Online
Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Vidusjūras salas - Sardīnija | |
| Pievienota: 24. Sep 2013, 21:46 Atjaunota: 23. Oct 2013, 18:45 | Citas galerijas no lietotāja Vater |
Pusotra stunda ceļā ar prāmi un bijām veiksmīgi nonākuši Santa Teresa di Gallura, kas dibināta tālajā 9.gs. m.ē.
Lielākā un uzkrītošākā atšķirība no Korsikas – majestātiskuma trūkums.
Vulgarizējot – nabadzīga,provinciāla,atstatus esoša itāļu pārvaldīta teritorija.
Ja Korsika pat sākot no izkāpšanas krastā mūs sagaidīja ar savdabīgu šarmu, tad Sardīnija bija kā Korsikas atblāzma.
Sardīnijas piekrastes teritorijas lielākoties ir ieplakveidīgs pustuksnesis, kas pārspēj Korsiku izkaltušo lauku platību ziņā.
Turpat no ceļa redzamas pa visu Sardīniju izkaisītās Nuraghe - senāko Sardīnijas iedzīvotāju etrusku celtie laukakmeņu torņi, kas datējami no vidējā līdz vēlīnajam Bronzas Laikmetam.
Prātā pat nāk skati no Algarves, Portugālē: saulē izdedzināta zāle, milzu agaves, plus Sardīnijas vizītkarte – kaktusu audzes, kas ir ideālākais dzīvžogs pret jebkura kalibra ziņkārīgo vai garroci.
Teju vienīgā vērā ņemamā kļūda, ko pieļāvu bija karstuma vadīta. Salīdzinot ar Korsiku, Sardīnijā bija neciešamāk karsts. +34C ieviesa izmaiņas moto ekipējuma izvēlē - nolēmu nesautēties goretex jakā un braukt pusotru stundu līdz viesnīcai vien T-kreklā. Ar to pietika, lai konkrēti apdedzinātu rokas.
Laimīgā kārtā līdzi paņemtais pantenols veica savas funkcijas lieliski un apdeguma sūrās sekas tika veiksmīgi novērstas
Atziņa priekšdienām - Sardīnijā lietojamam pretiedeguma krēmam jābūt ne mazākam kā gradācijā 30, pat skarbiem motobraucējiem.Sardīnijas piejūras plakanums gāja komplektā ar taisniem, garlaicīgiem ceļu posmiem, ko vien nomainīja lēzeni kāpumi un kritumi. Atšķirībā no Korsikas, Sardīnijā bija daudz jaunāku laiku pilsētēteles, bez mazākā šarma vai dvēseles.
Ņemot vērā, ka mūs interesēja reālo Sardīnijas iedzīvotāju dzīves ikdiena, jau plānošanas posmā nolēmām veltīt visu iespējamo laiku, atrodoties ārpus urbanizētās vides.
Tieši tādēļ mūsu pirmās naktsmājas bija noskatītas kādā agrotūrisma viesnīcā – lauku sētā, Sassari.
Paliekam vien divu km attālumā no jūras, lai var baudīt gandrīz nepatīkami silto ūdeni pēc iespējas biežāk.
Lauku saimniecībā, kurā apmetāmies uz nakti, bez 3-4 labiekārtotiem viesnīcas numuriem bija 10 ha platība ar aplokos esošiem zirgiem, ēzeļiem, govīm, trušiem un vistām. Tur pat pamīšus plantācijas ar apelsīnkociņiem un mandarīnu kokiem.
Uzkrītoši šķita visapkārt esošais sausums un pulverveida melnzeme, kas viscaur saimniecības teritorijai bija izvagota ar dažnedažādākā diametra plastmasas cauruļu laistīšanas sistēmām.
Vēlāk iztaujājot saimniecības īpašnieci uzzinājām, ka šeit lietus pēdējo reizi lijis vien divus ar pusi mēnešus iepriekš. Diezgan dramatiski, apzinoties, ka visas augļu koku plantācijas tiek laistītas un lopu dzirdināšana tiek veiktas ar elektro pumpju palīdzību. Līdz ar to izmaksu ziņā lauksaimniecība šādā vietā ir uzskatāma par sirdslietu, un saimniecības 80% no ienākumiem nāk tieši no viesnīcas rūpala.
Otrā diena Sardīnijā sākas ar netradicionālu lēmumu moto ekipējuma izvēle: braukt tālāk t-kreklā ar iepriekšējā dienā apsvilinātām rokām nebija pa prātam, vilkt mugurā moto jaku arī negribējās... atlika uzvilkt džemperi
Brīnumainā kārtā braukt ar džemperi mugurā bija daudz ērtāk nekā biju domājis un vienīgo diskomfortu sagādā pa ceļam „samedītās”
lapsenes, kas pamanījās atstāt pa kādam dzēlienam.
Virzoties tālāk iekšā Sardīnijā nācās atklāt, ka Sardīnija nav viendabīga un tās patiesās dabas pērles ir meklējamas dziļāk vidienē.
Ņemot vērā, ka mūsu Sardīnijas izpētes laiks bija limitēts nolēmām apskatīt Gennargentu Nacionālo dabas parku. Tas bija tiešām redzēšanas vērts, līdzvērtīgs Korsikas dailei.
Šķērsojot Sardīniju no Ziemeļrietumu piekrastes un virzoties vidienē, mūsu skatam pavērās viena aiz otras aizraujošākas dabas ainavas. Ģeoloģisko īpatnību rezultātā mēs pieredzējām ko līdzīgu kanjoniem.
Sardīnijai ir ļoti savdabīgi kalni ar absolūti plakanām virsotnēm, plato, kas mijas ar dziļām aizām.
Dažkārt braucot pāri plato radās šaubas, vai mēs tiešām esam kalnā, taču viss nostājās savās vietās, līdz mēs sasniedzām kraujas malu un lejup vijošos ceļu.
Nakti pavadījām teju vietējā krasta Lido, Orroli – kalnā, pirmatnējo cilvēku māju stilā veidotā viesnīciņā, kur katrs numurs bija maza mājiņa.
Skats pāri līdzenumam mūs arī priecēja.
Paveicās – teju vienīgais ceļojuma laikā piedzīvotais lietus bija pamatīgs pērkona negaiss, kas mūs skāra vien tad, kad bijām pievārējuši stāvu kalna zemes ceļu un nonākuši viesnīcā.
Tā teikt – apturēju moto un sāka gāzt. Pāris stundas pēc lietus beigšanās gan vairs nebija nekādas pazīmes, ka reiz būtu lijis.
Gans mums parādīja vietējos pokaiņus – Domus de Janas – pirmatnējo cilvēku nekropoli, kas bija gaužām tuvu viesnīcai, kur palikām.
Lai tos atrastu vien vajadzēja mazliet piekopt kalnā kāpšanu un tad arī visi brīnumi bija kā uz delnas.
Vakarā restorānā ar gandarījumu varēja pārliecināties, ka sardīnieši zina ko darīt ar baravikām gandrīz tik pat labi kā latvieši.
Nākamā dienā atkal nācās pievārēt apmēram 1 km izdaudzītas grantenes, kas bija vienīgais piebraucamais ceļš uz Lido veidīgo naktsmītni.
Cauri nacionālajam parkam devāmies uz Grotta di Ispinigoli, lai uzmestu aci uz pasaulē otrajiem lielākajiem stalagmītiem un stalaktītiem.
Pats jaukākais no motobraukšanas priekiem virzienā uz Grotta di Ispinigoli bija ceļš SS125!
Labs asfalts, plata brauktuve, kritumi un kāpumi un visdažādākās konfigurācijas līkumi gar kalna malām.
Kvalitatīvais segums un platie līkumi ļāva krietni palielināt ātrumu ejot cauri līkumiem, kas citviet bija bīstami vai teju neiespējami. Ja ielejās bija nogurdinošie +34C, tad augšā kalnos temperatūra nokritās līdz komfortablajiem +19C.
Vienkārši ikoniska scēna
Grotta di Ispignioli formāli apmeklētājiem tika atklāta vien pavisam nesen - 20.gadsimta 70. gadu vidū. Pirmie to novērtēja vietējie aitu gani, kas alas parasti izmanto kā naktsmītnes.
Stalaktītu veidojumu savdabība ir apstāklī, ka tie veidojušies kaļķakmens alā, caur alas velvēm sūcoties lietus ūdenim, kas arī piešķīris dīvainās, notecējumiem raksturīgās aprises. Gadu tūkstošu gaitā ūdens pilīšu rezultātā ir izveidojusies visa šī daile.
Pieminēšanas vērts fakts, ka tūristiem atvēlētā daļa ir vien 100 m no pāri par 15 km garajiem alu labirintiem un vēl neizpētītām ejām šajā alu sistēmā.
Pēc fascinējošajiem alu skatiem un vairākkārtīgām peldēm devāmies Olbijas ostas virzienā.
Pēdējā posmā līdz Olbijai bija diezgan garlaicīgi taisni gabali ar lēzeniem kāpumiem un kritumiem.
Īpaši nekautrējoties braucu 20+km/h virs oficiāli atļautā IT ātruma ierobežojuma, jo nevilksies taču pa šoseju
Pa ceļam gadījās arī vietējie Karabinieri, kas acīmredzami bija patruļā, bet mans +20km/h viņiem nelikās vērā ņemams.
Runājot par policijas klātbūtni - Korsikā tās praktiski nebija. Žandarmērija lielākoties funkcionēja pa lielākajām pilsētām. Sardīnijā gan karabinieri tika vairākkārtīgi manīti reidojot pa šosejām.
Uzbraukšana uz Moby prāmja notika neiedomājami raiti un ātri, ļoti pārsteidzošā pretstatā itāļu tradicionālajam haosam. Arī šoreiz visi moto tapa piešņorēti ar tik pazīstamo šņori. Šis bija Estonia lieluma prāmis un visi kravas klāji bija piedzīti ar tehniku tik cieši, ka reti kur bija iespējams izspraukties cauri 4 rindās noparkotiem auto vai garām pie borta esošajiem moto.
Dienas izskaņā sēdējām uz klāja, vērojām aiz kalniem rietošo sauli.
Pēdējā diena Sardīnijā bija galā un nākamā rītā mūs gaidīja atkal satikšanās ar līdzbraucēju Nadīni jau Dženovā.
Rezumējot par Vidusjūras salām Korsiku un Sardīniju:
Ir jābrauc! Ir jābrauc vēl, un tieši uz Korsiku. Jābrauc ir ne vien graujošā dabas skaistuma dēļ, bet arī dēļ atmosfēras. Sala ir formāli piederīga Francijai, bet reāli ir korsikāņu, kas vēlas iegūt neatkarību, teritorija.
Jo tālāk mēs braucām no Bastijas, jo vairāk varēja redzēt ar krāsu aizzieķētu franču valodas ceļa norāžu un uzrakstus vien korsikāniski, plus tekstus - "Liberta"
Korsikas specifika: lielie prāmji kursē no pavasara līdz rudenim (saskaņā ar tūrisma sezonu). Jūlijs ir viskarstākais mēnesis gadā.
Franču un Itāļu masveida atvaļinājuma sezona sākas īdz ar augustu. Ar to izriet sekas,viesnīcas Korsikā tiek rezervētas jau teju pusgadu iepriekš. Viesnīcu piedāvājuma klāsts ir šaurs, cenu spektrs ir augsts un dažkārt neadekvāts salīdzinot cenu un komfortu. Komforta cienītājiem ir nepieciešams veikt priekšdarbus jau ļoti savlaicīgi, jo, piemēram, jau maijā lielums viesnīcu vasarai ir izpārdotas. Lieti noder
booking.com.
Ekonomiskā gala ceļotājiem ir vērts atcerēties, ka pat moto kempingi tiek izpārdoti un ideja par ceļošanu ar telti var izraisīt galvassāpes.
Svarīgs faktors - franču valoda. Bez elementārām franču valodas frāzēm var izrādīties grūti. Mūsu gadījumā, mums izlīdzēja līdzbraucēja Nadīne
Visdārgākais faktors salās ir - prāmis un viesnīcas. Ja prāmja maksa ir uzskatāms kā neizbēgamais ļaunums, tad viesnīcu izmaksas ir iespējams būtiski samazināt.
Šī varētu būt pareizā atbilde kā būtu jāceļo pa Korisku - 2 zaķi ar 1 šāvienu
1) Automātiski atkrīt bažas, ka moto var tapt apgāzts uz prāmja.
2) Atkrīt viesnīcu rezervācijas nepieciešamība.
Es, iespējams, izvēlētos busu, kurā var iestumt un nostiprināt moto, ne gluži augstāk redzamo, bet arī šāds variants nav peļams!