Tātad jau VI reizi devāmies pa Latvijas /Igaunijas robežas stigu. Forma ļoti vienkārša - pa takām sasniedzam robežstigu, kur iepriekš beiguši. un tad braucam pa stigu pēc principa ''no šejienes līdz vakaram'' Kur netiekam pāri tur apmetam līkumu, neies jau slīcināties.
Startējām 11 braucēji, finišējām 11. Šņabis nodzerts 1/2 no blašķes uz visiem. Nebija laika vairāk.
Šoreiz tika pieveikti pa robežstigu aptuveni 12 km (tas ir ļoti daudz, pirmajā reizē bija 3 km), un vēl kādi 20 pa nekurieni uz robežu dodoties. Kopumā 98 km.
Pēc brokastīm kopējs foto. Kas zin kad atgriezīsimies.
Pamazām dodamies stigas virzienā. Tiek paņemts kautkas lai naf garlaicīgi pa ceļam.
Šis skatiens saucās - un kad es te čakarējos , pat līdzjūtību neviens neizteica.
Prieks ir neviltots. atradām kvadru ko iepriekšējie nav varējuši izvilkt ārā. Pēc piecām minūtēm prieka - atradās īpašņieks. Sāpe ka viens no mūsējiem.
Liec trešajā un no vietas. savādāk vienkārši norokas ar pirmo.
Izgājām uz veco dzelzceļu. Sajūta ka autobānis
Līdz brīdim kad sākas sastrēgums.
Uz vecā tilta samesti koki. Motociklista sapnis.
Parādījās nenovāktas špalas. Pirms izkrata tukšas kabatas sameklējām apvadceļu pa pļaviņām,
un cauri krūmiem.
Tā izskatās robežas stabi. Palika vieglāk. Jo tagad vienkārši no viena līdz nākamajam.
Kā viņš ar moto tika pāri šitai laipai es nesaprotu.
Drusku tikai bija jāpalīdz uzlīst augšā pa grāvja malu.
Tas ir kadrs pēc pusstundas. Ir tapis skaidrs ka jāmet atpakaļ. Tātad tiltiņš tika paņemts vēlreiz.
Kvadra glisē pa ūdeni jau no kādiem 70 km/st.
Te zem šķidriem māliem vēl apakšā sasalusi zeme.
Pats tālākais Latvijas ziemeļu punkts. Tur bija silti, kā jau Igaunijas dienvidos.
Ar šādām drātīm izker motociklistus.
Un kurš zin kā pavasara riesta laikā atšķirt varžu tēviņus no mātītēm?
Pieci mierīgi gaida kā....
viens tūlīt nāks.....
Ceļā gadījās bebru dambis 2 metrus augsts. Attiecīgi visi apkaimes grāvji gaida mūs.
Atradām seklāko vietu un pa vienam sākām pārmērīt dziļumu.
Paspējām nobrīdināt lai sargās ka ūdens netiek gaisa filtrā...
un netika, ūdens
tikai gaisa filtrā. Visur citur tika.
Bebru dambī gards ūdens. Itsevišķi ja pirmais tiec klāt.
Vispār jau mēs kvadristus nemaz neapskaužam....
vienmēr viņiem, kā jau vājākajiem palīdzam, ja esam paši tikuši tālāk.
Ar pūlēm pierunājām šito robežstabu kā suvenīru līdzi neņemt.
Sajūta ka viss ir beidzies un dublis nebūs
GPS rāda ka te ir ceļš
Izlūki apstiprina - jums te patiks, jālaiž.
Man vienmēr ir patikušas forvardera sliedes.
Kautkāds bariņs demonstratīvi sauļojas, a mēs turpinām..
Ja mocis uzvārās - ielajam minerālīti
Bet ja pašam gribas dzert - pasmeļam no grāvja. Vēders jau nav radiators - neaizkaļķosies, drīzāk strādās kā pulkstens. Ik pa 15 minūtēm.
Tātad esam atpakaļ. Svinīgi
Noperamies
Nopeldamies
Saēdamies
Un priecājamies ka šitam līdzi neļāvām braukt. Ja ļautu būtu pilnīgs enduro
Vispārējs paldies ''Koņu Dzirnavām'' un saprotošajiem pierobežas iedzīvotājiem.