Baizeļu piedzīvojumu pirmā nedēļa

Pirmā diena pavadīta gatavojot ekipējumu un bruņojoties ar gadžetiem, no Rīgas izbraucot tikai vēlā pēcpusdienā. Lietus mākoņi steidzas pa priekšu Terehovas robežpunkta virzienā. Moču riepas nav paredzētas slapjam, izdangātam asfaltam, braukšana sokas grūti. Robeža tiek sasniegta astoņos vakarā, vieglajam transportam rindu nav. Veiksmīgi tiek pārvestas 55 bundžas mežacūku gaļas konservu, kaut arī gaļas ievešana ir aizliegta Krievijā. Robežas formalitātes aizņem 2 stundas – desmitos jau tiek atsākta braukšana pa Krievijas plašumiem. Bailēs no meža zvēriem, ātri jāsameklē naktsmājas, ar kurām šajā reģionā ir ļoti bēdīgi. Divās vietās viss ir aizņemts, beidzot 10km pirms Pustoškas, kolorītā, fūristiem paredzētā ceļmalas kafejnīcā izdodas atrast vietu nakšņošanai. Tiek nosaukta cena 800 rubļi, kurai bez kaulēšanās tiek piekrists. Pirmajā dienā pievarēti 430 km.

Ap 10 rītā Baizeļi ir sapakojušies un gatavi nākamajam mērķim - Klubinka, kura atrodas 60km uz Rietumiem no lielā galvaspilsētas apvedceļa. Tur ceļotājus sagaida Kirils, kas ir pārvācies uz Maskavu no Rīgas pirms 15 gadiem. Kublinka tiek sasniegra 19 vakarā – tieši laikā uz Latvijas hokeja spēli pret ASV. Pēc mūsējo uzvaras visiem ir lielisks noskaņojums. Kirils, kas ir pārstāvejis Latviju Barselonas olimpiskajās spēlēs modernajā pieccīņā, ir sagatavojis naktsmājas un iekurinājis pirti. Kavēšanās atmiņās notiek līdz vēlai naktij. Šodien nobraukti 540 km.

Nākamais rīts iesākas ar pirmo sezonas peldi Donavas upē. Ir karsta diena bez vēja, braukšana ir tīrā bauda. Ceļa kvalitāte dienvidos kļūst mazliet sliktāka, bet Baizeļiem tas netraucē. Taču neiztiek arī bez atgadījumiem, četros dienā pēc kārtējās benzīna iepildes, Normunda motociklam atsaka darboties starteris, paiet stunda līdz precīzi tiek noteikta vaina – tas izrādās akumulators, kurš vienkārši izbeidzies. Sākas spriedze, jo jādomā, kā tikt līdz vietai, kur varētu atrast jaunu. Tuvākā pilsēta pēc 100 km, kur varētu tāds būt. Jānis uzņemas iniciatīvu un piedāvā visādus risinājumus. Tiek samainītas baterijas vietām ar Oskara moci, kuram ir karburators un kuram spriegums vajadzīgs mazāks- tas nostrādā. Bet ar to vēl piedzīvojumi nebeidzas, stāsta Baizelis Andis: „Pēc nobrauktiem 50 km uz autostrādes izbeidzas pēdējais enerģijas avots, kas deva ierosmi ģeneratoram, un Osis apstājās tieši pirms gara pacēluma, kas domu par stumšanu padara murgainu. Dīvaini ir tas, ka apmēram 300 m pirms mums ir apstājies arī noskumis Ural motocikls ar blaķeni un trīs vietējiem – viņiem beigusies degviela. Jautrīši visi, kā paši saka nedaudz poddatije (iedzēruši), tāpēc ir gatavi sadarboties ar mums. Mēs iedodam rezerves degvielas pudeli, bet no Urāla tiek noņemts viens no diviem pussprāgušajiem akumulatoriem. Vīri uz autobāņa trijatā iestumj Urālu un, krekliem plīvojot, aizbrauc mums pa priekšu. Mēs sekojam. Pēc dažiem kilometriem ir nobrauktuve, pa kuru nokļūstam līdz vietējam ciematam, kurā atrodas arī autoveikals, kurš darbojas arī sestdienas vakarā un ķīniešu akumulators pa 20 eiro. Fantastiska izglābšanās!” Šajā emociju pārpilnajā dienā nometne tiek veidota pie karjera, netālu no šosejas. Aiz muguras atstāti 520 km.

Nākamajā dienā ceļotāji pieceļas agrāk – tiek veiktas ik rīta tehniskās apkopes gan sev, gan motocikliem, sagatavošanās darbi tiek pabeigti un 9 Baizeļi ir jau ceļā. Tiek nobraukts no šosejas, kas jau ir apnikusi, un braucēji dodas tieši iekšā Krievijas labības klēpī virzienā uz Stavropoli. Visapkārt nepārredzami sulīgi, zaļi kviešu un kukurūzas lauki. Kārtība ciematos ceļa malās ar dominējošo zilo krāsu daudz lielāka kā posmā no Latvijas robežas līdz Maskavai. Cilvēki ir laipni un atsaucīgi, tikai nemitīgi jauc ceļotājus ar lietuviešiem. Par dienas nobeigumu stāsta Baizeļi: ”Nometnes vietu šeit atrast nav viegli, jo katrs zemes kvadrātmetrs ir pakļauts labībai. Ap sešiem vakarā beidzot ieraugām dīķi, kurš paredzēts zivju komercmakšķerēšanai, bet ar laipno saimnieku Alekseju ātri vienojamies par nometnes vietu. Ap desmitiem vakarā no Dienvidu puses debesīs sāk parādīties negaisa uzvedums, kas piespiežu mūs sarosīties un sagatavot nometni aizsardzībai. Tomēr tas žēlo un paslīd garām.” Nobraukti 470 km.

Nākamās ziņas no četrotnes vairs nav tik priecīgas. Braucēji ir iestrēguši uz vienīgā Krievijas-Gruzijas robežpunkta Verhnij Lars, sastopoties ar grūtībām, ceļojot ārpus ērtās Eiropas teritorijas. Tika gaidīta jau „paradīze vārdā Gruzija”, tomēr daba ir teikusi savu darbu – sniega un ledus nogruvumi no kalniem ir aizšķērsojuši ceļu vismaz uz 1-2 nedēļām. Sazinoties ar Gruzijas vēstniecību Latvijā, braucēji tiek informēti, ka problēmām nevajadzētu būt, taču informācija izrādās maldinoša – Baizeļi netiek laisti pat tuvumā robežai un uz brīdi pat robežsardze atņem dokumentus, kurus vēlāk gan atgūst. Tiek meklēts cits variants, kā tikt pāri. Kā viens no variantiem ir braukt cauri Azerbaidžānai, tomēr vienīgo sauszemes robežu drīkst šķērsot tikai šo valstu pilsoņi, arī vēstniecības ir bezspēcīgas šajā problēmā. Dzirdētas runas, ka no Sočiem iet prāmis uz Gruzijas pilsētu, bet nav īsta ticība šo baumu patiesībai. Baizeļi ir nobažījušies, gaida kādus jaunumus atnesīs rītdiena.

Par nopietno situāciju Gruzijā stāsta Andis: „No viesnīcas numura redzams helikopters, kurš ik pa brīdim pārlido pār sniegotajām kalnu virsotnēm Gruzijas pusē. Tiek veikti glābšanas un pazudošo cilvēku meklēšanas pasākumi. Pēc pēdējās informācijas zemes un akmeņu masas šļūdonis aizbēris ceļa posmu 300 metru garumā, aprakdams savā ceļā sešas kravas mašīnas, pārraudams gāzes vadu un aizdambēdams Terekas upi. Septiņi cilvēki gājuši bojā un daudzi vēl nav atrasti.”

Tā kā uz laiku izsniegtajai deklarācijai,kas ļauj Krievijā ievest tehniku, beidzas termiņs, braucēji dodas vēlreiz skaidrot situāciju ar robežsardzi. 10 km pirms robežas ir armijas postenis, kur izdodas sarunāt, ka viens no braucējiem varēs aizbraukt līdz robežai un izrunāt problēmas. Robežā pastāsta, ka nekādas darbības tuvāko mēnesi nenotiks, tiek dots padoms braukt uz Dienvidosetiju. Padoms tiek uzklausīts. Pa ceļam vēl viens naudas izspiešanas gadījums, kas šeit, Ziemeļosetijā, laikam ir jārēķinās. Tā brīža situācija no Baizeļu skatupunkta: „Lietus gāž kā no spaiņiem, un kalnos nav vairāk par 10 grādiem. Pēc divu stundu brauciena pa kalnu serpentīnu piebraucam pie robežpunkta. Visapkārt krievu armijas tehnika. Robežsargs noklausās mūsu stāstu, pārjautā par Krievijas vīzu (tā ir vienreizējā) un brīdina, ka, iebraucot robežpunktā, atgriežoties mums būs nepieciešama jauna vīza, tātad būs jāpaliek Dienvidosetijā, no kuras, savukārt, izbraukt uz otrā pusē esošo Gruziju nav iespējams. Braucam atpakaļ.”

Braucēji dodas uz vietējo apskates vērto pilsētu Cej, kur tiks meklēta arī nakšņošanas vieta. Netālu no galapunkta četrotni sveicina Staļins – uz klints atveidots attēls. Vēlāk no viesnīcas saimnieka Tamirlana tiek uzzināts, ka tādi šajā reģionā nav nekas īpašs. Tūrbāze (tā tiek devētas viesnīcas šeit) ir tukšas un nav problēmu ar guļvietām. Namatēvs ir bez gala viesmīlīgs, vakars tiek noslēgts ar sēšanos pie galda, tostiem un stāstiem par osetīnu skatu uz dzīvi un vērtībām. Pievarēti 100 km.

Sīkāk „On the way of freedom” piedzīvojumam uz Gruziju var sekot līdzi https://www.facebook.com/OnTheWayOfFreedom