Sveiks, Viesi! Ienākt | ReģistrētiesCeturtdiena, 21. novembris

• Galvenā
• Forums
• Galerijas
• Reģistrācija
• Lietotāji
• Meklētājs
• Par MOTOpower

pirmajā augustā braucu uz Kazahstānu, Krigistānu, un ceru vēl tik līdz lielākajam saldūdens ezeram pasaulē tas ir Baikāls. Šo galeriju un aprakstu veidošu, kā dienas grāmatu un visticamāk tā daudziem nebūs intresanta, bet jo tuvāk nāk izbraukšanas datums jo spriedze paliek lielāka, un jūtu kā tā ir jāsāk ņemt nost kaut vai vienkārši aprakstot savas izjūtas un stāvokli konkrētajā ceļojuma dienā. līdz STARTAM ir atlikušas vien 13 dienas un vēl daudz darāmā. ņemot vērā ka pa dienu strādāju un vakarā laiks ir atlicis tik cik tas ir lai saplānotu lietas. Viss šis aizsākās 1.5 gadus atpakaļ kad ziemas garajos vakaros plānoju ceļojuma maršrutu vasarai. Pie sienas man ir liela Eiropas karte kurā skatoties es sapratu, ka tur man vairs nav ko darīt, ļoti daudz kur ir būts un neredzēju jēgu ceļot pa vienām un tām pašām vietāk kur esmu bijis, sirds prasīja mazliet vairāk ACTION un tā kaut kā radās doma par Kazahstānu un Mongoliju. Palēnām palēnām sāku šo domu apstrādāt un sapratu, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs, lai pilnvērtīgi atpūstos un būtu paceļojis tā kā gribu. Eiropa ar savu kārtību un prognozējamību biki nav tas ko gribu, man vajadzīgs mazliet vairāk adrenalīna un mazliet vairāk neprognozējamības. OK atgriežoties atpakal pie maršruta plānošanas tad konceptuāli lēmums tika pieņemts: Kazahstāna un Mongolija. Skatoties atpakaļ kas ir padarīts par šo laika posmu es teikšu ka strādājošam cilvēkam nemaz nav iespējams šādu ceļojumu saplānot ātrāk un attiecīgi tam sagatavoties. Man ļoti patīk izslēgt no dzīves neplānotas nejaušības, kā rezultātā es Kazahstānu un Mongoliju esmu izpētījis tā it, kā jau tur būtu pabijis, negribu aizbraukt tik tālu un nobraukt gar izcilu vietu 10 km un nemaz nenojaušot ko esmu palaidis garām un pēc tam kost pirkstos ko esmu palaidis garām. Bet, lai nu kā, esmu izpētījis neskaitāmus krievijas, latvijas, anglijas tūroperātora piedāvājumus, individuālo cilvēku maršrutus un savā kartē esmu atzīmējis kur obligāti jābūt, kur vajadzētu piebraukt un kur varētu iebraukt, ja būs noskaņojums. Esmu no ielas moci pārgājis uz enduro moci, bija jāmācās ar to braukt, esmu strādājis paralēli pie savas fiziskās sagatavotības, jo veselībai jābūt laikām perfektai lai nevajadzētu pīkstēt par sāpēm ceļgalā utt un kaut vai arī tas ka mocis tiks nokrauts tā ka tas ir jānotur attiecīgajos brīžos. labi lai sagatavošānās posms paliek tur saraksts bija garu garais kas jāpērk un lai finansēs netiktu iedzīts kapitāls robs tas viss tika pirkts palēnām un pamazām nejūtot cik daudz naudas tur tika iztērēts. Paliku pie tā, ka līdz tripam ir atlikušas 13 dienas un tikai tagad sāku tā pa īstam saprast lieta nopietnību, ja visu laiku tas bija ceļojums uz Kazahstānu mēneša garumā, tad tagad es tam esmu pielicis klāt, kā lai tā maigāk pasaka smile emoticon , arī riskantuma pakāpi ar ko vajadzēs rēķināties, (pirmo reizi mūžā esmu apdrošinājis savu dzīvību smile emoticon tas laikam ir rādītājs kā esmu beidzot sācis domāt par šo ceļojumu, neko traku jau nevajag pietiek ar mazu skorpiona kodienu tundras vidū un ar tevi nav labi smile emoticon, kā nekā tur nav attālumi mērāmi km tur viss ir 100x lielāks, Kazahstāna ir Eiropas lielumā nu tās tā lai sprastu mērogus. Labi nebaidīšu sevi un savus tuviniekus. (kā dažs labs saka: "svoj kirpič neuzlišis" un pie tā arī paliekam. spriedze ar katru dienu palielinās par to varu spriest kaut vai ar to ka vairs nefiga nevaru aizmigt un miegs ir mēmāki trausls un nemierīgs no rīta gulta ir kā karā savandīta smile emoticon. Atēlā ieliku aptuvenu maršrutiņu pa kuru taisos izvizināties un nevaru sagaidīt savu atvaļinājumu, lai beidzot varētu piepildīt mērķi puz ko esmu gājis 20 mēnešus.
vairs te nerakstīšu bet ja nu kādam ir vēlēšanās pasekot līdz tad to varēs darīt manā Facebook profilā:
https://www.facebook.com/profile.php?id=100001107555585
Laiciņš ir pagājis un jūtu, nepieciešamību atskaitīties un padalīties ar iespaidiem. un skatos kā nekā neviens neko neliek attiecībā par ceļojumiem, gana švaki te viss notiekas. Protams tas ir darbiņš un kā jau parasti tam visam nav laiks un vēlēšanas te čakarēties. Es mēģināšu vienkārši te aprakstīt savu ceļojuma gaitu. kaut arī pirmie iespaidi jau sāk pabalēt un vairs nav tik dzīvi atmiņā, bet jebkurā gadījumā šo to vēl atceros.


Aptuveni šādu maršrutiņu biju sev saplānojis, un tas jau man vīdēja gar acīm. Biju noskaņojies un sagatavojies kārtīgi. Biju izpētījis neskaitāmus bukletus, krievu, angļu vācu, biju ievācis neskaitāmu kaudzi ar informāciju par Kazahstānu un Kirgizstānu, biju izpētījis daudzus youtube video ceļojumus par šim valstīm, un jo tuvāk nāca ceļojuma diena, jo es stiprāk vēlējos uz turieni aizbraukt. Īstenībā nekas jau traks tur nav, vajag tikai kapāt ... tā es šad tad mēdzu teikt, jo TRAKAJIEM PIEDER PASAULE

Ņemot vērā, kas šis ir viens no maniem nopietnākajiem un ilgākajiem ceļojumiem, kur vien esmu bijis, tad arī gatavošanās bija viena no nopietnākajām. Līdz šim biju bijis 2 – 3 nedēļu ceļojumos un tie paši pa Eiropu, un, ceļot pa Eiropu vai ceļot uz Kazahstānu, ir pilnīgi dažādas lietas. Tāpēc gatavošanās bija ilga un skrupuloza varbūt pat pārāk, bet, OK, lai nu paliek. Katrā ziņā līdz tika paņemtas krietni vairāk lietas, kas varētu noderēt moto traumas gadījumā.

Bez kompja laikam jau neviens vairs nekur nebrauc, un es tāds pats, kompim tiek sagatavots ļoti labs čehols, mīksts un pašūts tieši pēc izmēriem ar tādu domu, lai tas perfekti iegultos sānu koferī. Katrā ziņā ļoti labs sanāca izmantoju cauruļu kondensācijas izolācijas materilālu un bizon līmi, bet čehols sanāca ideāls.



Tā kā esmu savas valsts un pilsētas patriots tad, protams – tas ir jāparāda, un tā nu mans koferis tiek pie skaistas Jelgavas uzlīmes.

Aptuveni tā izskatījās viss ko biju sadomājies ņemt līdz, protams tagad skatoties uz to bildi es redzu pilnīgi liekas mantas un dažas tur neredzu vispār. Katrā ziņā vietas man koferos bija gana daudz kā rezultātā varēju atļauties tādu greznību un ņemt līdz daudz daudz lieku mantu.  . Tagad to nedarītu, bet nevelti jau ir teiciens MŪŽU DZĪVO MŪŽU MĀCIES. Un vislabāk jau tomēr laikam ir mācīties no savām kļūdām, tās paliek vislabāk atmiņā, lai vai kā negribētos to atzīt.

Beidzot tā diena ir pienākusi un ir jāsāk pucēties un jākustas. Pirmajā dienā ir doma tikt gandrīz līdz Maskavai (800km), bet pa vidu ir robeža jāšķērso. Tapēc doma ir izbraukt mazliet agrāk no rīta. Jebkurā gadījumā naktī miegs nenāca jo visu laiku galvā jaucās domas par to kā viss noritēs, ko darīšu tādā situācijā un šitādā situācijā, katrā ziņā “Lampu drudzis” bija klāt un no gulēšanas nekas prātīgs nesanāca, tapē jau 4 naktī esu augšā un biki pariņķojot savās domās eju uz garāžu pucēties.

Drošībai tiek pievērsta papildus uzmanība un es teikšu, ka tā ir mazliet lielāka, kā es to daru ikdienā. Tomēr braucu uz Krieviju un tur mazliet, atšķiras braukšanas kultūra. Pirms tam bija skatīts daudz Youtube un pēc tiem video rullīšiem vispār uz Krieviju negribas braukt. Pirms šī brauciena es speciāli aizbraucu līdz Sanktpēterburgai, lai saprastu, kā tad tur īsti, ir ar to satiksmes būšanu, teikšu kā ir: tā tur ir biki saspringtāka kā pie mums, katrā ziņā ir jāpiešaujas un nedrīkst atslābt nevienu mirkli, visu laiku tev ir jāprognozē, ko darīs apkārtējie, pat pie zaļās gaismas vai pie zīmes, ka tev ir galvenais ceļš, tev ir jābūt modram.

Robežu esmu šķērsojis gana raiti un piestāju jau Krievijas pusē uz pusdienām. Kaut kur tiek nobraukts nost un pa vienkāršo paēsta maizīte un tušonka. Īstenībā par to tušonku man jāsaka paldies draugam, kas man to rekomendēja “zelta jērs”, laikam to tušonku sauca un toč bija reizes kad mani tā tušonka vilka laukā, īsta gaļa un rupjmaize nu reizēm pat neko vairāk nevajadzēja. Katrā ziņā laiku taupot bieži vien ceļmalā tika paēstas pusdienas šādi pa vienkāršo.

Vakars jau ir pienācis un jāsāk domāt par naktsmājām, tiek izvēlēta skaista nomaļa pļava, kur arī tiek uzmeistarota telts, mazliet par vēlu noparkojos, jo sanāca jau telti pa krēslu stellēt augšā un vakariņas jau pa tumsu nācās šmorēt. Vo te es iepazinos ar miljards odiem, pat kafiju nevarēju normāli padzert, jo tikko tika atvērta mute tā kāds no tiem, pamanījās tur ielidot. Bet, forši paēdis un ierāvis konjaciņu, laižos miegā un tā, līdz pašam rītam tika nogulēts, ka noskan.





Karotītes meklējumi, zupu sanāca ar nazi apēst, un pa nakti un starp miljards odiem nevarēju atrast to karotīti, bet vismaz atkal sapratu kā koferi ir jākārto. Karotīti atradu pie zupiņām (pie citām zupiņām) . šinī ceļojumā tika apgūtas diezgan daudz praktisku lietu ko tā ikdienas braucienos nevar apgūt. Jo tikai ar kļūdām un pieredzi var šitādas lietas apgūt.

Esmu ticis jau aiz Maskavas un ceļi paliek stipri vientuļāki un sliktāki, es protams arī braucu pa mazās nozīmes ceļiem lai kaut cik izbaudītu vietējo Krievijas garu. Braucot jau uz Maskavu mans garmins sāka gļukot un visu laiku rādīja, ka braucu blakus ceļam, pa bikam es sāku ar to besīties arā, jo bez garmina pa Krieviju braukt ir vājprāts, nekur normāli tu nevari nogriezsties un Krievijā tās ceļa zīmes ir saliktas pilnīgi pakaļā lai neteiktu skarbāk, jebkura pilsētas šķērsošana bija vienkārši reāls parbaudījums nerviem un brukšanas iemaņām. Jo teikšu ka viņu satiksme ir tiešām satiksme, tas kas ir mums te piektdienās vakaros Rīgā ir lauki salīdzinot ar to kas viņiem tur notiek. Kā piemēram tuvojoties Maskavas centram tur 5 joslas ir pilnas ar mašīnām, kamaz, gaz, kraz, uaz utt utt tur visi šitie mēsli vēr brauc un dūmo un taisa mega korķus. Bieži vien pa šoseju braucot es redzu ka ir garš korķis braucot augšā kādā no kārtējiem pauguriem un es jau zinu ka pa priekšu velkas KAMAZ, un 90 % gadījumu man bija taisnība, un ja bija liels korķis tad ir 2 KAMAZ, aptuveni šādi tur viss notiek. Katrā ziņā jau pēc Maskavas man garmins neko labu nerādīja un labāk to bija slēgt laukā lai saudzētu nervu sistēmu. Krivijā tās zīmes ir kā ceļs uz slazdu tās rāda pilsētā iekšā un tad kādā jaukā brīdī tas pazūd un tad tu esi tādā pilsētā ar 3milj cilvēkiem un tad ir pāris stundas lai tu normāli tiktu laukā no tā miesta, ielas tur šauras cilvēki reāli nervozi. Jo bieži vien par tām situācijām kas tur notiek ir jāpasmaida a tur cilvēki vienkārši besījās laukā. Mjā bij ko turēt.

Ceļi paliek ar vien šaurāki un sliktāki, brīžiem bija tā ka vieglāk un drošāk bija braukt pa tīrumu nevis pa ceļu, jo tur bedre pie bedres bija un nekādi nevarēja no abām izvairīties, bija jāizvēlas starp lielu bedri un vēl lielāku bedri kur iekrist. Katrā ziņā vienā no šādiem jaukumiem pakaļējais disks tika salocīts. Ja mēs atgriežamies pie tās braukšanas kultūras tad man jāsaka paldies savam sargeņģelim, kas reāli mani pavadīja visu šo braucienu un vismaz cik es pats sapratu tad reizes 5 mani izvilka no nepatikšanām. Par pārējām es neko nezinu un tās nepamanīju. Nu tas tā, lai nedomā, ka es to nenovērtēju 





Gulēšana +30 grādos teltī nav iedomājama un lidz ar ko tika meklētas vietas kur normāli nakšņot, vietējo hosteļu tur ir daudz un cenas demokrātiskas, 8-10 eur pa nakti,. Līdz ar ko es par telts gulēšanu aizmirsu. Tomēr ērtāk ir gulēt normāli kad odi nekož un ir elektrība kur uzlādēt gadžetus. Un arī zupu takš var uzvārīt uz plītiņas






Tuvojoties Kazahstānai paliek ar vien siltāks un siltāks, un arī ceļi sāk arvien vairāk līdzināties tīrumam, bet izskatās, ka nevienu tas nesatrauc un visi normāli brauc un pārvietojas. Mani arī tas baigi nesatrauc, vienīgi tas ka tās nolādētās ceļa zīmes nav un nu jau es neskaitāmus km esmu maldījies un spļaudījies par savu idiotismu neielādēt garminā tīrās Krievijas kartes. Nu šitādu kļudu ko pieļāvu laikam nekad mūžā neatkārtošu. Jo tur tie attālumi ir biki lielāki kā Latvijā kur ik pa 20 km ir kāda ceļa zīme, tur tas bija ap 100km un tad kad tu nobrauc 100km un saproti ka nepareizi tad reāli tu spļaudies un lamājies matam. Bet dzīve ir dzīve un ir jākapā ar to kas ir , garmins rāda tikai virzienu un braucu pēc tā, protams ceļi tur nerādās braucu pēc kompasa apmēram.



Jau pie pašas Kazahstānas robežas tiek pamanīts pretim braucošais tūrists, un šādā gadījumā mēs abi apstājamies ceļa vidū pārmīt kādu vārdu, jo moto tūristu Krievijā nav. Pa visu ceļojuma laiku es redzēju vēl vienu ārzemnieku, a pārējie krievu tūristi ko arī varēja uz roku pirkstiem saskaitīt nedēļas laikā. ES saku nedēļas laikā jo moto Krievijā nav un par to es pārliecināšos savā turpmākajā ceļojumā, kad meklēšu sev moto riepu. Katrā ziņā parunājot pāris vārdus mēs esam priecīgi, ka satikuši esam viens otru. Beļģis kak raz brauc mājup no mēneša gara tripa un ceļojums bija aptuveni tāds kā man priekšā. Novēlo viens otram laimīgu ceļu es dodos un Krievijas – Kazahstānas robežpunktu.

Varētu teikt, ka ar šo zīmi mans ceļojums ir sācies, kaut arī tik līdz šejienei bija sava veida ceļojums. Robežpunkts vienkāršs par vienkāršu sēta un vagoniņš kurā sēž Krievijas muitnieks vienā pusē un otrā pusē Kazahstānas muitnieks. Krievijas robežpunkta šķērsošana nesagādā nekādu problēmu vienīgais standarta jautājums ir vai tev ir ieroču. Nu ja nav tad nav tad brauc tik tālāk, bet uzmanīgi tāda piebilde seko. Kazahstānas muitniekam arī nav daudz jautājumuun uz jautājumu kur ir Kazahstānas vīza es atbildu mums to nevajag (vēlāk gan es kaut ko citu uzzināšu un noskaidrošu visu par vīzām sēžot 6h muitā, bet tas vēlāk), nu ja nevajag tad nevajag un iespiež zīmogu un novēl jauku ceļojumu. Un arī uz jautājumu vai tev ir ieroči es atbildu noliedzoši, ka nav kas es kāds bandīts?? Muitnieks ļoti dīvaini uz mani paskatījās un teica ka noderētu , katrā ziņā šiem vārdiem es tobrīd nozīmi neredzēju, bet vēlāk tikai sapratu, kas ar to bija domāts

Nu tad ko pirmais hostelis Kazahstānā un ceļojums ar rītdienu var sākties.......

Sanāca kā sanāca aprakstīt, jo blin visu biju uzrakstījis un nospiežot publicēt viss bij pazudis un ziniet paši ka otrreiz visu rakstīt ir kā ir, bet mēģināju . cerams izdevās.

Vortāls MOTOpower.lv darbojas
kopš 2008. gada 21. aprīļa.
Visas tiesības aizsargātas © 2008-2024.

Par MOTOpower.lv | Kontakti

Galvenā | Forums | Galerijas | Reģistrācija | Lietotāji | Meklētājs | Reklāmas izcenojumi |