1836 km ekspedīcija pa Latvijas robežu... pirmā diena otrajam braucienam.

Jānis Straupe, Kurbads un Ko SIA, 23-06-2016

Vētra, kas izjaukusi mūsu otrās ekspedīcijas plānus, ir aiztraukusies, un agrā svētdienas rītā beidzot ceļš turpinās. Moči ir apgreidoti ar Akrapovič klusinātāja elementu, kas jūtami uzlabojis jaudas un skaņas kvalitāti. Haskiji, kā mēs dēvējam močus, priecīgi šķeļ dzestro rīta gaisu un deg nepacietībā no asfalta seguma ātrāk nonākt uz grants un meža ceļiem, kas arī ir viņu īstā stihija. Komandai pievienojies Jānis Rozītis, kuru, kā paši smejam, jātur tālāk no magnētiem, citādāk tie var pievilkties, jo Jāņa kaulus vēl aizvien kopā satur metāla kronšteini. Jānis uz enduro moča atgriezies pēc ilgākas pauzes, bet spriež, ka visam jābūt kārtībā.

Pa ceļam uz Ipiķiem, miestā Vērsis, piestājam pie vecajām dzirnavām, kur izpētām kartes un nospraužam aptuvenu dienas plānu.

Uz Ķirbēnu ceļa, kas ved vecā muitas punkta virzienā, vietām saglabājies vēsturiskais bruģa segums. Ceļi ir pielijuši un slideni, daudzviet kustību apgrūtina nolauztie koki un zari, kuri sakrituši pēc vakardienas vētras. No Ķirbēnu muitas punkta nenociešamies un četrus kilometrus braucam pa veco dzelzceļa līniju, kur pielijušajā mežā uz slidenajām sliežu koka konstrukcijām bieži nākas piedzīvot kritienus.

Ap pusdienas laiku ieripojam mistiskā, izmirušā vietā ar nosaukumu Arakste. 19. gadsimta sākumā būvētais barona fon Strika muižas komplekss ir izdemolēts un no kādreiz iespaidīgā muižas kompeksa saglabājusies vien klēts un muižas staļļi.

Braucam ziemeļu virzienā, kur kartē uz robežas atzīmēts Urgu (Asaru) Zviedru akmens. Ceļš izbeidzas pie rudzu lauka un, lai nokļūtu līdz akmenim, talkā jāņem GPS koordinātes un Garmin navigators. Tas rāda, ka jābrien ar kājām pa Urgas purvu aptuveni 900 metri. Pēc īsas apspriedes nolemjam atrast akmeni, ejot kājām. Spītējot purvam, piesmeltiem zābakiem, milzīgiem odu un mušu mākoņiem, beidzot to ieraugām uz robežstigas. No internetā atrodamajām koordinātēm tas teleportējies par 200 metriem tālāk, kas meklēšanu padarīja sarežģītāku, bet arī interesantāku.

Akmens atrašanas ekspedīcija diemžēl prasījusi arī savus upurus. Jānis ar zaru mežā savainojis acs radzeni, un izskatās, ka tur redzamas koka skabargas. Ap sešiem vakarā sazvanām Enriko un mūsu kājāmgājēju komandu, kas šodien atrodas Salacgrīvas posmā. Šovakar septiņos tur paredzēts koncerts un Enriko aicina mūs pievienoties.

Braucam! Kultūras namā paspējam ierasties tieši pirms koncerta, dalāmies iespaidos par ceļā pavadīto dienu un priecājamies par lielisko atmosfēru.

Jānim sāpes acī progresē un tas nozīmē, ka jābrauc uz Rīgu, lai to ārstētu.

Mēs ar Renāru un 1836 komandu izbaudām lielisku saulrietu jūras krastā un iekārtojamies palikšanai netālajā viesu namā "Bērziņi", kur ģitāras skaņu un dziesmu pavadījumā viena no gada īsākajām naktīm paskrien nemanot. Sauli pamodinājuši, paši dodamies gulēt, lai uzkrātu spēkus nākamajai ekspedīcijas dienai.