Kaut arī šī gada sezona iesākās ne tā kā biju plānojis - atdzīt moci no ziemas miega pa sauso un ar jaunām riepām, kur viss sanāca pilnīgi pretēji - pa slapjo un vēl uz vecajām riepām... tad nu nāca nepiedienīgs piedāvājums no VATERLAND puses, lieldienās olas šūpot Igaunijas salās. šādam piedāvājumam atteikt bija zem manas avantūristiskās pašcieņas. tad nu, saulei spīžot, un pūšot dzestram pavasara vējelim, devāmies Sarema virzienā.
uz prāmja uzbraucam kā pirmie.
aiziet. ierodamies salās.
pirmā vakara relax pēc interesantu - līkumotu un reliefainu ceļu izbaudīšanas ierodamies Kuresārē. tur LV deguns nepieviļ un tiek atrasts ļoti garšīgs vietējais brūvējums. tas izlīmē tik labi, ka pat radās doma ied!rst topikā kas tika arī īstenots
no rīta konstatējām, ka pa nakti kaijas manu moci nodirsušas
taču Fātera mocim viss ir garām ticis. nav taisnības virs zemes
Sarema galējais rietumu punkts. no šīs vietas var pāri jūrai Kolka cool redzēt
Čūskas ar saulītē izlīdušas olas pašūpot
laižam tālāk. foršākā ziņa, ka daudzi ceļi, kas navigācijā figurē kā grantētie, patiesībā ir asfaltēti
viesu nami ir līmenī. patīkamas cenas, silti, forši numuriņi, patīkams relax... ko vēl vairāk vajag
ceļamies pāri uz Hiuma
šeit mūs sagaida policijas koridors. ieeja = viens pūtiens alkometrā. kādam vietējās izcelsmes AUDI vadītājam ieeja gan bija dārgāka
vietējais milzu lempis
netīšām asfalts beidzās
salas galējais ziemeļu punkts
bēdīgi slavena vieta. šī bija tuvākā sauszeme grimstošajam prāmim ESTONIA. te arī tika izskaloti daudzi bojā gājušie. tāpēc te ir uzstādīta piemiņas zīme.
te arī ir bijušas samērā sīvas cīņas II WW par ko liecina te izvietotie un saglabājušies nocietinājumi. cik var saprast - utainie te esot pamatīgi dabujuši trūkties
arī mēs pavazājāmies pa šiem nocietinājumiem. viss atgādina sociālismu, jo būvēts tika, nedomājot par cilvēku ērtībām un drošību
kāpelēšana bija samērā extrēma
galējais rietumu punkts
cik patīkami izgāzties sūniņās
tad sekoja kārtējais pārsteigums. nobukojām booking.com viesnīcu. Atbraucam, a tur visi guļ ziemas miegā. pēdējo reizi cilvēki te manīti laikam bija pag. vasarā piezvanam uz numuru un "čjo za h.. ņa?! " atbilde pretīm - "nesatraucaties, ejat tur un tur (ne d!rst). tur būs durvis ar kodu. es to nosaukšu. tad ejat iekšā un aizņemat kuru istabiņu gribat. rīt no rīta atnāks viesmīlis un pagatavos jums brokastis." deal. uzticības un uzticēšanās līmenis atstāj iespaidu. tad nu izmitinājāmies pēc sirds kārēm. vienā numuriņā viena zeķe, citā - jaka, utt, utt
nu jau laižam mājup.
tad nāk kārtējais pārsteigums. kolēģim pakaļējā riepa pavēl ilgi dzīvot. un kā jau tam jābūt - pilnīgas nekurienes vidū. kad atrodam servisu, kas būtu gatavs pārmontēt moča riepu, atliek vien tāds sīkums - atrast aizvietotājriepu. tai pakāl sanāk braukt 60km katrā virzienā uz Pērnavu. riepas "ahileja papēdis" bija cita problēma. tā bija lāpīta un izrādās - tā pamazām laida gaisu ārā. man jau bija aizdomas, ka riepa ir pārāk nosēdusies, taču nodomāju, ka mocis ir overloaded (kastes pilnas) + pasažieris. laikam tā jābūt. bet tas bija wrong. vēl jau arī nelaime, ka tam konkrētajam K13 nav riepu spiediena kontroles sistēma (kāda tā ir manam moo). tas arī iemidzināja modrību. ja ar spiedienu viss būtu kedās, šāda laža negadītos.