Sveiks, Viesi! Ienākt | ReģistrētiesCeturtdiena, 21. novembris

• Galvenā
• Forums
• Galerijas
• Reģistrācija
• Lietotāji
• Meklētājs
• Par MOTOpower

Šogad pavasaris, laikam nemaz negrib atnākt un laiciņš mānīgs katru dienu. Saulīte mazliet paspīd un tad atkal aizbēg.
Tāpēc pakārdināšu motoceļotājus tālāk ar Alpu brauciena 2daļu!!!

Labi izgulējušies un labi paēduši, dodamies kalnos.

Pirmie skati un helihopteri!

Kā arī Alpu kalnu skaistā, bet vienkāršā daba ar lauku ziediem.

Burvīgs dienas sākums. Diena bija piedzīvojumiem pilna. Sākām ar Timmelsjoch 2509 m, skaistie līkumotie ceļi starp kalnu grēdām, vietām sarkani māli, vietām vis rozā puķēm, visā ceļa garumā zila upe ar maziņiem ūdenskritumiem.

Motobraucēji Jūsmo par ainavu ne tikai braucot, bet arī izskrienot kādu līkumu pa pļavu.

Sākumā priecē ziedi un upē,

bet aiz līkuma jau gaida migla...

Ilgi nav jāskumst arī sniegs ir.

Kad sniegi pārvarēti, atkal uzspīd saulīte un var vērties nebeidzamā ainavas skatā!!!

Un teikt tur aiz mākoņiem ir saule un aiz kalniem arī....

Šo upīti un tiltiņu nevarēju neielikt, manuprāt jau 3x dzīvē tur braucu, bet aizvien, aizvien Romantiska šķiet šī vietiņu, vēl mazu smurfiņu trūkst.



Dodamiestālāk citu kalnu virzienā.



Kamēr es baudu ainavu puiši remontē motociklu, jo kaut kā kalnos viens sāka niķoties un karsts, kā tik augstāk jābrauc tā viss un mistika...

Skatam paveras arī skaists Hotelis, bet nosaukumu lasot nāk prātā lauku Rosols.



Kad motocikls pielabots, gar baznīcu braucot nodomājam, kaut viss būtu labi, jo saule jau riet, bet vēl viena kalnu virsotne padomā.





Saulīte aiz galniem jau slēpjās un tās stari vien atspīd uz kalnu virsotnēm.

Iespaidīgs stāvums 40%, ieliņa bija tik šaura, ka tā arī neviens nepamēģināja nobraukt un uzbraukt ar nokrautajiem motocikliem.



Skaists, pasakains brauciens. Kad viena virsotne pārbraukt, ķeramies pie nākamās. Stelvio pass 2757 m nav tik viegli uzveicams, kā citas kalnu pārejas, ar asajiem līkumiem un stāvajiem kāpumiem, tas rada grūtības ik pa brīdim.



Lai arī citas reizes ir veicies diezgan gludi šoreiz pāris reizes sanāk apstāties. Kā arī Artūra motocikls, tam pretojas un ik pa brīdim uzvārās. Beigās izrādījās, ka radiatora korķis neturēja spiedienu un, jo augstāk virs jūras līmeņa, jo vairāk sāka karst.



Bet lielā tumsā ar zvaigznēm debesīs augšā tomēr nokļūstam. Tad nakts tumsā šķērsojam arī Umbrail pass 2503 m, kas ir ceļā no Stelvio.

Visiem jau paliek vēsi, apkārt ir melna tumsa, un bieži meži, kas nemaz neaicina palikt te pa nakti. Braucot pa mazu celiņu vēl saskaramies ar nakts remontiem, ceļš ir šķērsots ar milzu traktoru, kurš izskatās pēc zirnekļa, sajūta uz “Staigātāju” pusi. Kad tam visam tiekam garām saprotam, ka miegs nāk un karsti nav, bet kempingi tuvumā arī nemanās.

Kempingu meklējumi bija raibu, raibie, šurpu turpu braukājām. Beigās palikām Šveices kempingā ar nelielu uztraukumu, kādi cipari būs no rīta, jo tajā vakarā mums neviens, neko nestāstīja pulkstenis pāri 23-00 un visi skatījās futbolu. Laimīgi par to, ka ir vieta teltīm, duša un uz gāzes baloniņa var pagatavot vakariņas, jo gaiss ar +1 grādu nemaz nesildīja.



Jaunā rītā pamostoties, jāturpina brauciens pa Alpu kalniem. Apskatījuši saulaino dienu un agrā rītā rūcošos lauku traktorus, dodamies Itālijas virzienā projām no Šveices. Ceļu līkumi ir mazliet maigāki, bet ainava priecē ar vasaras sauli un ziediem.

Pa šo ceļu braukuši neesam, tāpēc var ieraudzīt daudz citādākus kalnu skatus. Nonākam pie liela, tumša tuneļa. Nolemjam braukt tam cauri, brauciens bija diezgan ilgs un tumšs, bet ainava, kas pārsteidza tuneļa galā bija vienkārši fantastiska.

Tuneļa galā bija ne tikai gaisma, bet milzīgs dambis ar skaistu zilgani zaļu ūdeni. Mazliet apjūsmojuši to, dodamies tālāk, protams, kur mums pajautā samaksāt par to, ka izbraucām cauri tunelim)).



Bet tas bija tā vērts, jo tālāk ir burvīgi atvērtie kalnu tuneļi, skaitas ūdenstilpnes.



Vienkārši pasaka-IZBAUDIET skatu!!!...



Kalnos nonākam, tādos slēgtos ciematiņos, kur raugoties, jau uz benzīna cenām saprotam, ka te nekas lēti nebūs. Bet benzīns ir jāielej un vēders arī jau prasa savu. Cik no uzraktiem noprotu, tas bija viens no iecienītākajiem ciematiem slēpotājiem Livinjo.

Skaitums neaprakstāms, visas tās koka mājiņas ar daudzajiem balkoniem, gleznojumi uz ēkām. Mazliet to apbrīnojuši un vēderus nomierinājuši, dodamies tālāk pa kalnu ceļiem Como ezara virzienā.



Ceļā ir iespaidīgie skati ar vīnogu plantācijām, kas mums latviešiem ir neiedomājamās kalnu vietās, viss sakārtots pa grupām. Ir arī garlaicīgas un piesmakušas pilsētiņas, bet tas jau itāļiem raksturīgi, vienā vietā miljons vērta ainava, citā kaut kādi krāmi un izgāztuve. Nonākot pie ezera tādas lietas netiek ņemtas vērā, jo ir brīnumains vakars un apkārt ūdens vēsums.



Sabiedriskais transport ir dažādi kuģīši, kas brauc turbo ātrumā, visa ezera mala ir šaurā ieliņā, kur satiekot pretī smago auto ir iesprūšanas risks.



Viesnīcas un restorāni zeļu un plaukst. Šo ainavu izbaudām pie galdiņa ar itāļu ēdieniem Tiramisu mmm un nemaz negribās domāt kur palikt pa nakti, varētu kā gliemeži ierauties koferos .

Brokastis ir klāt, cik labi, ka ir gāzes baloniņš un ātrās auzu pārslas, vēl kāds sakusis siers un salocīta maize. Kāds datums neviens vairs nezin 27. vai 28. jūnijs. Labi, gan, ka visi paēduši, jo Artūra mocis no rīta vairs nerūc, tā nu tiek iestumts un Artūrs dodas savās gaitās,jo viņa atvaļinājuma laiks diemžēl, jau noskaitīts. Ivo, Aldis un es laižam uz lielajām šosejām, lai ieraudzītu jaunus kalnu skatus. Ir nepierasti vējains un skaļš troksnis, jo ātrums ir daudz lielāks, kā līkumojot kalnos.

Biznes negaidaDD
Pusdienām ieraugām super vietiņu Old Wild West un nolemjam izmēģināt, jā salātu porcija, kā milzīga lauku zupas bļoda un arī saldie neļauj atturēties, noskaņa lieliska, vieta tiek atzīmēta kartē.





Daba neguļ.... daba...vairojas...



Turpinot ceļu pretī parādās daudz motobraucēji, tad nu ir skaidrs, ka gaida kaut, kas skaists. Skatam pavērās kalni, kuri klāti ar košām sūnām, izskatās pēc mīkstas gultas, cik vien acis rāda vis ir sūnās.



Esam Šveices kalnu virsotnē Lielā Sambernāra pāreja, šie suņi ir viņu simbols un ir ļoti labi glābēji, var lasīt rakstus, kur izglābti vairāki tūkstoši cilvēku.

Uz kuru debess pusi tālāk???





Aiz kāda līkuma ieraugām milzu motociklu, kurš veidots no koka, ļoti labi iederējās ainavā. Un kur nu latvieši bez tā, ka neuzrāpsies tam seglos.

Diena vienkārši lieliska, skati neaptverami, nevaram vispār tik uz priekšu, jo visu gribās iemūžināt foto.



Ciemati, kas ir milzīgās ielejās, upītes, kas vijās šurpu turpu un kalnu dažādība. Sakām jāsaņemas, vakars tuvojas un mēs vēl pa kalniem, sarunājam nestāties, tikai baudīt ar acīm.



Vai, Jūs tam spējat noticēt, šie solījumi zuda ik pēc pus kilometriem, vienkārši burvīgi.... Tad gan vakars jau klāt ātrāk, ātrāk uz tuvāko ciemu. Visa jau par daudz, galva pilna ar skatiem, nespējam baudīt.



Bet te pēkšņi skatiņš, Kalnu virsotnēs zils milzu ezers, kurā atstarojas vakara saule, tad mēs ieraugām ezera vidū dambi, pār kuru izveidots ceļš un aiz dambja iesprūdusi migla, tās bija 3 minūtes, kad migla pārņēma visu ezeru kā balti dūmi, vairs redzēt nevarēja neko. Liekas nu tagad gan, vis pietiek, cik vēl skaistumu var redzēt, vajag atpūtu.



Naktsmītnes meklējumi rada jaunus piedzīvojumus. Kartē atrodam kempingus, meklējam, nekā, prasām vietējiem, mūs tik sūta, aizbraucam, vai nu placis, vai strupceļš, laikam piektdienas vakars, jo pilsētā visi ballējās. Saku, ejam uz disko nebūs jāguļ. Vilinoši jau bija, bet, kas tad pēc tam brauks. Tad kādas dāmas izstāsta, ka 30 km no ciema ir Sambernar kempings. Laimīgi, ka atrodam un uzreiz uz auss.

No rīta brokastis itāļu kruasāns ar kafiju. Apkārt mūsu teltīm, bariem bezceļa braucēji. Visi rosās darās, puiši un meitenes savelk ekipējumu, saliek lielās mugursomas un prom ir. Kāds patīkams rīts ar kafiju un bezceļa braucējiem apkārt. Galva vēl visiem pilna ar vakardienas iespaidiem, jo tas bija apbrīnojami. Arī šodienas ceļi mums ir nezinām, tādēļ ko gaidīt nav ne jausmas, ceram ka burvība nebeigsies.





Ticiet man vilšanās nebija ne mazākajā mērā. Kalni apbrīnojami, milzīgi smilšu krāvumi, klintis kā no māla. Brīžiem likās, ka naktī kāds mūs uz Kanjonu stūrīti aizvedis.





Pārsteigums liels, vēl visam kā odziņu dzirdam labu skaņu un no līkuma izpeld sarkans ferrari un aizlīkumo gar mums tālāk pa kalnu ceļiem. Lieliski, lieliski!!!



Šī kalna smilšainā virsotne saucas Col D,Izoard 2360m.



Dodamies no kalna lejā sekojot burvīgai upei savdabīgā krāsā, baudām skatu, šķiet brīžiem klintis paliks tik šauras, ka iespiedīs mūs.





Ivo ceļā paspēj satikties ar Tūristu autobusu, abu vērības un reakcijas vārdā viss beidzās ļoti labi un ar stumšanos maiņa notiek veiksmīga līkums bij bailīgs un maz pārsedzams, akmeņainās kraujas leju saskatīt nevarēja. Braucot ar milzu koferiem, motocikli brīžiem šķiet kā tūrisma autobusi.

Nobraucot lejā nonākam krustceļā, jānolemj kurš virziens būs tālāk, tajā brīdī sabrauc klāt moto grupas no malu malām, domājam, kur vairums brauks tur dosimies, bet, katrs uz savu debess pusi aizdevās.

Vienkāršais dabas skaistums.







Kartē ieraugām augstāko vietu Eiropā, un tā, kā tas nav tālu no mus, tad virziens ir zināms. Protams atkal apbrīnojami skati, kalnos lielie aitu bari ar zvaniņiem zvanās, tad trakie velo braucēji turpat ar aitām metas pa akmeņainām kalnu pļavām lejā. Tad kāds cītīgs cilvēks no akmeņiem salicis zvaigžņu acis kalnu ielokā. Iekarojam virsotni, bet, lai sasniegtu pašu smailīti nedaudz jāpacilpo kājām.

Daba skarba, pelēki akmeņi, kurus rotā burvīgas vientuļnieces - kalnu puķes, vējiņš tāds, ka līdz kauliem pūš, guli gaisā un nekrīt zemē.

Esmu jau augšā, bet puiši vēl grozās lejā, vai tad nepievarēs to augstāko punktu???...



Sasniedzot finišu veramies apkārt, cik acis vien rāda, mākoņi un kalnu galotnes. La Bonette 2802m un virsotne 2862m, ko sasniedzam ar kājām.



Kad acis esam mielojuši un plašumus smēlušies, noliekam akmentiņu augstākai virsotnei un dodamies lejup. Ceļā gadās pamests ciems, mājiņas celtas no akmens, māla un koka uz viena rata instruktori metās cauri un arī citi moto tūristi priecīgi iepozēja)).



Un ceļš lejup, lejup no kalna atkal ar milzu skatiem, gariem kokiem un ūdenskritumiem. Kur tagad tas mūs aizvedīs??? Nonācām pie interesanta kalnu tuneļa, kur klintis pilnīgi rozīgi sarkanā krāsā, atšķirīgas no pārējās ainavas.



Laumiņu karalis!!!.

Pēc tuneļa jau skrienamais lielceļš un ceļmalās palmas tirgojas, gaiss arī tāds siltāks pavisam paliek. Iebraucam benzīntankā uzpildīties, Ivo ar Neganteli aiziet maksāt, tad pazūd, atnāk ar konfektēm, paskatos tankā dredains melnais strādā-saku Hmm varbūt tās končas labāk tagad neēdiet, bet vakaram pataupie t. Bet darbinieks, tik smidija un smaidija.

Pēc uzpildes laižam pilsētā, vakars klāt- īstais laiks piedzīvojumiem un jūras vējš arī jau tepat. Ielas pilnas ar tūristiem, kafejnīcas čalo, nometam maliņā un arī dodamies vakariņās. Esam nonākuši Nicā,visi atpūšas un kļūstot tumšākam cilvēki arvien vairāk uz ielām parādās. Pasēdēšana kafejnīcā arī interesanta, abās malās galdiņi un pa visu ietve, kur dodas gājēji, skrituļslidotāji un riteņbraucēji. Es iedomājos cik reizes uzbrauc viesmīlim un viņa nestie spageti kādam pēkšņi ir matu vietā D.

Sanāca jauka pasēdēšana un apkārtējo pavērošana. Tad dodamies uz Ostu,lai aizkuģotu uz Korsiku. Kuģis jāpagaida vien stundu, bet sliktā ziņa, tikai viena kompānija, jo pārējās streiko un nebraukā- tāpēc biļetes 3x dārgākas. Bardaks bija, bet uz kuģa tikām, vietu nav tātad gulēšana notiek kājās.

Vietu izcīņa uz klāja notiek pilnā sparā...))
Kā mums gāja par to citreiz DD

Sanāca šoreiz rakstiņš tāds garāks un bildītes tā vairāk, bet bija pārāk skaisti, lai nepadalītos ar JUMS!!!
Lai jauka sezona!!!

Vortāls MOTOpower.lv darbojas
kopš 2008. gada 21. aprīļa.
Visas tiesības aizsargātas © 2008-2024.

Par MOTOpower.lv | Kontakti

Galvenā | Forums | Galerijas | Reģistrācija | Lietotāji | Meklētājs | Reklāmas izcenojumi |