiederumiem dabā un ēst gatavošanas aprīkojuma... Piedzīvojumam bija gatavi, gan moči, gan mēs paši.
No deviņām dienām, lietus kostīms bija vajadzīgs pirmajā dienā, tikai 200km. Pārējās dienās, spīdēja saule un bija no +20 līdz +32.
Ar šo arī šis stāsts ir beidzies!!!
Lai labs celavējš ir ar mums un mūsu mīļajiem.
Vēl tikai īss video ieskats.
