Pēc vairāku personu pamudinājuma rakstu šī gada atziņas saistībā ar moto dzīvi. Jau astoņus gadus braucu ar motociklu pa dažādiem segumiem un distancēm. Uzskatu sevi par „neagresīvu braucēju” kaut arī Vācijā uz autobāņa (nav ātruma limits) esmu braucis uz 160km/h. Vienā dienā esmu nobraucis 1000 km, bet …
2016.gada 9.jūnija vakars bija īpašs. Kā katru ceturtdienas vakaru, arī tad, kopā ar CMA Latvija, braucu vakara izbraucienā. Ap plkst. 23 kopā ar vēl ~30 motocikliem braucām no Tukuma uz Rīgu. Braucu kā otrais no sākuma. Labā puse. Viss normāli, bet pēkšņi pirmā braucēja aizmugurē sēdētāja iebļaujas. Priekšā no kreisās puses redzu brūnu objektu (stirna) un saprotu, ka pa labi nevaru braukt – grāvmala, pa kreisi – pirmais braucējs un nevaru bremzēt, jo pārējie tik strauji nepaspēs paši nobremzēt. Apzināti neko nedarot braucu virsū.
Mocis krīt uz kreiso pusi un ieslīd pretējā joslā. Pie sevis saprotu – jātiek ātrāk nost no moča. Kritiens. Kūleņi un atmošanās grāvmalē. Tad saraustīta bilde – dzirdu kā apkārtējie grib mani grozīt (galva uz leju, nevar tā atstāt, lai asinis nesatek galvā, bet nevar grozīt, jo nezin vai nav traumas mugurkaulam); pauze; mašīna piestājusi un dabūta siltumplēve, jo es drebu (nelikās, ka auksts vai kas sāpētu, bet kratos); pauze; o - ātrā palīdzība jau klāt, baigi interesanti, ka tik ātri.
Trauma (kreisās kājas kaulu lūzumi) tika iegūti nevis no kritiena, bet motocikla, kas uzkrita uz kājas.
Nu tālāk jau viena slimnīca, tad otra, tad operācija (stienis kaulam pa vidu) un jāpastaigā ar kruķiem, lai kauli saaugtu. Pašreiz vēl nevaru pateikt, kad būs brīdis, kad ar kāju varēšu darīt lietas, ko iepriekš varēju. Jāgaida.
2 secinājumi:
1) Nomirt var baigi ātri. Sekundes simtdaļas. Apzinos, ka, ja pretī brauktu mašīna (mocis pārslīdēja pretējā virzienā) , tad nerakstītu šīs rindas. Es neredzēju tuneli, nedzirdēju balsi, bet varu teikt, ka tagad daudz vairāk novērtēju katru dienu. Daudz vairāk novērtēju ģimeni.
Kaut arī izklausās jocīgi, bet es gribētu katram dzīvē novēlēt piedzīvot šādu brīdi – ļoti mainās vērtību skala. Kritiena brīdī moča firmai, modelim, krāsojumam, utt. nav nekāda vērtība.
Vecumdienas ar plāniem, ka tad jau „sakārtošu savu dzīvi” var arī nepienākt. Jābūt gatavam jebkurā brīdī nomirt. Jāaiziet ar „sakārtotām lietām”.
Es neticu nejaušībai dzīvē un jā – gribu būt debesīs. Tur, ja vispār būs interese par močiem, būs iespēja izbaudīt labāko no jebkad iespējami labākā. Jā, es tur gribu būt.
Bībele saka, ka jāizdara tikai 2 lietas, lai būtu debesīs: „Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” (Bībele, Pāvila vēstule Romiešiem 10:9)
Ko tālāk? Lūdz Dievu, lasi Bībeli un atrodi draudzi, kur Tu vari garīgi pieaugt.
2) Grupai kopīgi braucot, bija liela skaņa, gaisma, svilpes, kas atbaida dzīvniekus (domāju, ka vairākiem, bet pirmajiem diviem močiem stabili) un tomēr – avārija. Cits ekipējums noderēja – īpaši labā pleca polsteru vietā varēja būt āda. Roku kaulu vietā bija noberzta plastmasa. Iespējams, avārijas var dalīt paredzamajās un neparedzamajās avārijās. Uzskatu, ka mans gadījums bija laikam otrais. Ko mainītu? Manuprāt, braukšanas attieksmei no braukšanas „ar mani jau nekas nenotiks” jābūt uz „vai esmu gatavs jebkurā brīdī avārijai”. Es nebiju.
Tā kā visi krīt, tad domājam par to, kad kritīsim nevis vai kritīsim.
Īpašs sveiciens moto braucējiem ar krekliem, šortiem un čībām!
