1836 trešā ekspedīcija, pirmā diena

Pēc ilgākas pauzes tveicīgā jūlija pirmdienā turpinām ceļu no Naukšēniem Valkas virzienā. Mums ir piebiedrojies Fredis un Jānis Cimiņš ar saviem Yamaha 250, kuriem jau aiz muguras bagātīga pieredze, apceļojot Latvijas un plašās pasaules enduro maršrutus. Caur Naukšēnu pagasta dienvidu puses purviem, pa interesantām meža takām, rūcinām Spiģu alas virzienā. No alas pēc aprakstiem iztek arī avots Rūceklītis, kurš mums, protams, izraisa pastiprinātu interesi. Reizi gadā- maijā - no alas nāk rūcošas skaņas. Zinātnieki skaidro, ka šī skaņa rodas, ūdenim gāžoties pazemes ezerā. Ala nav liela, taču neparasta šajā reģionā, kur upe plūst pa purvainu, lēzenu teritoriju. Klīst nostāsti, ka brīžiem no alas nāk pērkonam līdzīgas skaņas, kas saistāmas ar īpašiem hidroģeoloģiskajiem apstākļiem.

Renārs trinas un deg nepacietībā braukšanas apstākļos iepazīstināt mūs ar savu jauno draugu - dronu Fantomu no DJI saimes. Tas tveicīgajā vakara saulē jautri laižas gaisa dejā ar saviem Latvijas radiniekiem dunduriem, kuri šodien ir īpaši uzmācīgi, un brīnās par Veckārķu pils drupām, kuras atrodas vien dažu kilometru attālumā no alas. Veckārķu muižas pils celta neilgi pirms I Pasaules kara. Pie tās strādājuši visi apkārtnes celtnieki no Rūjienas līdz Valkai un pat tālāk. Pilī bija paradzēts izbūvēt 100 istabu, bet tās likteni izlēma kara sākums – vēl neapdzīvoto un nepabeigto ēku kara un agrārās reformas laikā vietējās jaunsaimniecības izmantoja par būvmateriālu ieguves vietu. No iecerētās krāšņās pils ar stāvajiem jumtiem, iespaidīgo torni un ažūrajiem lieveņiem un verandām ir saglabājušās vairs tikai nožēlojamas atliekas. Celtnes gigantiskais tornis paceļas virs koku galotnēm kā apliecinājums 20. gs. sākuma būvnieku meistarībai, pašas ēkas atliekas līdzinās aizvēsturiskam briesmonim, ko cauršķeļ dūmeņi un neobarokālie zelmiņi.

Fredim niez nagi rāpties pa pilsdrupu ķieģeļu mūriem uz ēkas augšējiem stāviem. Tam nepieciešamas klinšu kāpēja un kaķa iemaņas, bet Alfrēdam acīmredzot tās netrūkst.

Pa ceļam uz Ērģemes pilsdrupām nākas palauzīt galvu, lai atrastu Smētu ozolu, kurš paslēpies skaistām pļavām pārklātā, reljefā apvidū.

Fredis, kurš brauc pa priekšu, ir izvēlējies grūti izbraucamu, sarežģītu bezceļa posmu, kur šodien tiek pārbaudīta mūsu fiziskā un moču tehniskā gatavība. Dubļu kārta izrotājusi braucamos un mūsu sasvīdušās, bet laimīgās sejas.

Ērģemē iebraucam ap deviņiem vakarā un steidzamies iemūžināt pils mūrus rietošās saules staros. Ērģemes pils bija Livonijas ordeņa sastāvdaļa un pirmo reizi rakstos minēta 1232. gadā. Pils kalpoja kā spēcīgs cietoksnis Livonijas ordeņvalsts austrumu robežu aizsardzībai un kā Livonijas ordeņa mestra priekšpils Cēsu pilij. Iespaidīgā celtne gāja bojā Lielā Ziemeļu kara laikā (1700.- 1721.) pēc Omuļu jeb Hummeļu kaujas, kad to uzspridzināja zviedru karavīri. Leģenda vēsta, ka tie paši zviedru karavīri pilī arī paslēpuši armijas kasi. Pils drupas apskatāmas vēl šodien, bet diemžēl nav aizsargātas no laikapstākļu un vandāļu iedarbības. 1986. gadā pilsdrupās veikti konservācijas darbi ziemeļu sienai, bet tā kā plānotie darbi netika pabeigti, pilsdrupas pamazām iet bojā.

Jāsāk ar steigu meklēt nometnes vietu. Vēlams tuvāk ūdeņiem, bet Bērzezeram, kas atrodas netālu, nevaram atrast piekļuvi krastam. Tas atrodas purvainā un krūmiem apaugušā apvidū, kur pārnakšņot būtu sarežģīti.

Ir jau iestājusies tumsa, līdz ar to arī spriedze, kas pārbauda mūsu reflektorus un nervus.

Netālu no Valkas kartē atrodam Ezernieku mājas, kurās pēc pieejamās informācijas iespējams palikt.

Iebraucam tur jau pusnaktī, bet saimnieks par laimi ir atsaucīgs un ierāda gultas vietas par 10 eiro no deguna.

Blakus mājai ir arī dīķis, kurā tiek noskaloti dienas dubļi un putekļi, savukārt pie ugunskura dalāmies iespaidos par piedzīvojumiem un notikumiem bagāto dienu.

https://www.facebook.com/OnTheWayOfFreedom/
http://onthewayoffreedom.com/lv/