Ceļojums gan nebija mērots pašu motocikliem, bet kolorītā moto tehnika liekas ievērības cienīga, degošas eļļas un benzīna smarža, kas jaucas ar svaigi nozvejota loma aromu gan jūtama pārpārēm.
Pēdējos gados, kad motosezona tuvojas beigām, ir laiks garākām un īsākām pastaigām, ar lielākām un mazākām somām. Neliels ieskats Igaunijas vienā no septiņām lielākajām salām, ja ļoti gribam būt precīzi, viena no mazākajām "lielajām" salām, lieki piebilst, ka ar mototehniku pašam braukt tur nav īsti jēgas, jo sala garumā ir vien 7Km gara, un 3Km plata.
Lielākā daļa mototehnikas ražota varenajā padomijā, taču pielāgota salinieku ikdienišķajam dzīvesveidam, kas raksturīgi, pārsvarā motocikleti ar blaķenēm, kulbas vietā uznaglota koka kaste, kur ievietot mašīnas aķi, un lomu pēc zvejas, varbūt vēl kādiem sīkiem loriņiem.
Šāds drapaks manā bērnībā bija tēvam, likās, ka esmu pirmais čalis, kad tēvs veda uz tenisa treniņiem :O
Ikauņi mierīgi dzīvojot eiropā sadzīvo arī ar melnajām padomju laiku numurzīmēm, bet vēllabāk tie sadzīvo vispār bez tām!
Kas tur? Viens ar ļuļku "nāk"?!
Varētu jau bez komentāriem tomēr var piebilst, ka ļuļka svaigi pinotexota.
Pie vietējā veikala onka mazliet iepozēja!
Fliperi, kas tietādi, tie priekš tiem, kas numurzīmi atceras kur atstājuši?
manīts pat viens mūsdienīgs četrriteņu mototehniku pārstāvošs braucamais, pārsteidzoši - vadītājai pat "cepure galvā", iespējams dāma ieradusies no kontinetna apciemot rodņu.
Visā visumā šajā estiņu salā dzīve rit mierīgi un klusi!