Šogad beidzot tika atrasts laiks un iespēja aizbraukt kaut kur tālāk par dažu labu leišu krogu. Tā nu es, Didrx un NK kopā ar otrajām pusītēm izdomājām nobraukt līdz Slovākijai. Šis mums visiem pirmais ceļojums ar mo ārpus Latvijas (protams, neskaitot jau iepriekšminētos leišu krogus). Kāpēc Slovākija? Tāpēc, ka: 1.) mums, plakanās zemes iedzīvotājiem baigi gribējās redzēt kalnus, arī pabraukt pa tiem, 2.) pieņemams attālums priekš pirmā ceļojuma, 3.) tur ir diezgan daudz, ko apskatīt. Protams, dažs labs rūdīts dzelzspakaļa tulīt ierakstīs, ka tādā ceļojumā knapi motors iesilis, bet nu gan jau, mēs sāksim pamazām.
Tad nu ir pienācis 26. jūnijs, pohas izgulētas, moči uzkrauti, viens foto pie Liepājas robežas pirms prombraukšanas un aiziet!
Izbraucot laiciņš tāds pavēss, bet tiekot jau uz Kauņas šosejas kļūst siltāks un mūsu salīgās sievas vairs tik traki netrīc. Diena paiet braucot, ik pa laikam piestājot benzīntankos.
Šo degunu satiekam kādā leišu benzīntankā, šamais ar skūteri no pašas Barselonas atvibrējis.
Uz vakara pusi esam 720 km prom no mājām Polijas pilsētelē Radzyn Podalski, kur mums nobukotas naktsmājas. ..irsas visiem plakanas atsēdētas, vakariņas ēdam un ogu tešam stāvot kājās .
Nākamajā rītā maucam tālāk. Jāpiebilst, ka prom braucam nevis caur Varšavu bet caur Bialostoku un Lublinu. Aiz Lublinas ceļš sāk palikt interesants- parādās kalniem līdzīgi priekšmeti, kas palīdz noturēt vaļā acis. Esam pārsteigti par Polijas sakoptību- mazajos ciematiņos nav neviena pamesta māja- viss smuks un sakopts, pie mājām smuki dārzi, ceļmalas izpļautas. Jo tuvāk Slovākijas robežai, jo augstāki kalni un smukāki paliek skati. Vakarā iebraucam Polijas pilsētā Zakopanē, kas atrodas uz pašas Polijas –Slovākijas robežas. Atrodam nobukoto māju un esam šokā- mums ticis viss mājas otrais stāvs, viesistaba ar ādas dīvāniem, superīga virtuve, garāža močiem utt., jebkurā gadījumā, neko tādu Latvijā pa 20 eur no pāra neatrast, turklāt skats pa logu...Tatri. Ja esat tanī pusē, iesaku- Villa Pasja (hoteļa nosaukums)
To visu, protams, atzīmējam
Nākamajā rītā atstājam burvīgās naktsmājas, izstaigājam skaisto Zakopani, sameklējam kašķi ar vietējiem kadriem.
Minam tālāk uz Slovākiju. Ceļi vienkārši superīgi un slovāku braukšanas stils- - pieklājīgs, bet ātrs, vismaz +30 km/h no atļautā. Vēl neesam pieraduši pie līkumainajiem kalnu ceļiem, mācāmies iekļauties plūsmā. Ap pusdienslaiku sasniedzm Spiš cietoksni, uz kuru jau pa gabalu paveras labais skatiņš. Protams, uzrāpjamies arī pašā cietoksnī. Bišķi pārsteidza kontrasts- salīdzinot ar Polijas pat vismazākā miesta sakoptību, šeit, tāda tūristu mega objekta kā Spiš cietoksnis apkārtne ir pilnīga miskaste- pamestas mājas, izsisti logi...
Tālāk mums ceļš ved uz Augsto Tatru pusi- vēl jāatrod kāda ēstuve un naktsmājas, kuras ir nobukotas pašā Augsto Tatru pakājē, ciematiņā Nova Lesna. Braucot joprojām priecājamies par superīgajiem ceļiem un neredzētajiem skatiem.
Veiksmīgi sasniedzm hoteli, iekārtojamies, papriecājamies par skatu pa logu uz Augsto Tatru virsotnēm un , protams, ietešam ogu Rīt kalnu diena
No rīta dodam pa kurbuli. Aizbraucam uz miestu vārdā Stary Smakowec. Noparkojam močus. Diezgan nočammājamies, kamēr izpētam kur, pa kuru taku, cik ilgi ejot var nokļūt. Pa to laiku sāk, maita, līt lietus. Pajāt, paņemam plašķus un sākam rāpties kalnos. Kaut arī līst lietus, redzamība laba, jo nav miglas, turklāt lietus mākoņi, kas uzkārušies kalnu galotnēs, taisa baigi labo skatiņu.
Ap četriem pēcpusdienā esam augšā, satiekam arī sniegu, joprojām līst, esam pārsteigti, ka augšā termometrs rāda tikai +9, bet liekas silts, pat mūsu sievām.
Saprotam, ka līdz tumsai svojim hodom lejā netiksim, kā arī spēki ir izbeigušies, izlemjam lejā braukt ar vagoniņu. Tikuši lejā konstatējam arī to, ka esam no moču noparkošanas vietas aizblandījušies kādus 10 km prom. Neko darīt, sameklējam dzelzceļa staciju, kāpjam električkā un braucam meklēt močus. Tos arī veiksmīgi atrodam un braucam atpakaļ uz mūsu hoteli. Esam laimīgi kā ziloņi un saprotams, ka pēc tādas izlīšanas vakarā bez ogas nu nekādi
Nākamajā dienā braucam skatīt slavenās slovāku alas. No sākuma braucam līdz Dobšinas ledus alām. Te nu mēs trāpījām- tāāāds ceļš Brauciens no Popradas līdz Dobšinai vien bija to vērts. Izbraucām divreiz pa šo ceļu un vakarā priecājāmies par padilušajiem riepu sāniem . Ja esat Slovākijā, noteikti vajag izbraukt šo ceļu. Vismaz divreiz. Lai tiktu pie alām, protams, atkal jārāpjas kalnā, kas pēc vakardienas mega kāpiena vairs neliekas tik viegli izdarāms.
Grand Hotel Spa Dobšina
Normāls ledusskapis
Nākamais sarakstā ir Demanovas stalaktītu alas. Arī uz šejieni fantastisks ceļš, sasniedzam alas tieši laikā, alās gids patrāpījās baigais nūģis ( bez gida alā nevienu nelaiž), šamais to vien darīja kā vaktēja, vai tik kāds bez atļaujas nefočē (fotogrāfēšanas licence atsevišķi 10 EUR par fotopriboru) un monotonā balsī skaldīja alas vēsturi slovāku valodā.
Pēc alu apskates jābrauc sameklēt iepriekšējā vakarā nobukoto šīs nakts palikšanas vietu. Un atkal esam trāpījuši- lai nokļūtu tur, jāšķērso kalni pa kārtējiem serpentīnu ceļiem, skati nereāli. Arī šeit vērts atbraukt tikai tāpēc lai brauktu (ceļš no Demanovas ielejas līdz ciematiņam vārdā Zuberec) . Pats ciematiņš atrodas tādā kā ielejā, kuru no visām pusēm aptver kalni, baigi smuki. Šī mums pēdējā nakts Slovākijā,- žēl, tāpec vakarā paņemam ogu
Pieskrūvējam atpakaļ nokritušās detaļas
Nākamais rīts- pēdējais apskates objekts Slovākijā- Oravas pils. Skats no klints apakšas uz pili iespaidīgs. Arī šiet iekšā laida tikai ar gidu, bet šoreiz mums patrāpījās normāls pipars- plēsa jokus uz nebēdu, kā arī šo to pārtulkoja angliski.
Tālāk jau seko ceļš uz māju pusi, šoreiz gan caur Varšavu, nebeidzamas šosejas un benzīntanki.
Vēl Slovākijā ir tāds fenomens kā ēstuves. Menu, protams, ir tikai slovāku valodā, saprast, kas tur rakstīts var tikai ļoti apmēram. Kad viņiem prasa, kāda valoda jums būtu ērtāka, atbilde ir -krievu valoda, bet, kad tu esi visu izstāstījis, atbidi tu saņem slovāku valodā, apmēram pusi no teikuma saprast var. Tā nu mēs šad tad pamanījāmies tikt pie visai interesantiem ēdieniem
Kopumā mūsu pirmais ceļojums izdevās par visiem simts un vēl labāk, kā arī palika sajūta, ka šeit vajadzētu atgriezties. Ar sievu sarēķinājām, ka šis pasākums mums uz diviem izmaksāja ap 700 EUR ar visām ēšanām, naktsmājām, degvielu un suvenīriem. Kolēģiem droši vien cipars nedaudz varētu atšķirsies.
Five Ichiban Motostickers!
Un jā, paldies hondiņām, līdzpaņemtos instrumentus mierīgi varējām atstāt mājās
Un bonusam vēl dažas random bildes!
NK gandrīz iekrīt šķirbā