Online
Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Norvēģija | |
| Pievienota: 27. Sep 2014, 08:04 Atjaunota: 28. Sep 2014, 08:49 | Citas galerijas no lietotāja martins |
Pirmais pārsteigums bija klāt jau pēc aptuveni 30 kilometriem. Steigā sānu somas biju uzkabinājis otrādāk un sarīkojis nelielu ugunsgrēku izpūtēja rajonā. Bet kuru gan uztrauc apsvilušas lietusbikses?
Iebraucot Ventspilī atklājam, ka uz Norvēģiju nebrauksim vieni. Priekšā ir vēl viens pārītis, kuri arī dodas tajā pašā virzienā. Latvija laikam ir ļoti maza, jo viņi ir redzējuši ceļojuma galeriju, kuru izveidoju pirms 3 gadiem un uzreiz sauc mani vārdā. Tomēr nokāpjot no prāmja mūsu ceļi šķiras, jo viņi uzreiz dodas Norvēģijas virzienā, bet mēs vēl uzkavējamies Stokholmā.
Kamēr guļu, Ventspilī pilnmēness.
Nokāpjot no prāmja uzreiz sāk līt. lietus pieņemas spēkā. Iebraucam Stokholmas centrā, nometam motociklu pie upes un dodamies izmest loku pa pilsētu kājām. Pilnībā varu piekrist apgalvojumam, ka pilsētu vislabāk var iepazīt apmaldoties. Tā notiek arī šoreiz. Pārejot pāri tiltam, kura galā bija laukums, kurā savukārt bija motocikls, atklājas, ka tas ir cits tilts. Pēc pāris stundām esam izstaigājuši Stokholmas centru, atraduši motociklu un dodamies ciemos pie Stokholmas piepilsētā dzīvojoša drauga, kur uzzinām nianses par dzīvi Zviedrijā.
Nākamajā rītā dodamies uz Norvēģiju. Konkrēta plāna nav.
Jo tuvāk Norvēģijai, jo lielākas klintis. Tomēr krāšņie skati ir diezgan pelēki, jo pēcpusdienā atkal līst. Un ir diezgan auksti, gaisa temperatūra varētu būt tā ap grādiem piecpadsmit.
Norvēģija ir pilna ar kempingiem. Ja visu dienu ir lijis, šāda mājiņa ir labākais kas var būt. Cena samērīga, iekšā parasti ir elektriskais sildītājs, plītiņa, tējkanna. Un kaut kur ir arī duša. Ūdens visur ir dzerams no krāna. Visā ceļojumā ne reizi nepirku neko dzeramu veikalā.
Pabijām arī pāris vietās virs 1000m. Šajā konkrētajā bija ļoti augsti, daba nīkulīga un... Protams, līst. It kā nepietiktu ar sadegušajām lietustērpa biksēm, arī lietusjakas rāvējslēdzējs izdomā atteikties.
Ceļi Norvēģijā ir brīnišķīgi. Daudz līkumu, kvalitatīvs segums, maza satiksme. Un maksimālais atļautais braukšanas ātrums 80 km/h. Ja tuvumā ir kāda māja, līkumiņš vai kāds cits nenozīmīgs "traucēklis", seko zīmes 70, 60 un 50. Te (http://www.roadmc.com/default.asp?pubid=14) var iepazīties ar sodiem. Tie nav mazi. Tik bagāts es neesmu, tādēļ nācās atklāt, ka kawasaki z750 '07 vidējais patēriņš var būt 4l/100km...
Atsevišķs stāsts ir par tuneļiem. Tie ir visur. Mazāki, lielāki, izgaismoti un ne tik izgaismoti. Apdzīšana tunelī nav nekas īpašs, sadalošā līnija to atļauj. Bieži tuneļi iet augšup vai lejup. Bet pats pārsteidzošākais man likās... Apļveida krustojums tunelī. Un ne viens vien!
Daba Norvēģijā ir ļoti krāšņa. Bet viens no interesantākajiem brīžiem ir meklējot vietu, kur uzsliet telti. Kā šeit - svaigi nopļauta zāle, ceļam telti, spraužam zemē mietiņus un... Zāle aug uz aptuveni centimetru biezas zemes kārtas. Tālāk seko klints.
Norvēģijas fjordi ir neaprakstāmi skaisti. Tomēr zemie pārvietošanās ātrumi liek izmantot prāmjus, lai tos šķērsotu. Ja šķērsojot Poliju, droši var rēķināt, ka dienā tiks nobraukti ap 800km, tad te man radās iespaids, ka optimālais attālums ir tā ap 250km. Prāmji izmaksā tā ap 10 eiro. Ja ceļo divatā, par pasažieri jāmaksā atsevišķi. Te gan var izmantot mazu viltību - tiklīdz kā uzbrauc uz prāmja, tā pasažieris dodas uz kafejnīcu...
Bieži vien ceļi iet garām upēm, kuras izgrauzušās cauri klintīm.
Šoreiz man pirmo reizi ceļojuma laikā sabojājās motocikls. Pie kalnu pārejas ar skaistu skatu apstājāmies, ieturējām maltīti, brauksim tālāk un... Pagriežot aizdedzes atslēgu iedegas tikai gabarīti. Domājat, ka sekos "Uneasy rider" autora cienīgi apcerējumi par mitrumā nosprāgušu releju un Norvēģijas servisu cenām? Diemžēl nāksies apbēdināt, jo veiksme bija manā pusē. Pārbaudīju drošinātājus, paraustīju vadus. Bez izmaiņām. Nospriedu, ka vainīga varētu būt signalizācija, jo imobilaizeris vismaz panelim būtu strāvu padevis. Sāku apcerēt turpmākos scenārijus, bet nepaspēju. Pēc piecām minūtēm garām brauca astoņi motocikli, no kuriem vienam numurs sākās ar LV, bet pārējiem ar LT. Kā jau labi kaimiņi, aprunājāmies un nepagāja ne pusstunda, kad pa visiem bijām atvienojuši signalizācijas vadības bloku un vienīgās tehniskās ķibeles bija beigušās... Lieki teikt, ka biju ļoti pateicīgs.
Apmeklējām arī Briksdāles ledāju. Jāatzīstas, ka es arī padzēros, gribējās taču uzzināt, kā garšo kādu laikā augšā pastāvējis un pamatīgi sablīvējies ūdens.
Turpinājumā pāris attēli no viena no skaistākajiem ceļiem Pasaulē - Trollstigen, jeb troļļu ceļš. Varu tikai piekrist. Turklāt pats serpentīns nelikās nemaz tik grandiozs, serpentīni ir arī citos Eiropas nostūros. Bet dabas izmaiņas un neierastās krāsas kalni, kas lēnām parādījās tuvojoties bija ļoti skaisti.
Aizbraucām arī līdz Atlantijas okeānam.
Turpmākajās bildēs redzams Atlantijas ceļš (The Atlantic Road). Tas ir ceļš, kurš savieno okeāna salas. Bieži izmantots auto reklāmu filmēšanā.
Un te arī fotoattēli no Norvēģijas beidzas. Bijām plānojuši braukt tālāk uz ziemeļiem, bet pie Trondheimas sāka ļoti stipri līt. Gāzt. Kalni miglā, redzamība vāja, ap desmit grādiem un lietustērpi vairs īsti nelīdz. Iebraucām benzīntankā iedzert tēju un pie kasieres uzzināju, ka yr.no šādu laiku sola vēl 3 dienas. Ja sākotnēji bijām domājuši pamēģināt tikt līdz Nordkapam, tad šādos apstākļos tas nebija diez ko prātīgi. Vispār palikt Norvēģijā vairs nelikās prātīgi. Miglā neko redzēt nevar. Palikt kempingā un gaidīt lietus beigas ir dārgi. Izsecinājām, ka nāksies vien evakuēties un devāmies uz ZViedrijas pusi. Vakarā lietus nemitējās, bet mēs jau bijām Ārē. Jā, tajā pašā slēpošanas kūrortā, kurā pa ziemu slēpo arī daudzi latvieši. Tomēr vasarā tur ir pavisam tukšs un kluss, mājiņas ir viegli pieejamas bez iepriekšēja pieraksta. Jāmaksā, protams, skaidrā naudā. Kādēļ to tā īpaši izceļu? Tādēļ, ka Norvēģi ir Pasaules čempioni maksāšanā ar karti. Būda meža vidū? Nekādu problēmu, VISA pieņem arī tur. Likās, ka viņiem atteikties no skaidras naudas nebūtu nekādu problēmu. Bet tomēr ir kāda vieta, kur ar karti nav ko darīt. Kempingu dušās joprojām ūdens tek tikai par monētām...
Nākamajā dienā šķērsojām Zviedriju un pa neiztrūkstošo lietu tikām līdz Ūmea. No turienes vēlējāmies ar prāmi pārcelties uz Vasu Somijā. Pa nakti palikām "Patient hotel". Un no rīta devāmies uz Somiju. Uz prāmja laiks pagāja diezgan ātri, jo mums "piesējās" Zviedru mototūristi, kuri gan šoreiz brauca ar auto. Lietus nepatīk nevienam. Somijā pāris dienas paviesojāmies pie sievas kursabiedrenes, iegājām īstā somu pirtī un apēdām salmiaki saldējumu.
Foto redzama diezgan populāra parādība Somijā. Mopobīlis. Maksā no 10 līdz 16 tūkstošiem eiro. Pēc dokumentiem mopēds. Maksimālais ātrums 45km/h. 400cm3 divcilindru dzinējs. Un komplektā nāk arī jauns vadītājs, kurš, kā liekas no vietējā presē publicētajiem foto, to tik vien domā, kā iznīcināt savu transportlīdzekli.
Noslēgumā, kā jau katram rakstu darbam, pāris secinājumi. Uz Norvēģiju var braukt un vajag arī. Cenas ir augstas un neparedzētu situāciju novēršanai zināmai rezervītei līdzi jābūt, bet ja kaut kāda pārtika ir līdzi un piedomā pie tēriņiem, nav pārāk traki. Arī telti noteikti jāpaņem līdzi. Tikai jārēķinās, ka nemaz nav tik daudz vietu, kur telti fiziski var uzsliet. Un, protams, jārēķinās ar laikapstākļiem. Cik sapratu, labākais laiks kad braukt varētu būt Jūlijs.
Un vēl par braukšanu ar motociklu Norvēģijā. Ja braucot no Latvijas uz dienvidiem motocikls sniedz ievērojamas priekšrocības (sastrēgumu apbraukšana, iespēja apstāties vietās kur ar auto nevar utt.), tad Norvēģijā tādas īsti nemanīju. Pa ceļiem jāvelkas visiem. Pie skaistiem skatiem vietas kur apstāties ar auto ir. Auto var paņemt līdzi vairāk mantu. Prāmji vienīgi motocikliem ir lētāki. Kaut kā gribas domāt, ka ja vēl kādreiz braukšu uz ziemeļiem, tad ar auto...