Odesa. Divas dienas veltīt akācijās ziedošajai Odesai ir nepiedodami maz, bet sajust pilsētas garu, smaržu un īpašo enerģiju var mēģināt.
Ja pirms tam ir bijusi iespēja izlasīt Petrova un Ilfa romānu „Divpadsmit krēsli”, tas tikai piešķirs pievienoto vērtību un pastiprinās sajūtas šīs vietas iepazīšanai.
Pēc odesiešu nostāstiem Ostaps Benders ir bijis īsts cilvēks un kalpojis par prototipu romāna galvenajam tēlam, un, kas interesanti, viņam ir bijusi arī neliela saistība ar Latviju - Jekaterinovskas ielas ēkā, kuras telpās bija izvietojusies ģimnāzija, kur Ostaps smēlās no zināšanu akas, 1910. gadā atradās arī Odesas latviešu biedrība.
Pilsētai par savu rašanos un vietu uz kartes jāpasakas Katrīnai II, kurai jau sākotnēji bija iecere izveidot to par Krievijas impērijas dienvidu vizītkarti.
Ir vairākas versijas par Odesas nosaukuma tapšanu, bet visticamākā un interesantākā ir pavisam vienkārša – pirms pilsētas celtniecības uzsākšanas šeit bija izveidojies necils zvejnieku ciemats ar nosaukumu „Hočubej”, un Katrīnai tas nav bijis pa prātam, jo vizītkartē bija jabūt skanīgam un skaistam vārdam. Zināms, ka tagadējā Bulgārijas teritorijā tolaik bijusi vieta ar līdzīgu nosaukumu, un tam ir bijis arī kāds sakars ar grieķu mitoloģisko varoni Odiseju, tad nu Katrīna to nedaudz pielabojusi un pieņēmusi.
Pilsēta strauji attīstījusies, pateicoties ostai un tirdzniecībai. Kolorītajam arhitektūras mikslim par pamatu ir bijušas daudzas tautas un nācijas, kuras ņēmušas dalību Odesas celtniecībā. Grieķi, itāļi, franči un ebreji šeit izpaudušies uz nebēdu.
Patieso Odesas šarmu cenšamies sajust, kad novietojam motociklus pie kafejnīcas „Vīnes cīsiņi”, kur mēdz sapulcēties pilsētas baikeri un doties pastaigās pa vecajiem kvartāliem, ielām un kolorītajiem iekšpagalmiem, kuros veļa arvien tiek žāvēta uz šņorēm. Ejot pa Deribasovskaja ielu, nav grūti galvā izspēlēt, kā teju veselu gadsimtu šeit tika ražotas kontrabandas preces plašam patēriņam, izmantojot zem ielām izraktās katakombu šahtas un ejas, pa kurām mantas varēja nogādāt līdz ostai. Vēl astoņdesmitajos gados šeit tika saražoti 90% visā PSRS nelegāli izplatītie un visiem zināmie džinsi „Montana”, lai gan tolaik bijām pārliecināti, ka jūrnieki piegādā tos no aizokeāna.
Šobrīd odesieši norūpējušies par ekonomikas pagrimumu un neskaidro nākotni karadarbības, kas norisinās nepilnu 300 km attālumā, un sarežģīto attiecību ar Krieviju dēļ. Georga lentes te neviens pie mašīnām nekarina, un „Nakts vilkus” ar motocikliem ciemos negaida.
Kluba „Motor-Life Odessa” prezidents Ruberoīds stāsta: „Nakts vilku līderi Ķirurgu pazīstu personīgi, esam agrāk piedalījušies kopīgos pasākumos. Pirms trijiem gadiem 9. maija piemiņas dienā arī man pie krūtīm bija piesprausta Georga lente, bet tagad, kad karā ar tām pašām lentēm pie ieročiem separātisti ir nogalinājuši divus manus draugus, attieksme ir mainījusies. Mums nav pieņemama šo personu nostāja un filozofija, atliek cerēt, ka veselais saprāts uzvarēs un dzīve atgriezīsies normālās sliedēs.”
Olga, kura aktīvi piedalās motokluba sabiedriskajā dzīvē un ir pārliecināta Ukrainas patriote, ir satraukusies par citu tēmu: „Kopš karadarbības sākuma es regulāri iesaistos akcijās, kurās ukraiņu kareivjiem tiek vākti ziedojumi. Esmu novērojusi, ka cilvēki aktīvāk ziedo, ja palīdzība tiek prasīta odesiešiem, kuri atrodas frontē. Ja ir runa par Ukrainu, atsaucība ir kūtrāka, skaidrs, ka jābūt savas pilsētas patriotam, bet brīdī, kad ir runa par nācijas pastāvēšanu un nākotni, mums vajadzētu būt vienotiem.”
Lai vai kā Odesieši turpina smaidīt, priecāties par dzīvi ar tikai viņiem piemītošo īpašo humora izjūtu.
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
Ar savu 69700 km2 lielo platību Gruzija ir nedaudz mazāka par Austriju vai Īriju un uz pusi mazāka par ASV Džordžijas štatu. Vairāk nekā puse valsts teritorijas atrodas vismaz 900 m virs jūras līmeņa. Trešdaļa platības ir klāta ar mežiem. Gruzijas galvenā iezīme, saprotams, ir Kaukāzs, kas veido valsts ziemeļu robežu. Lai arī Kaukāza augstākais punkts Elbruss (5642 m) atrodas Krievijas teritorijā, Gruzijai pieder trīs virsotnes virs 5000 m – Shkhara (5068 m), Janga (5059 m) un Mkinvartsveri (5033 m).
Gruzija ir daudz vairāk tendēta uz reģioniem par citām Transkaukāza valstīm, un kopš neatkarības atgūšanas centrālie reģioni ir palikuši daudz ietekmīgāki. Valsts teritorijā ir palikusi viena autonoma republika – Adžārija ar galvaspilsētu Batumi, no kurienes mēs šodien uzsākam savu braucienu ar motocikliem. Agrāk autonomie apgabali Abhāzija un Dienvidosetija pēc karadarbības ir nonākušas Krievijas kontrolē un pār to nākotni ir nolaidies miglas plīvurs, jo lielākā pasaules daļa aneksiju nav atzinusi.
No austrumiem uz rietumiem atrodas Kakheti, Kvemo Kartli, Shida Kartli, Mtskheta-Mtianeti, Samtskhe-Javakheti, Imereti, Racha-Lechkumi, Sanmegrelo, Zemo Svanetti un Guria.
Adžarija ar ostas pilsētu Batumi dominē Gruzijas tirdzniecībā ar Turciju, Ukrainu un Bulgāriju. Vēl kā lielākie ienākumu avoti jāmin arī subtropiskā lauksaimniecība, pludmales tūrisms, vara un zelta raktuves.
No prāmja nobraucam četros naktī, Gruzijas robežsardzei un muitai attiecībā uz mums iebildumu nav. Pie ostas vārtiem satiekamies ar baikeri Dimu no Ukrainas, kurš atgriežas no Irānas ar savu Honda Crosstourer. Dima iedod kontaktus hostelim, kurš atrodas pašā Batumi centrā, Asatiani Luka ielā 12, tur, pagalmā, var novietot arī baizeļus. Laipnā saimniece ar latvisko vārdu Maija, mūs naktī sagaida un par 50 lariem izvieto mazā, vienkāršā numurā.
Desmitos no rīta ceļamies, izstaigājam Batumi vēsturisko centru un braucam Zugdidi pilsētas virzienā.
Jau pēc pirmajiem nobrauktajiem kilometriem saprotam, ka atslābināties pārbrauciena laikā nevarēsim - gruzīnu braukšanas kultūra uz ceļiem ne par matu nav labāka kā pārējā Kaukāza daļā. Bieži redzama policija, kura, acīmredzot, cenšas uzturēt kārtību uz ceļiem. Mājlopi piedalās satiksmē gluži tāpat kā Abhāzijā. Temperatūra nav augstāka par 20 grādiem un braukšana ir patīkama. Ceļmalās tirgo svaigas zivis, rudens ražas citrusus un agrāk neredzētus dzeltenīgus augļus, kurus gruzīni dēvē par mušmula. Izrādās, ka šo augli audzējuši jau seno romiešu laikā un tas ir visgaršīgākais brīdī, kad sāk bojāties.
Samegrelo (Mingrelia) Gruzijas ziemeļrietumos vēsturiski pastāvējis noteikts autonomijas režīms, daļēji tāpēc, ka mingrēļu ļaužu dialekts ir gandrīz nesaprotams Tbilisi iedzīvotājiem. Politiski šī teritorija ir stipri saistīta ar zviādismu un pretošanos centrālajai valdībai. Reģiona galvaspilsēta Zugdidi ir pārplūdusi ar bēgļiem, bet iegūst no nelikumīgiem darījumiem un kontrabandas ar Abhāziju. Subtropu klimats padara tēju un citrusaugļus par galvenajiem lauksaimniecības produktiem, lai arī tradicionāli Zugdidi ļaudis pazīstami ar savu porcelānu un senaki paklājiem.
Pilsētā, kur dzīvo aptuveni 100 000 tūkst. iedzīvotāju, iebraucam ap sešiem vakarā. Te ir viena vai divas viesnīcas, bet mēs labprātāk vēlamies palikt pie cilvēkiem, lai labāk varētu iepazīt zemi, uz kuru esam atbraukuši.
Līdzīgi kā pērn Kaukāzā arī te tas problēmas nesagādā. Desmit minūšu laikā, sarunājoties ielas malā, atrodam iespēju palikt pie Ternikes, kurš ar ģimeni dzīvo pilsētas nomalē. Jau pēc stundas sēžam pie galda un klausāmies pirmajos tostos.
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
No Zugdidi skatam paveras Svanetijas sniegotās kalnu grēdas, kuru virzienā arī dodamies. Satiksme uz ceļa pazudusi, jāuzmanās tikai no lopiņiem, kuri ik pa brīdim atgādina par savu klātbūtni.
30 km no Zugdidi ceļa malā paveras skats uz Enguri HES – otru augstāko hidroelektrostaciju bijušajā PSRS (dambja sienas augstums ir 271 m). Tā kā HES atrodas uz Gruzijas-Abhāzijas robežas, pēc militārā konflikta tās jauda tiek dalīta divās daļās – 60 procenti tiek gruzīniem, bet 40 procenti abhāziem.
Aiz HES sākas kalnu serpentīns, kas sniedz lielisku iespēju izbaudīt braucienu un priecāties par Kaukāza grēdas mežonīgo skaistumu. 50 km no Mestijas, ceļmalas ēstuvē, satiekamies ar poļu riteņbraucējiem, kuri minās Ķīnas virzienā. Pieredzes un iespaidu apmaiņā paiet vairākas stundas. Ēstuves saimnieki galdā ceļ vīnu un uzsāk internacionālo tostu procesu. Atteikties nav iespēju ne mums, ne poļiem. Turpat vienkāršajā virtuvītē tiek pasniegta meistarklase svānu nacionālās maizes Kupdari gatavošanā, par sastāvdaļām izmantojot mīklu un gaļu.
Lai kā arī roka neceļas, bet braucam prom, jo vīna rezerves svāniem ir neizsīkstošas, un Lengeri ciematiņā mūs jau gaida tante Nano Gulebani, kura lieliskā, 12. gadsimta celtnē ierīkojusi dažas vienkāršas istabiņas tūristu uzņemšanai.
