Online
Pašreiz MOTOpower skatās 1 viesi un 1 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Balkāni part I | |
| Pievienota: 20. Jul 2013, 11:23 Atjaunota: 19. Oct 2013, 12:27 | Citas galerijas no lietotāja varisons |
Lai nebūtu pārāk gara galerija un nevajadzētu pašam daudz rakstīt un Sašam daudz lasīt tad nolēmu ceļojuma aprakstu sadalīt trijās vienādās daļās un publicēt to pa drusciņam. Dalīšos tikai ar saviem iespaidiem un kā jau tas ir cik cilvēku tik viedokļi un nav tādi „pareizie un nepareizie viedokļi”
Atbraucot no Rumānijas ceļojumu secinājums bija viennozīmīgs: JĀCEĻO arī nākamo gadu. Uz kurieni ceļot, tas top vienkārši uzmetot acis uz Eiropas karti un saprotot kur neesi bijis. Tad, kad globāli ir skaidrs uz kurieni tiek ceļots tad tik atliek sapirkt papīra kartes, salasīt ceļojuma ceļvežus un izpētīt globālo tīklu, lai izvēlētos „pareizos” ceļus un neceļus pa kurieni braukt. Un protams laba kompānija ceļojumā ir viens no svarīgākajiem punktiem, lai ceļojums būtu pilnībā izdevies. Ok rakstīt var daudz un dikti, lai mazliet noīsinātu savas dzejnieka tieksmes mazs rezumē: plānots brauciens uz Balkāniem agrāko Dienvidslāvijas republiku, ceļojuma ilgums 14 dienas, ceļotāji – 8 cilvēki un 6 moto. Saplānots ceļojums uz Balkāniem bija ja nemaldos jau 2012 gada novembrī un atlika tikai gaidīt ceļojuma sākumu, kas īstenībā pienāca diezgan ātri, ja nu vienīgi pēdējās dienas nācās tā pamocīties gaidās.
Viena no svarīgākajām bildēm, lai varētu nekļūdīgi sakrāmēt čemodānus, meklēju pat veco bildi no Rumānijas ceļojuma. Skatoties bildē superīgi ātri un nekļūdīgi var sakrāmēt ceļojuma koferus, izmetot lieko kas bija līdz pagājušajā ceļojumā. Tā kā šoreiz ir pieņemts lēmums lidot ar lidmašīnu un moto sūtīt ar R1 palīdzību uz Itāliju Bergamo tad koferi tiek sakrāmēti ļoti laicīgi un moto tika nedēļu pirms izlidošanas aizvesti un nodoti R1 rīcībā.
Kāpēc izvēlējāmies R1 pakalpojumus? Teikšu tikai, lai saprastu kas ir kas un pagarinātu pašu ceļojuma laiku tieši uz vietas Balkānos. Tātad mazliet par to kā tika organizēta transportēšana ar R1. Savulaik lasot R1 piedāvājumu tur skaisti bija aprakstīts kā viss notiek, kā moči tiek apdrošināti uz ceļojuma laiku utt. Plānojot ceļojumu tas viss tika ņemts vērā un nebija neviens iemesls šaubīties par kompāniju un citām lietām, bet vis tik gludi viss nav kā izskatās. Aizvedot moto uz pakošanas vietu izrādās, ka pietrūkst paletes uz kuriem kraut virsū moču, iedeva koka paletes ar koka vairogiem. It kā jau nekas traks tikai moto iekšā garumā nelien un šie piedāvā skrūvēt mocim priekšējo riepu nost. Blin, kas tad tas un ko mēs darīsim tālāk nonākot Itālijā vai mēs serviss kāds utt. ok nu kaut kā mēs tos močus tanī kastē salikām nenoskrūvējot ratus. Vārds pa vārdam ar R1 pārstāvi un sākam saprast, apdrošināšanas summas, kas no kādreizējajiem 10 000e ir nokritušas 9e pa kilogramu. Tas nozīmē ka mans mocis ir apdrošināts 270kg *9e =2430e nu te īstenībā es biki nosvīdu, te parādījās ļoti daudz jautājumu uz kuriem labāk nezināt atbildes …, bet variantu jau nebija visas biļetes nopirktas, atvaļinājums paņemts, viss sarēķināt un atlika tikai turēt īkšķi, lai fūres vadītājs brauc prātīgi.
ok pēc 3h darbiņa visi mūsu Moči ir sapakoti un nodoti R1 rīcībā, parakstot vienkāršu papīra lapiņu par moto pieņemšanu un nodošanu. Braucu mājās un turēju īkšķi, lai viss būtu ok ar mūsu moto. Te ir tas vājais punkts sūtot moto ar kādu citu, tu nekontrolē situāciju un man tas ne visai patīk ja neesi situācijas noteicējs.
3. Jūlijs. Atlikušais laiks paiet ātri un laiks jau kāpt lidmašīnā. Lidostā visi esam laicīgi pat pārāk laicīgi, bet tā kā katru dienu nelidoju ar lidmašīnu tad labāk tā nekā kaut ko nokavēt utt. Lidojums uz Bergamo norit pēc plāna un Itālijā jau mēs tiekam skaisti sagaidīti un aizvesti līdz moto. Ar moto viss kārtībā, atpakojam un taisāmies ceļā pa saplānoto maršrutu. 4 ceļabiedri bija saplānojuši pirmajām divām dienām savu maršrutu un te mūsu ceļi uz mirkli pašķiras. Mēs četratā uz vienu pusi otrs četrinieks uz otru pusi. Pirmās dienas plāns ir pieveikt 200km, kas mums prasīja tieši 4 stundas. 18 izbraucām un 00:00 ieradāmies viesnīcā pie Gardas ezera. Brauciena ātrums nekāds, jo ik pa 600m ir aplis kur jābremzē jāpalaiž čupa ar skuteriem un tā 200km garumā. Nav brīnums ka puse itāļu brauc ar lielajiem skuteriem kas ir pietiekami jaudīgi un viegli pie tik lielas satiksmes. Braucot vienmēr tiek izmantos navigators kur iestatījumos ir izvairīties no maģistrālēm un izvēlēties taisnākos – reizēm gan navigators to uztver burtiski un izved tevi caur rūpnīcas vai pagalma teritoriju.
4 jūlijs. Šodienas plānos ir nobraukt nieka 300km. Ceļš ved caur Dolomīta alpiem, kas ir izslavēti ar savu skaistumu. Maršrutiņā ir vairākas kalnu pārejas virs 2000m. Katrā ziņā alpi ir ļoti populārs tūristu maršruts, pilns ar moto tūristiem un te pat neviens nevienu praktiski nesveicina to ir tik daudz ka vienkārši roka tad būtu visu laiku jātur sveiciena pozīcijā.
Kā jau ierasts arī mēs te atzīmējamies par to ka esam šeit bijuši. Skaista tradīcija, ko palēnām ieviešam arī mēs.
Ļoti skaistas pārejas un skati vai uz katra soļa un tikko uzsākuši braukt jau atkal jākāpj nost, lai apskatīt pabildētos un izbaudītu dabas varenību.
ceļojumam esam sagatavojušies pamatīgi, gan rācijas salikuši gan go pro sakabinājuši visās malās, lai nepalaistu garām nevienu labu momentu.
Braucot pa alpiem pēkšņi ausī izdzirdu sievas bļāvienu ka riteņbraucējs šo apdzenot, blin tas nav labi es šai saku bet beigās secinājām, ka labi ka tie tevi apdzen lejā braucot, bet sliktu būtu ja kalnā augšā braucot šie sāktu mūs apdzīt vo tad gan moto braukšanai vajadzētu mest mieru, bet tik tālu nenonācām. Pa kalnu lejā tie trakie nesas ap 60 -80km/h un līkumos te vienkārši kā traki nesas, brrr iedomājoties kas notiek ja līkumā tie aiziet taisni un neierakstās.
5. Jūlijs šodienas plāni ir izbraukt caur Slovēnijas Triglavas dabas parkam, kas slavens ar savu skaistumu un serpentīna ceļu, kur katram līkumam savs Nr. laikam viens no garākajiem serpentīnu ceļiem Slovēnijā 50 serpentīni un katrs no tiem noklāts ar akmens bruģi. Braucot augšup toč katrs līkums bija izlikts ar bruģi, otr pus kalnam jau nobraucot viss bija labākajā kārtībā – skaisti asfaltēti ceļi. Skaista tā Slovēnija tomēr, bet ceļš ir saplānots un jābrauc vien ir tālāk uz lielajām alām Postojnska Cave. (http://www.postojnska-jama.eu/en/about-the-cave/)
Visur valda bizness un ieeja alā personai maksā ap 16 ls, nu ja jau reiz tik tālu ir atbraukts tad alā ir jāieiet. Sapakojuši visas mantas uz močiem un ejam iekšā alās. Alās laiž iekšā grupas ik pa stundai, tikuši iekšā nu tā no sākuma nekas īpašs. Sasēdina mūs mazā vilcieniņā un ieved alas iekšpusē un tad tik sākas viss skaistums. Ieved iekšā aptuveni 10 min un atpakaļ ko špegot ir apmēram stunda. Alas ir iespaidīgas tur ir ko redzēt, tā kā ja esat tik tālu tikuši tad droši ejiet iekšā nenožēlosiet ne sekundi par izdarīto izvēli. Iznākot laukā no alām viss ir slapš kamēr mēs pa iekšu tikkām normāls lietiņš ir pielējis mūsu ķiveres un samērcējis jakas, kas skaisti bija atstātas uz močiem. Lai varētu atstāt mantas un nesatraukties par mazajiem garnadžiem esam uztaisījuši trosītes kuras izvelkam cauri jakas piedurknēm, ķiverēm utt, un pieslēdzot tās pie moča, protams tas nepasargās mantas no nopietniem zagļiem, bet vismaz mazie garnadži nevar tik viegli tās paņemt.
Vakars ir klāt un šodien mums pievienojas pārējie četri ceļa biedri, kas pirmās divas dienas bija izdomājuši izbraukāt savu saplānoto maršrutiņu. Esam jau labi iekārtojušies izdzēruši pa vīna glāzei (vīns jau ceļojuma vidū piegriezās- nu cik to sulu var tempt) un klāt jau pārējā kompānija. Jautrība sit augstu vilni vīns plūst visi bļaustās un neviens neklausās .
Alas ir nereāli lielas un dziļas. Cik sapratu tad pusē tur tūristus nelaiž un otra puse vēl zem ūdens ir. Staigājot pa tām alām ir nereāli domāt ka tām alām ir vairāki miljoni gadu. Viens cm stalaktīts veidojas 1000g a tur stalaktīti vairāku metru augstumā. Nu niecības mēs esam salīdzinot ar dabas varenību.
Lai ceļojums noritētu kā pieklājas, jau pašā sākumā definējām ka no rītiem ceļamies ap 8:00 un ap 9:00 mocim jau jābūt palaistam un rūcošam. Visi piekrīt šādam scenārijam un līdz ar to nav tā ka puse sēž uz močiem un otra puse vēl dus pa gultu. Visi vienā skaistā kolonnā laižam pa saplānoto maršrutiņu uz CRES salu, lai tiktu uz salu ir nereāli gara rinda ar autosiem, bet mums maza priekšrocība ir pabraukt trakajai rindai garām un piestāties visiem priekšā, neviens par šādu rīcību pat nepaklapē ar ausi (laikam pieņemts visiem ir šāds gājiens). Sala ir skaista un pilna ar siseņiem, kas dūc tā it kā tu stāvētu zem 10 000V elektriskās līnijas lietus laikā.
Pusdienslaiks pienāk ļoti aši un pieņemam lēmumu paēsts labas siltas pusdieniņas. Piestājuši krogā kur kā parasti angliski reti kurš runā pasūtam vietējo ēdienu Čevapčiči, kas ir gaļas ķipa maltās gaļas kotletītes. Sūtam ēdienu katrs atsevišķi, bet gala rezultātā mums atnes lielu lielu bļodu ar Čevapčiči kotletēm. Katrā ziņā šitāda sūtīšana, gatavošana un paēšana nolaupīja mums 2.5 stundas.
Vēl līdz naktsmājām palikuši 150 km un savelkas lietus un tā atlikušos 100km nobraucām pa lietu. (piebildīšu ka lietus kostīms līdz nebija, kā nekā braucām uz siltajām zemēm). Braucot uz naktsmājām 2 moto tiek nozaudēti, vakarā satiekoties šie vaino mūs ka nepagaidījām, mēs vainojām šos ka šie mizo un pa malām neskatās, karoče visi slapji izsalkuši un nikni paēdam vakariņas kur nu kurais un liekamies slīpi. Vakariņas bija izcilas forelīte eļļā ar ķiplociņiem.
Pienāk rīts – visas drēbes slapjas un nekas nav izžuvis. Nu neko darīt velkam slapjās drēbes virsū ar domu, ka tās izžūs dienas laikā. Nekāda žūšana nesanāk, jo ārā bieza bieza migla un 15 gr. Aizbraukuši uz Plitvices ezeriem (http://whc.unesco.org/en/list/9
nopirkuši biļetes laižam staigāties. Labi vien ir ka nav ārā karsts vismaz necepāmies laukā staigājot. Parkā ideja ir sekojoša ar autobusiņu tevi aizved uz staigājamās takas sākumu un tad atpakaļ tu vienkārši atnāc atpakaļ. Staigājamais gabaliņš neskrienot ir aptuveni uz 3 stundām. 
Braucot augšā ar tipa bussiņu tam izģērbjas riepa un visi tiek palūgti izkāpt laukā un gaidīt nākamo transportu. Apjautājoties gidei cik ilgi jāiet ar kājām līdz augšai atbilde ir „ten minits”” nogājuši 15 minūtes satiekam nākošo gidi un prasām atkal cik ilgi līdz augšai jāiet atbilde „ten minits” nu neko ejam tik augšā un mūs panāk transports. Sakāpuši iekšā busā mēs braucam līdz augšai tieši „ten minits” blin tā arī vajadzēja teikt, ka ten minits ir mizojot ar porche. Lejā ejot pa izbūvētajām koka takām saprotam cik te viss ir tīrs un skaits. Vienkārši pasakains skaistums.
Ai nobildējās moto 125ccm, kas ir nokrauts kārtīgai ceļošanai. Moto ar Turcijas numuriem. Vo to es saprotu , ka lai ceļotu ne vienmēr ir vajadzīgs litrs un vairāk, ja grib tad arī var ceļot ar šādu aparātu. izskatās ka ceļo divatā ar 125 :O
Pirmās daļas maršrutiņš, lai saprastu par ko iet runa
