Baizeļu ekspedīcija uz Gruziju... Noslēgums

Jānis Straupe, “On the Way of Freedom” pārstāvis, 16-06-2015

Tikšanās ar Omalo.Lietus gāzes visu nakti turpina mērcēt jau tā salijušos Gruzijas kalnu masīvus. No rīta bažīgi veramies debesīs un sajūtam, ka šī diena būs īstā, lai mēģinātu šķērsot pāreju. Asfaltētais ceļš mūs lutina no Akhmetas līdz Lechuri, tālāk tas vienkārši lēnām izgaist. Cenšamies ik pa brīdim stāties un cilvēkiem taujāt par apstākļiem augšā. Parasti saruna ir sekojoša: Ti što dorogoj! S motociklom tam ņeproidjoš!

Aiz Lechuri ceļa malā izvietojusies armijas apgādes bāze, kura gatavo malku ziemai. Jau vienpadsmitos no rīta vīri izskatās labās "burās", kas netraucē rosīšanos ap smago tehniku. Bez problēmām sarunājam atstāt pie viņiem daļu mantu, lai atvieglotu močus. Mums vēl palicis pēdējais balzāms, kurš tiek lielam, melnam gruzīnam ar milzīgu krustu kaklā, kuru pārējie sauc par Obamu. „Iesauka radusies tieši tumšās miesaskrāsas dēļ”, smejas Gogi, kuram dzimtene Račas kalnos.

Līdz Omalo no šīs vietas vēl jābrauc 60 km, bet pirmais pārbaudījums piesakās jau pēc aptuveni septiņiem, kad augsts un jaudīgs ūdenskritums triecas tumši zaļā bezdibenī. Apmēram divdesmit metrus platā upe šķērsošanas vietā ir gana spēcīga un strauja. Mānīgo priekšstatu par bīstamību rada neiespējamība saskatīt gultni, jo dziļums vietā, kur pa to jābrauc, ir līdz celim. Vēl šaubas raisa braukšanas koridors ar vismazāk akmeņiem. Tas ir aptuveni divus metrus no kaskādes malas, kura tālāk pārtop bezdibenī. Tomēr saprotu, ka straumes spēks nav tāds, lai pat kritiena gadījumā rastos kādas nopietnas problēmas. Osis atsakās braukt, Normis šaubās. Dodos mēģināt un viegli šķērsoju upi, bet čaļi pēc emocionālas vārdu apmaiņas dara to pašu. Braucam tālāk.

Nākamais šķērslis, kas pavisam noteikti paaugstina grūtības pakāpi, pavasarī šķērsojot šo pāreju, ir lopu bari, kuri tiek pārdzīti uz Tušetijas leknajiem ganību laukiem. Mocim stāvo un akmeņaino pacēlumu dēļ jau tāpat nav viegli, bet posmos, kad sastopamies ar govju baru, kuram vēl jāpamanās izbraukt cauri, sajūgam ir papildus slodze. Ceļš turpina mūs pārbaudīt ar zemes nogruvumiem, kuri, neskatoties uz buldozeru darbību, parādās atkal un atkal gluži kā pūķim, kuram nocirstās galvas vietā izaug trīs citas. Pie viena sarežģītāka nogruvuma satiekam holandiešus, kuri devušies augšā ar džipu. Viņi domā, kā apgriezt uz šaurā ceļa autiņu, jo bīstamajai vietai pāri nebrauks. Un pareizi darīs. Ar moci ir vieglāk, bet tāpat jāuzmanās.

Vienam, bez iedrošināšanas šādas vietas šķērsot nebūtu prāta darbs. Lielāka skaidrība par to, kas mūs sagaida, top tikai pēc sarunas ar vienu sakarīgu buldozera operatoru desmit kilometrus pirms pārejas augstākā punkta. Pieredzējušais vīrs, kurš šeit pabijis vairāk kā vienu gadu, pārliecinoši apgalvo, ka nedēļu atpakaļ buldozers ir izšķūrējis sniegu ziemeļu nogāzēs, bet ar to nav pietiekami, lai šobrīd šķērsotu pāreju ar mašīnām vai motocikliem. Tas ir atvieglojums tikai un vienīgi lopiem un ganiem, kuri pārvietojas zirgu mugurās.
Bet mēs braucam tālāk, lai pārliecinātos par to paši savām acīm. Uz ceļa bez buldozeriem un lopiem pāris kilometrus pirms meteoroloģiskās stacijas, kas ir pārejas augstākais punkts un atrodas vairāk nekā 3000 metru augstumā, citus transporta līdzekļus vairs nemana. Ceļu vienubrīd aizšķērso no kraujas nokritusi govs, kura žēli īd, gaidīdama „kaulainās” vizīti. Ap to jau spieto lielo, zaļo mušu bari un divi milzīgi klinšu ērgļi, kuri lidinās virs mūsu galvām un gaida, kad mēs aizvāksimies.

Pārejas augstāko punktu pēc trīs stundu brauciena šķērsojam un sākam braukt lejā Omalo virzienā. Vienubrīd jau pavīd cerība, ka saule būs izkausējusi sniegu un mēs nokļūsim galamērķī. Bet tā tiek nokauta brīdī, kad ceļa ziemeļu nogāzē atduramies sniegā. Ar kājām izstaigājām aptuveni piecsimts metrus garo un 40-50 centimetrus dziļa sniega noklāto ceļa posmu. Pārliecināmies, ka te neviens cits pāri nav ticis, izņemot lopus. Ar ķēdēm varētu mēģināt cīnīties trijatā, stumjot vienu moci, bet diemžēl to mums nav. Uzskatām, ka vēl vismaz nedēļu šeit mašīnām un močiem nav ko darīt.

Bet emocijas un iespaidi par lielisko Gruzijas kalnu ceļu ar mežonīgo dabu un skatiem, kuri turpina pārsteigt, ir pārpārēm un mēs steidzamies lejup, lai līdz tumsai paspētu atrast naktsmājas.

Paldies Mārcim par lielisko ieteikumu izbraukt šo maršrutu! Omalo mēs noteikti ieraudzīsim. Bet citreiz!

Aizvakar jau tumsā iebraucam Sabue ciemā, kurš atrodas 7 km no Akhmetas. Ar naktsmājām šajā apriņķī ir pašvaki, tāpēc māja Ilto upes krastā, kur čečeniete Iza izīrē gultasvietas ir apraksta vērta. 20 lari par gultasvietu, 40 lari par garšīgām vakariņām un brokastīm, bet par 50 lariem tam visam vēl klāt vīns vakariņās. Daudz vīna. 1 eur - 2,50 lari.

Skats no terases uz upi ir iespaidīgs. Močiem ir vieta slēgtā, lieliem kokiem noaugušā pagalmā. Saimniece ir laipna un atsaucīga. Rekomendējam – Iza, 0995 599967179.

Iza strādā ar Eiropas Savienības atbalstu izveidotajā organizācijā KRDF, kura Pankisi ielejā dzīvojošajiem Čečenu bēgļiem palīdz integrēties Gruzijas sabiedrībā.

Pankisi ieleju jau izsenis apdzīvo Kistīnu tauta, kuru etniskā dzimtene ir Čečenija. 1995-1999. gada Krievijas-Čečenijas kara laikā, Gruzija pieņēma 12000 bēgļu un lielākā daļa tika izmitināta tieši Pankisi ielejā. Krievijas puse regulāri Gruzijai izvirzīja pretenzijas par teroristu atbalstīšanu, apgalvojot, ka bēgļu starpā atrodas daudz vahabītu radikāļu. Laikam jau nebija dūmu bez uguns, jo 2002. gadā amerikāņi uz Pankisi nosūtīja 200 īpaši trenētus karavīrus terorisma apkarošanai, jo reģions bija pilnībā mafijas un teroristu kontrolēts, un Gruzijas valdībai te nebija vispār nekādas teikšanas.

Interesanti, ka arī ISIS Sīrijas boss Abu Omar Al-Shishani ir no Pankisi ielejas. Viņš kādreiz ir bijis seržants gruzīnu armijā.

Mums no Izas mājas līdz ielejai jābrauc apmēram pusstunda, iebraucot Duisi ciematā, kur atrodas arī organizācijas mītne, jūtams, ka atrodamies musulmaņu vidē. Sievietes valkā citādākus apģērbus un var arī redzēt, ka dažas no tām nēsā "hidžābu".

Vīrieši nēsā bārdas, un mēs šobrīd daudz no viņiem neatšķiramies.
Mūs laipni sagaida organizācijas koordinatore Nana Baghakashvilli un stāsta par
KRDF mērķiem un misiju Pankisi ielejā.

Pie Alaverdi klostera netālu no Akhmetas mūs pārsteidz milzīga izmēra krusa. Pamanāms, ka arī gruzīniem tas ir retums, jo cilvēki izrāda emocijas un brīnās. Mēģinām sarunāt klostera teritorijā atļauju piefilmējumiem, bet tēvs Josifs laipni mums atsaka. Ir zināma kārtība šajā jautājumā un tā paredz savlaicīgu pieteikumu svētības saņemšanai no Tbilisi.

Atrodamies Kahetijas reģionā, kur Alazani un Lori ielejās augošie vīnogulāji saražo 70 procentus no visām valstī novāktajām vīna un brendija ražošanai izmantotajām vīnogām.
Netālu no kartē iezīmētā vīna ceļa atrodas ciemats Napareuli, kur norādes ved uz Twins Marani vīna ražotni. Te arī izveidota viesnīca un muzejs. Attieksme pret viesiem ir uzkrītoši komerciāla – šeit var baudīt tūrisma industrijas mašinēriju.











Fascinējošais Bertas klosteris.

No nemājīgās vietas pie Marani dvīņiem Napareuli ciematā izbraucam agri. Mērķis ir Vardzijas klosteris, kurš izveidojies kalnu alās. No Kahetijas virzienā uz dienvidiem jābrauc aptuveni 250 km. Izmantojot karti, pareizāk būtu braukt caur Boržomi un tad pagriezties uz leju, bet mēs izvēlamies doties pa mazākas nozīmes ceļu, kurš vijas pa kalnu serpentīniem dienvidos no Tbilisi. Žēl, ka debesjumu aizsedz mākoņi, jo ziedošās kalnu pļavas visapkārt saulē dotu vēl lielāku baudījumu braukšanai. Lai arī kustība uz ceļa nav liela, atslābināties satiksmē nevar ne brīdi dažu džigitu dēļ.

Ceļmalās našķojamies ar zemenēm un pirmajiem saldajiem ķiršiem. Temperatūra krīt, kas nozīmē, ka paceļamies augstāk un par to arī liecina ziedošie ceriņi kalnu ciematu sētās. Teltošana jāatliek, jo visapkārt pulcējas draudīgi lietus mākoņi. Tsalkā, nošņurkušā pilsētelē, ieripojam ap sešiem vakarā. Tur arī atrodam vienīgo iestādi ar nosaukumu “Hotel”, kurā ir iespēja pārnakšņot. Ēka laikam būvēta kaut kad Staļina laikos, un liekas, ka tīrīta nav no atvēršanas brīža. Miskaste visapkārt valda iespaidīga. Pilsēteli apdzīvo pārsvarā armēņu un grieķu diaspora, gruzīni te ir mazākumā. Arhaiskajam televizoram ir pieejami vairāki simti kanālu, bet neviens no tiem nerāda Čempionu līgas finālu.

Agri ceļamies un braucam tālāk, beidzot atkal priecē saule, kas dod iespēju darboties ar piefilmējumiem. Vakardien, komunicējot ar cilvēkiem, esam uzzinājuši par tuvumā esošo klosteri ciematā ar nosaukumu Berta. Tam seko interesants un neticams stāsts par klostera teritorijā it kā esošo svēto foreļu strautu. Zivīm savā starpā esot noteikta hierarhija – pār tām valda foreļu ķēniņš un ķēniņiene. Internetā gan par to ne angļu, ne krievu valodā informācijas nav, Arī pašu klosteri no lielā ceļa atrast nav viegli, tomēr pēc brīža mums izdodas to uzmeklēt.

Pie klostera vārtiem mūs sagaida smaidīgs gruzīns Niko, kurš jau ilgāku laiku atrodas šeit un palīdz ikdienas darbos sešiem mūkiem, kuri kalpo svētnīcā. Vecākais mūks, tēvs Nikolass, ir viņa bērnības draugs un atšķirībā no viņa izvēlējies pievērsties Dievam vēl jaunībā. Visi seši ir tā sauktie melnie mūki, kuriem nevar būt ģimene un iespēja piedalīties daudzos laicīgās dzīves procesos. Tēvs Nikolass aktīvi iesaistas sarunā un izrāda lielu interesi par mūsu braucienu. Mēs pēc brīža tiekam aicināti iepazīties ar sestajā gadsimtā celtā klostera ikdienas dzīvi, atpūsties un pārnakšņot klostera telpās.

Visdīvainākais, ka stāsts par forelēm atbilst patiesībai. Tās šeit dzīvo jau kopš neatminamiem laikiem un saņem īpašu uzmanību. Strautam, kurš iztek no sestajā gadsimtā būvētās celtnes pamatiem, ir izveidots akmens baseins, kur zivis arī uzturas. Baseinam ir dabīga caurtece, un zivīm nav liegta iespēja peldēt tālāk, bet kaut kādu iemeslu dēļ tās izvēlas palikt baseina teritorijā. Aptuveni 30 foreles slēpjas zem baseina pamatiem, kur skalojas ūdens, un parādās tās tad, kad Niko pasviež barībai vārītas olas gabaliņus. Neko citu tām nedod. Mūki ar pilnu pārliecību apstiprina, ka zivis dzīvo pēc monarhijas likumiem. Tās pašas izvēlas savu caru un carieni, kuras no pārējām forelēm uzturas tuvāk strauta iztekai, pie ēkas pamatiem. Tām ir doti arī vārdi. Jau kopš senseniem laikiem tās sauc par Vasīliju un Vasilisu. Šobrīd tronī ir palikusi tikai cariene Vasilisa, jo cars dažus gadus atpakaļ ir nomiris. Kad aizies arī cariene, tad zivis pašas izvēlēs nākamos valdniekus. Un tā tas notiek jau kopš neatminamiem laikiem.

Patiesi stāsti vēsta, ka padomju laikos, kad klosterī aktīva darbība nenorisinājās, kāda armēņu kompānija nolēma izzvejot dažas foreles ar mērķi tās sagatavot "zacenei". Jau nākamajā rītā ģimene atrasta mirusi no saindēšanās. Zināms vēl vismaz viens līdzīgs gadījums ar letālu iznākumu.

Tēvs Ilarions stāsta, ka 2008. gada Sarkanajā piektdienā ir novērota vienas foreles apzināta pašnāvība. Zivs šaudījusies pa baseinu un triekusies akmeņos tik ilgi, kamēr nomirusi. Pāris mēnešus vēlāk sākās Krievijas-Gruzijas karš.

Mūki ir mēģinājuši arī integrēt īpašajā sabiedrībā citas strauta foreles, bet ir novērots, ka tās netiek pieņemtas.

Mēs tiekam mudināti iesvētīties avota aukstajā ūdenī, kurā ne ziemā, ne vasarā temperatūra nemainās. Ar prieku pieņemam piedāvājumu un visi trīs izbaudām procedūru. Igumens Nikolass, kurš ir boss pārējiem mūkiem, ar telefona palīdzību dokumentē notiekošo.

Pēc brokastīm virsmūka sabiedrībā tiekam aicināti doties ekskursijā uz 10 km attālajām cellēm, kuras izveidotas kalnu alās. Te ir atradusies meditācijas vieta mūkiem daudzās paaudzēs. Vēlāk pusdienas un vakariņas kopā ar visu kopienu, kā arī interesanti stāsti un daudz jaunas informācijas par mūku askētisko dzīvesveidu šeit, Gruzijas kalnos.

Tēvs Nikolass deg nepacietībā izbraukt ar motociklu, ko mēs ar prieku nodrošinām. Valda neliels satraukums, jo svētais tēvs pēdējo reizi gāzējis ar mopēdu agrā jaunībā, bet beidzas viss laimīgi, aprobežojoties ar nelielu kritienu pirmajā ātrumā, veicot apgriešanās manevru uz bedrainā ceļa.

Nemanot ir pienācis vakars, un mums par godu tiek izcepts jērs, kurš kopā ar tradicionālajiem tostiem visu spēkiem ilgā vakara gaitā tiek notiesāts.

Vēlāk sākas gruzīnu-latviešu apdziedāšanās, kura ilgst līdz agram rītam.

Sirsnīgs paldies Bertas klostera mūkiem: Igumenam Nikolasam, tēvam Illarionam, diakonam Tomam, tēvam Matvejam un Juanam, kā arī kalpotājiem Dāvidam un Niko par neticami viesmīlīgo uzņemšanu un labiem stāstiem!


























Atvadas no mūkiem. Tikšanās ar Jāni.

Vakardiena.

Ap desmitiem rītā atvadāmies no viesmīlīgajiem mūkiem, ar kuriem divās dienās esam sadraudzējušies, un braucam Tbilisi virzienā, jo Vardzijai vairs neatliek laika.

Netālu no Tbilisi, pie Shavnabadas klostera mūs gaida Jānis, kurš Gruzijā dzīvo jau piekto gadu un ar savām zināšanām konsultē lauksaimniecības kooperatīvu, kurš nodarbojas ar piena ieguvi.

Jānim ir daudz draugu Gruzijā, un interesanti, ka atkal ceļš ved pie mūkiem. Shavnabadas klosterim Jānis piegādā pienu, tāpēc viņu šeit pazīst labi.

Tēvs Georgijs daudz stāsta mums par klosteri un mūku dzīvi tajā, bet lūdz viņu nefilmēt. Klosteris slavens ar to, ka te atrodas visas Gruzijas patriarha Ilija II otrā rezidence. Mums tiek izrādīti apartamenti, kuros patriarhs dzīvo un strādā brīžos, kad uzturas klosterī. Vēlāk tiekam vesti uz vīna pagrabu, kur top pašu mūku gatavotais vīns un čača.

Vakars turpinās govju fermā, kurā Jānis darbojas. Milzīgs informācijas apjoms un interesanti stāsti visa vakara garumā par piecu gadu laikā gūto pieredzi, Jānim darbojoties Gruzijā.































Brīdī, kad Jāņa fermas teritorijā busā krāmējam močus, sāku aptvert, ka ceļojums tuvojas noslēgumam. Mēs jau rīt lidojam uz Rīgu, bet Gvido, kurš transportēs baizeļus ar busu mājās, piedzīvojumi vēl turpināsies. Pagaidām izskatās, ka ir tikai viens puslīdz drošs ceļš tehnikas, kura reģistrēta uz privātpersonām, pārvešanai no Gruzijas uz Latviju. Ar prāmi no Batumi uz Iļjičevsku un tālāk caur Poliju un Lietuvu. Tranzīts caur Krieviju vai Baltkrieviju nav iespējams sarežģīto muitas formalitāšu dēļ. Gvido mēģinās izbraukt tranzītā caur Turciju, jo prāmja atiešanas datums no Batumi ir neskaidrs. Nav informācijas, cik sarežģīta būs tranzīta procedūra iebraucot ar šāda veida kravu Turcijā, tāpēc ar interesi gaidīsim rezultātu.

Tbilisi pārvietošanās ar moci varētu nebūt diezko patīkama. Pilsētā dienā valda svelme un sastrēgumi. Mums ar transportu palīdz Nika, kurš no klostera atvedis realizācijai sieru un dažas dienas uzturēsies galvaspilsētā. Lai sajustu Tbilisi īpašo garšu, pavisam noteikti ir nepieklājīgi veltīt tai tikai vienu dienu, jo pilsēta ir lielākas uzmanības vērta.

Mūsu Gruzijas stāsts ir beidzies, bet turpināsies ceļš ar šeit satiktiem jauniem draugiem, lieliskajiem iespaidiem par mežonīgi skaisto kalnu dabu un viesmīlīgajiem cilvēkiem, kuri tos apdzīvo. Ceļš turpināsies visas vasaras garumā, montējot video materiālu par zemi no motobraucēju skata punkta. Gribas ticēt, ka tas būs ne mazāk aizraujošs.

Paldies “Garmin” par navigācijas sistēmu nodrošināšanu, “LMT” par interneta un telefonu sakaru nodrošināšanu, Ārlietu ministrijas konsulārajam departamentam par iesaistīšanos, visiem pārējiem atbalstītājiem un cilvēkiem, kuri sekoja līdzi notikumiem, stāstiem un turēja īkšķus.

Paldies Gruzijai un Bertas klostera mūkiem par laipno un neaizmirstamo uzņemšanu!

On The Way Of Freedom!