Online
Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Austrijas Slovēnijas un bišku Horvātijas tūre | |
| Pievienota: 03. Jun 2015, 20:35 | Citas galerijas no lietotāja Gasjs |
Mēs ar Slikto braucām visu ceļu uz motocikliem, kamēr otra puse kompānijas sevi un močus līdz Vīnei veda busā.
Pirmā diena kā jau pirmā diena šādos ceļojumos – izbraucam 6.00 no rīta un čunčinām uz dienvidiem. Neko diži vairāk, kā šādus skatus neredzam.
Vakarpusē esam tikuši 1150km no mājām un nakšņojam vienā čehu miestā. Daži mēriņi sļivovicas palīdz dabūt zumēšanu no galvas.
Nākošajā dienā piefiksējam, ka mums līdz Vīnei, kur sarunāta tikšanās ar pārējo kompāniju un nakšņošana, ir „viens pūtiens”. Tad nu braucam pa ļoti mazajiem celiņiem Brno virzienā un izbaudam CZ ainavas.
Atrodam Mokačas bezdibeni.Tā īsti pat nobildēt nevar. Kad nokāpj līdz pusei lejā un bildē uz augšu, tad izskatās šādi.
Tālāk braucam uz Brno tehnisko muzeju. Izrādās tas ir kaut kāds mafiozs naudas atmazgātāju kantoris – ar kartēm biļetes nopirkt nevar, Latvijas EUR arī nepieņem. Vietējo kronu mums nav. Apvainojamies uz visas pasaules čehiem un dodamies taisnā virzienā uz Vīni. Tomēr čehi vēlreiz pamanās mums ieriebt. Izlēmām Austrijas vinjeti nopirkt vēl Čehijas benzīntankā. Tas arī izdodas, tikai vēlāk saprotam, ka ir samaksājām 1.5x dārgāk nekā pērkot Austrijas pusē.
Navigācija mūs izved cauri visai Vīnei. Lavierējot līdzi satiksmei, ar vienu acs kaktiņu pamanu Hundertvasera apkures staciju, ar otru acs kaktiņu radarpoličus. Bilžu nav. Mierinājumam ainaviska bilde no Vīnes viesnīcas apkārtnes.
Viesnīcā mēs un otra kompānijas puse ieripojam ar 5 minūšu starpību. Atšķirība tikai tā, ka mēs startējām iepriekšējās dienas rītā, esam izgulējušies un nenobraukušies. Otra kompānijas puse ir braukusi visu nakti, vēl pusi dienas un ir stīvi, ar maigi sārtām acīm.
MotoNEbraucēji izlādējas
Nākošajā dienā startējam no Vīnes Klāgenfurtes virzienā. Galvenā doma ir pabraukāt pa kalnu ceļiem. Tas mums arī izdodas, jo Susaņins (navigācija) mūs vietām izved pa ļoti, ļoti maziem asfaltētiem celiņiem.
Pa ceļam piestājam vienā miestiņā iekost. Tie miestiņi viņiem visi līdzīgi un tomēr feini.
Gadās arī kalnaināki ceļi
Esmu aizdomīgs tipiņš un ne vienmēr uzticos Susaņinam. Tad sākas apspriedes.
Kopumā jāatzīst, ka Susaņinam sava loģika tomēr ir. Rekomendācija ir bezceļu ar nokrautiem močiem neuzsākt
Velkam tālāk un uz viena paugura pamanām Hochosterwiz pili. Pa gabalu izskatās iespaidīgi, tuvumā neko īsti redzēt nevar
Nu jau arī vakars ir klāt un paliekam viesnīcā, kuru škiet dizainējis sapīpējies turks. Neskatoties uz ārējo veidolu, iekšpusē ir ļoti pieklājīgi.
Nākošā rīta brokastis ēdam tankštellē. Pamanīju šādu verķi.
Močus tomēr nemazgājam, bet dodamies tālāk. Izlēmām iemēģināt Villacher Alpenstrase.
Kaut kur šajā bildē varot redzēt 3 valstis – Austriju lejā, Slovēniju pa kreisi un Itāliju pa labi.
Vēl viena bilde
No augšējās stāvvietas bija iespēja turpināt līdz virsotnei doties kājām. Mēs izlēmām kalnu iekarot savādāk.
Tālāk dodamies Slovēnijas virzienā. Robežu šķērsojam drēgnā tunelī. Dodamies kūrortpilsētiņas Bled virzienā, kura ir jāredz kaut vai tikai nosaukuma dēļ.
Paēdam un izlemjam doties uz Triglava nacionālo parku. Dīvainā kārtā Susaņins mūs izved caur Itāliju, kaut tas nebija ne taisnākais, ne ātrākais maršruts. Bet nu maršruts bija tā vērts – izbraukalējāmies pa ļoti labiem kalnu ceļiem.
Beigu galā nonācām atpakaļ Slovēnijā un apmetāmies hostelī Bovec, jo viesnīcas prasīja Londonas centra cienīgas cenas. Te skats no hosteļa apkārtnes.
Nākošā rītā nobaudām raftingu Sočas upē.
Ir labi. Gids ir zinošs un viegli sapīpējies. Upe ir strauja, ūdens silts – 9 grādi. Nolaivojam, nopeldam lejā un paģiras no iepriekšējā vakara ir kā ar roku noņemtas. Pēc raftinga
Tālāk dodamies piekrastes virzienā. Pa ceļam trāpās Slovēnijas augstākais ūdenskritums – Boca
Vēl nedaudz tālāk piebraucam pie Škocjanske jame. Stāvvietā piefiksējam trio ar pašiem pareizākajiem ceļojumu mo. Britu numuri, uz sānu kastēm vai visu Dienvid- un Latīņamerikas valstu uzlīmes.
Alas ir iespaidīgas, bet fotografēt iekšā neļauj. Un nav jau arī vērts, jo, lai kaut ko nobildētu, vajadzētu nopietnu gaismas un fototehniku.
Salīdzinot ar pašu alu, ieeja ir tāda pašaura.
Te tā pati ieeja tikai no citas puses
Cita starpā caur to alu tek arī neliela upīte, kas izgrauzusi 60+ metru dziļu kanjonu. Alā.
Kad nu alas izstaigātas, dodamies uz Slovēnijas piekrasti. Te nu Slovēņi ir maķenīt apdalīti, jo šiem tikuši tikai kādi 20 - 30km piekrastes. Pārējo ir savākuši itāļi un horvāti. Piekrastē aug smilgas
Padzīvojāmies pa Istras pussalu un...
...kaut kādā brīdī izdomājām kulties atpakaļ uz Slovēniju. Visu dienu līst tāds sasodīts mērcētājs. Piestājam pie Predjamas pils un izlemjam iekšā neiet. Pils acīmredzot ir tāds pārejas posms starp alu cilvēka mitekli un tradicionālo, kalna galā slieto feodāļu pili.
Salijuši ierodamies Ļubļaņā, pārģērbjamies drēbes atstājam
un dodamies baroties uz centriņu.
No Ļubļaņas caur Mariboru dodamies Austrijas virzienā. Kaut kur ap Grācu vēl izmetam dažus lokus pa kalnu ceļiem.
Dažiem močiem (Piem. Transalpam) ir tāda jancīga detaļa – ķēde. It kā esot regulāri jāveic kautkādas šamaņu darbības, ieziežot ar margrietiņu ekstraktu un zilo mālu maisījumu. Bembisti nesaprot.
Pamazām tuvojamies Vīnei, kur mūs gaida jau rezervēta viesnīca un buss mājupceļam. Mēs ar Slikto izdomājam visam likt virsū mīksto un Vīnē nemaz iekšā nebraukt. Velkam pa taisno māju virzienā un ap vakarpusi jau esam garām Katovicei Polijā. Paliekam biznesa klases šoferu viesnīcā kaut kādas atomstacijas skursteņa pakājē.
Seko vienmuļš 950km mauciens līdz mājām.
Secinājumi no brauciena:
1. Slovēnija nav tā vērta, lai būtu vienīgais un galīgais ceļojuma mērķis.
Pamatojums:
• Kalni, kalnu ceļi, kultūrvēsturiskais mantojums ir atrodami labākā kvalitātē, daudzumā tuvāk – Austrijā un Itālijas ziemeļos
• Piekraste ir vairāk iedalījusies Horvātijai
• Cenu ziņā Slovēnija nav lētāka kā Austrija un Itālija. Vietām šķita, ka ir pat dārgāk
• Atvilkšanai Slovēnija arī neder – sodi ir nežēlīgi. Ja pieķer ar +15kmh apdzīvotā vietā, tad sods ir virs 250 EUR. Poličus gan redzējām maz.
Ir tomēr daži spec-gadījumi, kuros jābrauc tieši uz Slovēniju:
• Ja nāvīgi interesē speleoloģija un visādas karsta parādības. Šī labuma Slovēnijā ir, cik uziet. Viņi katru gadu atrod 200+ jaunas alas un ir pat īpašs alu (nevis alus) likums. Postojnska jama un Škocjanske jame ir tie kolorītākie piemēri
• Ja interesē kādu brīdi padzīvoties vienā mazā kalnu miestiņā un katru dienu nodarboties ar hiking, rafting, kayaking, ziplining, climbing, canyoning, caving u.c. „ –ing”, tad ir jābrauc uz Bovec un tur viss šis ir pieejams
2. Eiropa un tās ceļi tuvojas LV. Braucot cauri PL un CZ pa bāņiem, pārdomāju, vai GS (un vispār jebkurš ReiseEnduro tipa mocis) ir tas īstais. Lai cik laba ir vēja aizsardzība uz GS, ilgstoši (teiksim 2h bez apstāšanās) pa bāni ātrāk kā 130kmh pabraukt ir grūti. Pie šāda ātruma visādi Getzi, Crafteri utml. lamatas Tev iet garām kā stāvošam. Braukšanai pa Latviju, braukšanai jebkur uz vietas GS der ideāli. Bet tie 1000km līdz jebkurienei pa ātrgaitas ceļiem nav GS īstā stihija.