Savu stāstu sākšu no otra gala.
Beidzot izbaudīju to prieku pabūt Sardīnijā - motociklistu paradīzē. Starp visām aktīvās atpūtas iespējām izbaudīju gan daivingu, gan moto braukšanu kalnos. uzreiz novērtēju, cik īrēts mocis un aprīkojums ir sliktā līmenī pret mājās esošo, jo naktī caur ķiveres stiklu kaut ko saskatīt bija praktiski neiespējami. taču tas nelaupīja kalnos braukšanas prieku.
te ir YAMAHA, kuru noīrēju no viena vācieša.
braukšana kalnos uzreiz parāda, ka braukt ar moci neprotu. nav nekāda māksla pa Jūrmalas šoseju atvilkt 200km/h, jo kalnos, kur ceļš sastāv tikai no labā, vai kreisā pagrieziena, kura leņķi nezinātājs nevar uzminēt, ātrums nav lielāks par 50-60km/h. bet tādos apstākļos guldīt moci ir baigā bauda.
dikti imponē vietējo varas iestāžu attieksme pret moto fanātiem. katru gadu Cagliari apkaimē tiek slēgts viens ceļa posms amatieru gonkām. šajās sacīkstēs vismaz viens entuziasts izlido aizā. protams - letāli. taču varas iestādes neazliedz šīs sacīkstes. jo - priekš kam?! šo ceļu aizslēgsim - viņi atradīs citu! tāpēc labāk lai tie dullie nodzen tvaiku un visiem būs miers.
te ir nedaudz no ne- moto dzīves. pilsēta Costa Rei - ne lielāka par Roju, taču kalnaināka. pislētā hoteļu ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. visu pārējo platību aizņem brīvdienu mājas.
te ir skats uz mūsu māju. paldies ģimenes draugiem par uzaicinājumu paciemoties viņu privātīpašumā. pagalmā ir divi BMW moči, pie kuriem es netiku (jo saimnieks to neļāva).