Ceļā uz brīvību Gruzijā - 2. sērija. Atvadas no Odesas, beidzot Gruzija, Batumi un Enguri HES

Patieso Odesas šarmu cenšamies sajust, kad novietojam motociklus pie kafejnīcas „Vīnes cīsiņi”, kur mēdz sapulcēties pilsētas baikeri un doties pastaigās pa vecajiem kvartāliem, ielām un kolorītajiem iekšpagalmiem, kuros veļa arvien tiek žāvēta uz šņorēm. Ejot pa Deribasovskaja ielu, nav grūti galvā izspēlēt, kā teju veselu gadsimtu šeit tika ražotas kontrabandas preces plašam patēriņam, izmantojot zem ielām izraktās katakombu šahtas un ejas, pa kurām mantas varēja nogādāt līdz ostai. Vēl astoņdesmitajos gados šeit tika saražoti 90% visā PSRS nelegāli izplatītie un visiem zināmie džinsi „Montana”, lai gan tolaik bijām pārliecināti, ka jūrnieki piegādā tos no aizokeāna.

Šobrīd odesieši norūpējušies par ekonomikas pagrimumu un neskaidro nākotni karadarbības, kas norisinās nepilnu 300 km attālumā, un sarežģīto attiecību ar Krieviju dēļ. Georga lentes te neviens pie mašīnām nekarina, un „Nakts vilkus” ar motocikliem ciemos negaida.

Lai arī Kaukāza augstākais punkts Elbruss (5642 m) atrodas Krievijas teritorijā, Gruzijai pieder trīs virsotnes virs 5000 m – Shkhara (5068 m), Janga (5059 m) un Mkinvartsveri (5033 m).

Gruzija ir daudz vairāk tendēta uz reģioniem par citām Transkaukāza valstīm, un kopš neatkarības atgūšanas centrālie reģioni ir palikuši daudz ietekmīgāki. Valsts teritorijā ir palikusi viena autonoma republika – Adžārija ar galvaspilsētu Batumi, no kurienes mēs šodien uzsākam savu braucienu ar motocikliem.

No austrumiem uz rietumiem atrodas Kakheti, Kvemo Kartli, Shida Kartli, Mtskheta-Mtianeti, Samtskhe-Javakheti, Imereti, Racha-Lechkumi, Sanmegrelo, Zemo Svanetti un Guria. Adžārijā ar ostas pilsētu Batumi dominē Gruzijas tirdzniecībā ar Turciju, Ukrainu un Bulgāriju. Vēl kā lielākie ienākumu avoti jāmin arī subtropiskā lauksaimniecība, pludmales tūrisms, vara un zelta raktuves.

No prāmja nobraucam četros naktī, Gruzijas robežsardzei un muitai attiecībā uz mums iebildumu nav. Desmitos no rīta ceļamies, izstaigājam Batumi vēsturisko centru un braucam Zugdidi pilsētas virzienā.

Jau pēc pirmajiem nobrauktajiem kilometriem saprotam, ka atslābināties pārbrauciena laikā nevarēsim – gruzīnu braukšanas kultūra uz ceļiem ne par matu nav labāka kā pārējā Kaukāza daļā. Bieži redzama policija, kura, acīmredzot, cenšas uzturēt kārtību uz ceļiem. Mājlopi piedalās satiksmē gluži tāpat kā Abhāzijā. Temperatūra nav augstāka par 20 grādiem un braukšana ir patīkama. Ceļmalās tirgo svaigas zivis, rudens ražas citrusus un agrāk neredzētus dzeltenīgus augļus, kurus gruzīni dēvē par mušmula. Izrādās, ka šo augli audzējuši jau seno romiešu laikā un tas ir visgaršīgākais brīdī, kad sāk bojāties.

Samegrelo (Mingrelia) Gruzijas ziemeļrietumos vēsturiski pastāvējis noteikts autonomijas režīms, daļēji tāpēc, ka mingrēļu ļaužu dialekts ir gandrīz nesaprotams Tbilisi iedzīvotājiem. Politiski šī teritorija ir stipri saistīta ar zviādismu un pretošanos centrālajai valdībai.Reģiona galvaspilsēta Zugdidi ir pārplūdusi ar bēgļiem, bet iegūst no nelikumīgiem darījumiem un kontrabandas ar Abhāziju. ..

30 km no Zugdidi ceļa malā paveras skats uz Enguri HES – otru augstāko hidroelektrostaciju bijušajā PSRS (dambja sienas augstums ir 271 m). Tā kā HES atrodas uz Gruzijas-Abhāzijas robežas, pēc militārā konflikta tās jauda tiek dalīta divās daļās – 60 procenti tiek gruzīniem, bet 40 procenti abhāziem.

Aiz HES sākas kalnu serpentīns, kas sniedz lielisku iespēju izbaudīt braucienu un priecāties par Kaukāza grēdas mežonīgo skaistumu. 50 km no Mestijas, ceļmalas ēstuvē, satiekamies ar poļu riteņbraucējiem, kuri minās Ķīnas virzienā. Pieredzes un iespaidu apmaiņā paiet vairākas stundas. Ēstuves saimnieki galdā ceļ vīnu un uzsāk internacionālo tostu procesu. Atteikties nav iespēju ne mums, ne poļiem. Turpat vienkāršajā virtuvītē tiek pasniegta meistarklase svānu nacionālās maizes Kupdari gatavošanā, par sastāvdaļām izmantojot mīklu un gaļu.

Lai kā arī roka neceļas, bet braucam prom, jo vīna rezerves svāniem ir neizsīkstošas, un Lengeri ciematiņā mūs jau gaida tante Nano Gulebani, kura lieliskā, 12. gadsimta celtnē ierīkojusi dažas vienkāršas istabiņas tūristu uzņemšanai.