Baizeļu ekspedīcija uz Gruziju... ceļā uz Omalo pāreju Gruzijā

“On The Way of Freedom” kustības piedzīvojumu meklētāji ar motocikliem jau desmit dienas pēta Gruzijas skaistākās vietas, kas visbiežāk ir tālu no populārajiem tūristu galamērķiem un bieži ir sasniedzams tikai ar atbilstošu mototehniku.

Trīs Baizeļi, kā sevi devē motobraucēji, no Rīgas ceļā uz Gruziju caur Baltkrieviju un Ukrainu devās 12. maijā. Ceļojuma mērķis ir dokumentēt Gruzijas cilvēku stāstus un apslēptās dabas un arhitektūras pērles, vai tā būtu Kaukāzu kalnu ainava vai senatnīgs ciems. Filmētie materiāli pēc ekspedīcijas pārtaps dokumentālajā filmā.

Iebraucot Odesā, latviešus sagaidīja vietējais motoklubs “MC Motor-club Odessa”, kura vadonis Ruberoīds viesmīlīgi izrādīja pilsētu, sarīkojot neaizmirstamu ekskursiju leģendārajās Odesas katakombās zinošu vietējo gidu pavadībā. Odesas motociklistu virsaitis izteica savas domas par militāro konfliktu valsts austrumos, izsakot cerību, ka “Veselais saprāts agri vai vēlu uzvarēs”.

Kad ar prāmi tika sasniegta Gruzijas Batumi pilsēta, maršruts veda uz Svanetijas reģionu, lai izpētītu svānu tautas tradīcijas, dzīvesveidu un stāstus. Šī mazā tauta joprojām stingri pieturas pie diezgan tradicionālas dzīvesziņas, bet par savu lielāko bagātību un lepnumu uzskata specifiskos aizsardzības torņus no 12. gadsimta.

“Gruzīni šos torņus dēvē par Koshka. Pavisam tornim ir četri līmeņi vai stāvi un katrā no tiem iespējams nokļūt tikai ar stutējamo koka kāpņu palīdzību, kuras aizsardzības brīdī tika celtas uz augšu,” stāsta ekspeditors Andis.

Gergeti klosteris augstu Kaukāza kalnos tiek uzskatīts par Gruzijas simbolu tā ainaviskās un pasakainās atrašanās vietas dēļ. Turklāt, kā stāsta gruzīnu viedie, šeit gadsimtiem glabājušies tautas lielākie dārgumi.

Baizeļi paviesojušies arī Shatili ciematā, kur skolas piektajā klasē mācās viens skolēns, kuram tika pasniegta vieslekcija par Latviju.

Par tālākiem mērķiem stāsta Baizelis Andis: “Pie Dagestānas atrodas Omalo pāreja, kuru plānojam šķērsot. Tas ir ļoti sarežģīts maršruts. Pēc tam dodamies uz Gruzijas dienvidiem, lai iepazītos ar Vardzia alu klosteri. 10. jūnijā ekspedīcija noslēdzas galvaspilsētā Tbilisi.”

Baizeļiem ceļā ir gadījušies gan kritieni, gan tehniskas ķibeles, tomēr nekas gana nopietns, lai radītu šķēršļus ekspedīcijas sekmīgai norisei. Atliek tik baudīt gruzīnu viesmīlību un pasakainos dabas skatus.


Gamardžoba!

No Kutaisi līdz Tbilisi pārsteidz iespaidīgas autostrādes būvniecība.Gruzīni ierīkošanas darbiem pievērsušies nopietni. Var novērot, ka tiek izmantotas vāciešu autobāņa būves tehnoloģijas – procesā pamatā tiek izmantots betons.

Pa ceļam satiekam austrieti Verneru, kurš ar jauno „advenčeru” traucas tranzītā caur Turciju un Armēniju, par Armēniju gan spļaudās, jo policija atšķirībā no Gruzijas diedelē naudu.

Zīmes vēstī par ātruma ierobežojumu līdz 110 km stundā, bet to reti kurš ievēro. Stepatsmindā, kura atrodas Kazbegi kalna un Gergeti svētnama piekājē, iebraucam pusdienas laikā. Stāvais ceļš, kurš ved no pilsētiņas Gergeti klostera virzienā, izvēršas gana sarežģīts. Kā papildus apstāklis vēl jāņem vērā Normunda potītes kondīcija.

Veiksmīgi nokļuvuši galā, tveram Kazbegi kalna un Gergeti Dievnama skatus, jo pavasarī reti izdodas šeit notvert labus laika apstākļus. 14.gadsimtā celtās Gergeti baznīcas atrašanās uz klints virsotnes un plašie dabas skati visapkārt ir padarījuši to par Gruzijas simbolu. 18. gs. gruzīnu autors Batonišvili rakstīja, ka briesmu brīžos vērtīgās relikvijas (ieskaitot Nino krustu) no Mtsheta tika atvestas šeit glabāšanai drošībā.

Pēc sekmīgas atgriešanās pilsētā, bez problēmām atrodam viesu namu un nokļūstam ceļmalas krodziņā, kurš, kā noskaidrojas vēlāk, pieder slavenajam septiņdesmito gadu diska metējam Tamazam Odishvili. Bijušais atlēts, kurš ir bijis trīskārtējs PSRS čempions, stāsta par laiku, kas pavadīts treniņnometnēs Dinamo bāzē Ķīšezera krastā un Jāni Lūsi, ar kuru padomijas izlases sastāvā piedalījies Pasaules čempionātos un Olimpiskajās spēlēs.

Veicot piefilmējumus pie Gergeti klostera, mums gadījās ķibele – brāzmainais vējš apgāza statīvu ar kameru un nolauza mikrofona kronšteinu. Mums nācās to līmēt ar ķīmisko metālu un aizkavēties Stepatsmindā uz vēl vienu dienu, lai nepakļautu kameru vibrācijām sacietēšanas procesa laikā. Brīvos brīžus izmantojām lietderīgi –rīkojām veļas dienu.

Pusdienojam ēstuvē pie bijušā sportista Tamaza, kurš gatavo garšīgus Cuadi (pie mums to sauc par šašliku) un cienā ar sauso sarkanvīnu. Jautāju par attiecībām ar netālu mītošajiem ziemeļosetīniem un dienvidosetīniem. Tamazs tic, ka pienāks laiks, kad gruzīni ar kaimiņiem sakārtos attiecības un dzīvos mierā. Ja netraucētu Krievija, tad tas varētu notikt krietni agrāk.

Jau no paša rīta sāk līt. Skatoties uz melnajiem mākoņiem visapkārt, velkam lietus ekipējumu. Laiks vēss. Bijām iecerējuši aplūkot netālu esošās Džutas (Juta) un Truso ielejas, bet nepatīkamo laika apstākļu dēļ iegriežamies tikai Džutas ielejā, kur nokļūstam pa samērā viegli izbraucamu bezceļu apmēram 10 km garumā. Šis ir izejas punkts, no kura iespējams nokļūt Shatilli ciemā pie Čečenijas robežas. Uz ciematu esam plānojuši doties rīt ar močiem, izmantojot zemes ceļu no Jinvali.

Visapkārt mums paveras pasakainas ainavas, kuras bojā nokrišņi un mākoņu sega. Lietus pieņemas spēkā, un Kobi ciemam pabraucam garām, neapskatot Truso ieleju. Nakošreiz... Aiz sniegotās pārejas Gudauri virzienā mākoņi izklīst, ļaujot saulei sildīt mūsu sirdis un ķermeņus.

Gruzijā dzīvība kūsā ceļmalās, kas ir populāras tirdzniecības vietas, šeit sāk parādīties medus un čučhelas tirgoņi. Čučhela – valrieksti vai funduka (dižlazdas) rieksti vīnogu sulas mērcē. Tās ir sava veida nacionālās konfektes. Vīnogu sulu vāra, kamēr puse šķidruma ir iztvaikojusi, bet fruktozes koncentrācija palielinājusies un sula kļuvusi bieza. Mūsdienās šos saldumus ļoti iecienījuši bērni, bet senākos laikos to izmantoja ceļotāji, jo našķis ir kalorijām bagāts un lielisks enerģijas avots.

Vakara pusē iebraucam hinkāļu dzimtenē Pasanauri, kur mums tiek atklāts vēl viens kulinārijas brīnums – Khinkali, kas ir ar rokām darināti mīklas sainīši pildīti ar gaļu un zaļumiem. Saskatāma līdzība ar lieliem pelmeņiem, taču khinkali virsotni veido maza, jēlas mīklas “austiņa”, kas nav ēdama. To izmanto, lai ar pirkstiem satvertu mīklais sainīti un ierādītu pareizo virzienu mutē. Khinkali “vēderā” ir daudz sulas, tādēļ tas jāēd ar rokām, no sākuma uzmanīgi iekožoties un izsūtot šķidrumu. Jinvalai ciema ceļmalas motelī metam mieru. Jau pēc īsa laika sprīža mums piebiedrojas trīs čaļi no Vjatkas pilsētas Krievijā. Dima, Stass un Sergejs šodien šķērsojuši robežu Verhnij Lars un mēnesi iepazīs Gruziju. Līdz vēlai naktij dalāmies pieredzē.


















Saule. Šodien pirmais, īsti vasarīgais siltais rīts. Atvadāmies no krievu čaļiem no Vjatkas, sapildām bākas, līdzpaņemtās degvielas kannas un braucam Shatilli virzienā. Šo maršrutu mums Latvijā ieteica Jawas kluba biedrs Kārlis, kurš ar draugiem izbrauca šo ceļu pagājušajā vasarā. Jau iebraucot Shatilli, nodomāju, ka visu cieņu cilvēkiem, kuri ar Jawām spējīgi izbraukt līdzīgus ceļus. Apstiprinājās Kārļa teiktais par degvielas uzpildi. Līdz pat 100 km attālajam kalnu ciematam uzpildes stacijas nav, tāpēc jāsapilda pilnas bākas un vēl jāpaņem rezerves, jo 70 procentus nākas braukt tikai ar pirmajiem trim pārnesumiem. Ceļš tikai nesen atvērts, un līdzīgi kā citur Gruzijas kalnos pavasaris ir aizkavējies. Satiksmes praktiski nav un tas dod iespēju izbaudīt braucienu. Uz kalnu pārejas atkal savā ceļā satiekam austrieti Hannes ar veco Yamaha Super Tenere, kurš jau atgriežas no Shatilli. Vīrs spļaudās un piktojas par savu nepareizo izvēli attiecībā uz šo maršrutu, jo „ceļš ir briesmīgs un galapunktā vispār nav ko redzēt, un viss ir "šaize". Pamests ciems bez cilvēkiem un vienu viesu māju. Uz Omalo viņš arī atmetis domu braukt un jau šodien dosies Armēnijas virzienā.

Aizbraucot ar lieliskām emocijām un sajūtām par izbaudīto laiku ceļā, ieripojot pēcpusdienas saules pielietajā ciematā, ieraugot vienreizējo, unikālo pirmatnējo ēku kompleksu, kurš iebūvēts klintīs, domāju par to, kas tam cilvēkam dzīvo galvā. Nu Dievs ar viņu, katram savi "tarakāni".
Atrodam tieši pretī cietoksnim, kalnu upes otrā pusē, vienkāršas koka mājeles, kur saimnieks Niko piedāvā izmitināties. Skats no verandas paveras ekskluzīvs. Kā vienīgie tūristi ciematā varam baudīt kalnu upes skaņas, putnu vīterošanu un baudāmas ainavas visapkārt. Tikai divu kilometru attālumā atrodas Čečenijas robeža, ciematā palikušas tikai dažas kevshetu ģimenes un, kas interesanti, tām visām ir viens uzvārds – Chincharauli. Skolā mācās 14 bērni, un skolotāja Marī mūs aicina rītdien atnākt pie bērniem, lai pastāstītu par Latviju.
Mani ceļabiedri gan arī pēc četru stundu brauciena jūtas saburzīti – Normundam arvien sāp izmežģītā kāja, bet BMW mocim pazudušas pakaļējās bremzes. Osis priecājas par skatiem, bet labāk gribētu, lai varētu tos vērot no asfaltēta ceļa. Par Omalo abi domīgi.
Ap septiņiem vakarā sākas spēcīgs negaiss. Esam priecīgi, ka neriskējām palikt teltīs.

Shatili ciems.

Ciemats ir ļoti nomaļš, gadsimtiem senā pagātnē iedzīvotāji nevarēja paļauties uz valdnieku aizsardzību, tāpēc paši izveidoja aizstāvēšanās sistēmu: pārveidoja savu ciematu par cietoksni. Vēl 19. gadsimtā ciematam uzbruka tūkstošiem čečenu un dagestāņu liels karaspēks.
Ciemata iedzīvotāji, kevšureti, kļuvuši leģendāri kā izcili, drosmīgi un autonomiju mīloši karotāji.
Ciematā bija ēka, saukta par Sapekhyno. Šajā ēkā atradās tikai akmens krēsli. Tur notika vecāko sēdes, svarīgu jautājumu lemšana. Ciemata jautājumu lemšanā varēja iesaistīties arī bērni, no kuriem, tāpat kā no meitenēm, kas nupat ieprecējušās ciemā, tika slēpta tikai viena lieta – Shatili īpašais noslēpums. Pastāvēja slepena vara tvertne, kurā tika uzglabāts dzeramais ūdens, ko izmantot aplenkuma gadījumā. Ūdens bija pietiekošā daudzumā, lai izturētu nedēļu ilgu aplenkumu. Tā kā visus lopus turēja dzīvojamo māju zemākos stāvos, arī pārtikas netrūktu.
Piecdesmitajos gados padomju vara lika ciemata iedzīvotājiem atstāt savas mājas, jo režīmam bija neērts ciematnieku nomaļais patriotisms. Visi cilvēki tika aizvesti uz Tbilisi jaunuzceltajām bloku dzīvokļu ēkām. Astoņdesmitajos gados, kad politiskā situācija uzlabojās, apmēram 20 ģimenes atgriezās savās Shatili mājās.









Rīta agrumā pēc vakardienas vienošanās kāpjam kalnā uz Shatili skolu. Taka ved caur veco cietoksni, kura lielākajā daļā telpu zemās durvis un logi ir vaļā, tāpēc varam tās izložņāt un apskatīt. Var redzēt, ka dažas no tām sagatavotas tūristiem, kur spartiskos apstākļos pārgulēt vai paslēpties no negaisa. Marī mūs jau sagaida pie mazās, no koka būvētās skolas. Šodien bērnu ir vēl mazāk, jo divdesmit kilometrus netālajā Khone ciemā notikusi nelaime – zemes nogruvums apracis daļu saimniecību, ir daudz ievainotie un upuri.

Dzīve šeit kalnos nav vienkārša, stāsta Marī: “Vasaras periodā Shatili mitinās apmēram 20 ģimenes, bet ziemā paliek tikai astoņas, jo ciems neizbraucamo ceļu dēļ tiek nogriezts no ārpasaules. Helikopters atved nepieciešamo reizi mēnesī. Ja rodas nepieciešamība pēc medicīniskas palīdzības, to ir neiespējami savlaicīgi nodrošināt. Jauniešiem nav motivācijas šeit palikt, tāpēc iedzīvotāju skaits pastāvīgi sarūk. Skolotājiem tiek piemaksas par grūtajiem apstākļiem, bet pat tās nespēj pedagogus šeit noturēt.” Marī šeit atbraukusi no Tbilisi, strādā jau trešo gadu un skaitās viena no ilgdzīvotājām.

Sākas 5.klases stunda, kurā ir viens skolēns!!!

Georgi no skolotājas Marī puses tiek veltīta simtprocentīga uzmanība. Savukārt mēs kā vieslektori stāstām puikam par Latviju un attiecībām ar Gruziju. Varbūt Georgi kādreiz no tālā kalnu ciemata atbrauks un ieraudzīs Baltijas jūru.

Kravājot mantas ceļam, Osis pamana pārsteigumu – aizmugurējā riepa ir tukša! Jāsāk montēšanas darbi. Es izdomāju laiku izmantot lietderīgi un aizbraukt līdz 20 km netālajam Khone ciematam. Ceļš līdz Mutso ciematam, kas ir pusceļā līdz manam galamērķim, ir interesants un aizraujošs. Ik uz soļa redzamas ilgstošo negaisu un lietusgāžu sekas. Aiz Mutso ceļu aizšķērso pavisam nesens nogruvums. Jāgriežas atpakaļ. Ap sešiem vakarā netālu no Jinvali, Aragvi upes krastā, izdodas atrast telts vietu. Pie ugunskura spriežam par plāniem attiecībā uz Omalo pāreju. Šo maršrutu ieteica Mārcis un Aivi, vēl viena Jawa kluba pārstāvji, kuri pagājušo vasaru pāreju bija šķērsojuši.

Vēl dažas dienas atpakaļ jaunieši no Izraēlas ar Hondām CRF 250 LS ziņoja, ka pāreja vēl ir slēgta, bet ir cerība, ka drīz atvērsies.

Skaidrs, ka apstākļi būs daudz sarežģītāki kā vasarā, bet pats esmu cieši nolēmis braukt. Katram pašam ir jāpieņem lēmums par dalību, obligātā kārtā kalnā nav jābrauc, jo esam prieka un brīvības sajūtas meklējumos.

Ceļabiedri tomēr izlemj par braukšanu.

Juhūūū!

















Debesīs visapkārt draudīgi zibeņoja, tāpēc Osis nolēma necelt telti, bet likties turpat zem kempinga nojumes galda. No rīta, tiklīdz novācam uzceltās teltis, sāk gāzt lietus un turpina to darīt divas stundas.

Aiz Jinvali pagriežamies uz kalnu ceļu Akhmetas virzienā, un jau kilometru pēc pirmā kāpuma sākas notikumi. Apmēram 10 km garā posmā notiek ceļa remontdarbi, bet segums pēc ilgstošajām lietusgāzēm pārvērties brūnā, mālainā slidotavā. Pārvietošanos ar divriteņu transportlīdzekļiem vēl vairāk sarežģī kāpumi un kritumi šajā vietā.

Ar katru nākamo kilometru situācija tikai pasliktinās – abi "advenčeru" priekšējie dubļusargi sāk aizrīties ar māliem. Mēs ar Osi ik pa brīdim stājamies un ar zaru galiem cenšamies bakstīt ārā mālaino masu, bet vienā brīdī tās ir bijis par daudz – jūtu, kā nobloķējas priekšējais ritenis, un mocis, vēl no kalna lejup braucot, slīd pēc inerces aptuveni desmit metrus. Es uz sāniem slaidi piezemējos mīkstajos, lipīgajos mālos. Labi, ka ātrums tajā brīdī nebija lielāks par 15 km/h. Pieceļam moci un novērtējam zaudējumus. Jā, vecais "advenčers", acīmredzot, šādiem apstākļiem nav paredzēts ne līdz galam pārdomātās priekšējā dubļusarga konstrukcijas dēļ. Trakākais, ka, mālu spiediena rezultātā noraujoties abiem zemākajiem dubļusarga kronšteiniem, ir atrāvusies arī bremžu caurule, kura tad arī nobloķēja riteni. Demontējam atlikušās daļas, ar plastmasas savilcējiem piestiprinām bremžu šļauku pret aizsargtrubu konstrukciju un "slidojam" tālāk.

Nākamajā brīdī neiztur nervi Norčam, viņš paziņo par kapitulāciju. Saku, ka nav jēgas braukt atpakaļ, ja esam posma pusceļā, ko puslīdz droši zinām pēc dzirdētā no gruzīnu šoferiem, kuri te reti paslīd garām ar automašīnām. Ir divi varianti. Pirmais – es braucu lejā un veiksmes rezultātā atsūtu īsziņu. Otrais – gaidām, kad kādreiz iespējams šeit garām brauks kravas mašīna, kurā varēsim iekraut tehniku. Norča nomierinās un turpina ceļu. Osis pēc brīža, sajutis briesmas, pats noskrūvē savam mocim priekšējo dubļusargu.

Pēc divu stundu cīņas mālainais posms ir galā un sākas akmeņi, bet sajūtas, pa tiem braucot, ir kā pa vislabāko autobāni. Lēnām ieripojam Tianeti ciematā, kur ceļa malā izvietojies noplucis servisiņš, bet mūsu gadījumā tam ir neizmērojama vērtība. Gruzīnu meistari aktīvi iesaistās seku likvidēšanā. Divu stundu laikā sakniedējam jaunus stiprinājumus un iztaisnojam pēc kritiena saliekto kasti.

Akmeņains kalnu ceļš ved mūs uz trīsdesmit kilometrus netālo Akhmetu, kur Sabue ciemā, 7 km pirms Akhmetas, brīnišķīgā vietā, upes krastā, atrodam viesu māju pie čečenietes Izas. Par Omalo informācija no iztaujātajiem šoferiem pienāk pretrunīga. Citi saka, ka pāreja ir vaļā, citi saka, ka slēgta.

Rīts gudrāks par vakaru.