1836 trešā ekspedīcija, otrā diena

No rīta, dzerot kafiju, kravājoties un pie kartes plānojot dienas maršrutu, mums ar interesantiem stāstiem pievienojas mājas saimnieks Aigars Siliņš, kurš jaunībā bijis kaskadieru grupas KURBADS dalībnieks.

Latviešu kaskadieri veiksmīgi realizējuši specefektus un trikus vairākās filmās, TV raidījumos un šovprogrammās. Aigars specializējies uz trikiem ūdenī un savulaik dublējis pat pašu Eduardu Pāvulu.

Mūsu nākamais pieturpunkts ir viena no pasaules divu valstu robežpilsētām Valka/Valga.

Pie vecā robežkontroles punkta Jānis Rozītis simboliski paceļ moci ratā un uz viena riteņa no Latvijas iebrauc Igaunijā, tādējādi sajūsminot vietējos iedzīvotājus, kuri viņam uzgavilē un applaudē.

Valkas luterāņu baznīcā izmantojam iespēju uzkāpt tornī. Tā kā dievnams atrodas tuvu valsts robežai, tā ir unikāla iespēja vienlaicīgi apskatīt abas valstis.

Ar visām maņām jūtam, ka mūsu moči deg nepacietībā izrauties no pilsētvides, tapēc gar dzelzceļa sliežu uzbērumu traucam dienvidu virzienā, par nākamo mērķi izvēloties Kaķu dižpriedi Gaujas malā. Sliežu posms apmēram septiņu kilometru garumā ir kvalificējams kā smagais enduro ar daudziem sarežģītiem elementiem, kuru pārvarēšanai nepieciešams kopīgs komandas darbs.

Pukšu purva tuvumā pēc grūtā posma mielojamies ar meža mellenēm un sapņojam par peldi Gaujā. Šeit, priežu mežā, ir atrodamas lieliskas takas un stigas, uz kurām gūstam braukšanas prieku kopā ar savu uzticamo tehniku.

Plāņu pagastā nejauši uzduramies uz interesantiem akmens veidojumiem- akmens bedrēm. Arheologi tās identificējuši kā laukakmeņu plēšanas vietu, kas izmantota 19. gs. otrajā pusē.

Tepat netālu, Gaujas vecupes malā, senkrasta nogāzē, atrodam Kaķu dižpriedi. Tā ir vecākā šobrīd zināmā priede Latvijā un 1999. gadā tā iekļauta Dabas retumu krātuvē kā dižkoks. Pēc gadskārtu pētījumiem priede varētu būt ap 380 gadus veca. Tās stumbra apkārtmērs sasniedzis vairāk kā 3 metrus.

Tveice un dinamiskā braukšana ir mūs nokausējusi, tapēc tieši laikā atrodam peldvietu Gaujas krastā un ar sparu metamies samtaini vēsajā ūdenī.

Jānim jādodas mājup, bet mēs četratā pa meža takām turpinām ceļu Zvārtavas virzienā. Fredis izvēlas takas un labā ātrumā brauc pa priekšu, bet vienā no mitrajiem meža ceļu līkumiem pat krosa pumpene neiztur spriedzi, mocis izslīd un Fredis, uzmezdams gaisā divus kūleņus, kopā ar moci ielido grāvī.

Esam tikuši cauri ar salocītu stūri,noskrāpētu roku un nelielu izbīli, jo vieta kritienam gadījusies reti veiksmīga, bez kokiem ceļa malā.

Skaistā Salaiņa ezera krastā, meža ceļa malā, piestājam pie Salaiņu mājām pajautāt naktsmājas siena šķūnī. Tāds gan neatrodas, bet laipnā saimniece Agrita izmitina mūs dārza mājiņā, kas paredzēta Rīgas bērniem, kuri šobrīd ir pilsētā.

Apstākļi ir ļoti pieticīgi, bez jebkādām ērtībām, bet skats uz ezeru un atmosfēra ir lieliska. Vienojamies par trīs eiro no cilvēka par naktsvietu, sākam kurt ugunskuru un gatavot vakariņas. Agrita sagādā mums kartupeļus un piedāvā nodegustēt pašdarināto, piecdesmitgrādīgo "dzimtenīti", ar kuras kvalitāti ļoti lepojas. Ir pieejami vairāki uzlējumi, bet visinteresantākā garša ir no bišu medus šūnām gatavotajam dzērienam.

Sarkanā saule laižas guļus tumšajā meža ezera ūdenī, bet mums pie ugunskura vakara plenērs vēl tikai sākas.