Šis ir stāsts par šīsvasaras motobraucienu.
Sākotnējais plāns bija maukt uz Konstantinopoli cauri visām ex-Dienvidslāvijas valstīm, Albānijai, Grieķijai, dienā nobraucot vismaz 800km. Galvenais, lai būtu daudz km un pēc iespējas lielāks skaits ar valstīm, kurās atstātas protektora pēdas. Ilgi nevarējām ar kolēģiem vienoties par piegājienu naktsmājām. Viesnīcās guļ tikai miljonāri. Mēs ar Slikto miljonāri neesam. Māris ir multimiljardieris, jo viņam pieder 200,000,000,000 (2E11) Zambijas vai Mozambikas dolāru banknote. Bet tā kā viņš šo banknoti līdzi ņemt netaisījās, tad arī viņam viesnīcas nespīdēja. Teltīs savukārt guļ tikai romantiski dabas baudītāji. Mums, trijiem nobriedušiem tēviņiem šķita, ka tas „romantiski” var atstāt nepareizu iespaidu par mūsu orientāciju. Tāpēc arī teltis atkrīt. Nolēmām, ka darīs pa skarbo – katru vakaru aizlies acis un gulēs pilnā motoekipā tieši uz zemes. Galu galā, kam gan tie visi Gore-tex, Outlast, Cordura u.c. megamateriāli ir domāti?
Kad viss šādi labi izplānots, sakrāmējām pekeles un 02.08 devāmies ceļā. Kauņā piestājam papildināt degvielu un ieēst rīta kafiju.
Turpat satikām arī vienu motodelegāciju, kura bija ceļā uz Krimu.
Visu pirmo dienu izbaudam mototūrisma saldo ēdienu – tranzītā cauri Polijai, piestājot tikai, lai uzpildītu degvielu. Nav vajadzības ne pēc tūrisma objektiem, ne fotoaparāc jāvelk ārā – tāds tīrs motobraukšanas prieks. Vakarā, nobraukuši savus 950km (apm. 20% pa virsu dienas normai, tā ka viss ir labi), atrodam kaut kādu pļaviņu, atšķaidam Rolton zupu ar remdenu ūdeni un ieturam vakariņas. Sarunas, protams, raisās par mototūrismu vien.
Neatceros, kurš pirmais šo tēmu iesāka, bet attīstījām visi. Ideja vienkārša – mototūrisma vietā taisām tādu motopenšu prikolu: dienā nebraucam vairāk par 400km, ietaupīto degvielas naudu iztērējam par nepieklājīgi ērtām naktsmājām un siltu rijamo, ietaupītajā laikā kopā ar sagrabējušiem pensionāriem apmeklējam kaut kādus tizlus tūrisma objektus. Iznāktu tikai atteikties no galamērķa – Konstantinopoles. Veiksmīgi atceramies, ka pagājušajā vasarā Igaunijas pazemē satikts šāds tēls ar kompāniju, kurš dikti reklamēja Rumāniju. Paldies par ideju!
Tā nu mūsu pilnvērtīgais mototūrisma pasākums pārvērtās par tādu nenopietnu pabraukalēšanos pa Rumāniju.
Otrajā dienā, braucot caur Slovākiju, nonākam pie daudziem jau pazīstamā pieminekļa tanku kaujām 1944. Ap to laiku vāčiem jau bija smagas problēmas gan ar degvielu, gan tehniku.
Tajā brīdī, kad esam tikuši no Polijas ārā, beidzot rodas sajūta, ka pārvietojies. Pāris stundu laikā esam cauri Slovākijai. Un vēl pāris stundu laikā cauri arī Ungārijai (kādus 100km paņēmām pa bāni). Jau pēcpusdienā esam nonākuši Oradea. Papusdienojam un dodamies tālāk. Ceļš Oradea – Deva, kas kartēs ir iezīmēts kā diezgan maģistrāls, ir reāli sūdīgs. Tomēr jāatzīst, ka kopumā rumāņu ceļi ne tuvu nav sliktāki par LV ceļiem. Daudzviet pat jūtami labāki. Ir, protams, nacionālā īpatnība – ceļi līdz pat otrajai joslai ir zirgu nodirsti, aiz katra līkuma var būt zirgu pajūgs vai traktors ar milzīgu siena kravu. Brīžiem likās, ka arī govis ir speciāli trenētas, lai atviegloties nāktu no ganībām uz ceļu (nedirsīs taču tur, kur ēd).
Otro nakti paliekam vienā slēpošanas kūrortā kalnos.
Skati un ceļi:
Kā jau pie prikola piederās, apmeklējam arī vienu alu. Rumānijā visādu lielu, slavenu alu ir bez savas jēgas.
Ceļš uz alu ir pat interesantāks par pašu alu
Tālāk dodamies pa pirmo no daudzajiem kolorītajiem kalnu ceļiem. Stei – Turda.
Vietājais tūrisms neslikti attīstās. Pa ziemu slēpošanas trases, vasarā kalnu pārgājieni, ir kur palikt pa nakti un baroties.
Pie Turdas apmeklējam Turdas aizu (Cheile Turzii), kur ar močiem gan iekšā netiek, bet var pastaigāties starp N x 100m augstām klintīm, kuras atrodas 30 – 50m viena no otras. Nofočēt to lāga nevar.
Pašā Turdā ir kaut kādas sāls raktuves, kurām šoreiz laižam garām.
Tālāk atkal visādi kalnaini ceļi.
Līdz nonākam pie viena no HESiem. Šie, kad uzbliež aizsprostu kalnu upei, tad iznāk 100m augsts betona klucis ar diezgan feinu ezeru vienā pusē. Ezerā iekšā netikām, jo vai nu netiek klāt, vai arī ir nežēlīgi piemēslots. Motoprikola dalībnieki tādās vietās saviebj ģīmjus un tālāk neiet.
Te viens klosteris. To šiem arī bez savas jēgas un lērums ir iekļauti UNESCO.
Un ceļš uz klosteri
Bicaz aiza
Un pamazām esam nonākuši vienā no Rumānijas lielajām pilsētām – Brašovā.
Ap Brašovu ir pilns ar visādiem tūrisma objektiem, tāpēc vairākas dienas tur arī tuvākajā apkārtnē noblandamies.
Slanic sālsraktuves (griesti ir 52m augstumā)
Targoviste (te tipa īstais Drakula valdīja)
Kārtējais HES
Transfagaras
Cietoksnis Rasnovā
Ielīdām arī Branas pilī un kaut kādās alās pie Rasnovas. Tur gan nekādas jēdzīgas bildes neiznāca.
Pēc transfagaras dodamies uz transalpina
Tur pilns ar mototūristiem
Satikām arī vīreli no Lihtenšteinas ar F800GS, kurš no mājām izbraucis 27.05. Izbraucis cauri visai skandināvijai, baltijai un vēl sazin, kur kamēr nonācis līdz Rumānijai. Vēl plānā visa D-Slāvija, Albānija, bet jūtoties jau noguris. Latvija šim nav patikusi, jo ir plakana ar ceļiem bez līkumiem.
Tālāk jau ceļš virzās uz māju pusi. Lai motoprikola kultūrprogrammā ieliktu vajadzīgos ķekšus, piestājam arī Timisoarā, lai vecpilsētā ieēstu kādu alu.
Un tad vēl Huneodarā
Nākošajā dienā jau esam Augstajos Tatros Slovākijā
Tad seko viens 1100+km stiepiens un esam mājās.
Kopumā rekomendēju Rumāniju, kā interesantu zemi ar reljefu un vēsturi. Labākais laiks, kad tur braukt varētu būt septembris, oktobris, jo tad varētu arī nebūt tik abnormāli karsts (līdz +41), toties varētu gadīties visādi pārsteigumi uz transfagaras un transalpina.
Tiem, kam interesē skaitļi. Nobraukti ap 5500km, ceļojuma izmaksas uz seju apm. Ls600, no tiem puse par degvielu.