|
Jānis Straupe, Kurbads un Ko SIA, |
Piecos izbraucām no bāzes mītnes - beidzot ceļojums ir sācies! Steigšus uz dienvidiem, uz siltajām zemēm, jūrām un kalniem!
No Rīgas līdz Krāslavai mūs pārbauda auksts ziemeļu vējš kombinācijā ar lietus gāzēm un sīkām tehniskām problēmām - Anda mocim niķojas bākas ventilācija, kā rezultātā degviela nepārplūst no vienas bākas otrā.
Ap deviņiem vakarā, krēslai nomainot dienas gaismu, pirms Krāslavas pamanām norādi uz Skērškānu viesu mājām Daugavas krastā. Mums ir paveicies, jo saim- nieks Jānis jau gatavojies pēc brīža braukt uz pilsētu. Iekārtojamies omulīgā, ar krāsni izkurinātā, siltā namiņā. Moči paliek sētā, kur tos modri uzrauga sargsuns Taisons.
No rīta atrodam saspiesto gaisa trubu, likvidējam problēmu un gatavojam brokastis. Līdz Baltkrievijas robežai 30 kilometri.
Nebeidzam sajūsmināties par Baltkrieviju. Lai arī valsts nav pārtikusi, visapkārt novērojama kārtība. Ceļu kvalitāte nav tā labākā, bet bedres nemanām.
Ar baikiem te pārvietoties nebūtu medusmaize, bet enduro jūtas lieliski. Degvielas uzpildes stacijās jālej 95. markas benzīns, kurš liekas ir labas kvalitātes, jo dzinēji pilnīgi dzied no labsajūtas. Katrā ziņā nekāda salīdzinājuma ar Krievijas degvielu. Kā papildus saldais ēdiens ir benzīna cena – tas ir uz trešdaļu lētāks kā Latvijā!
No Baltkrievijas puses robežpārejas punkts ar Ukrainu saucas Novaja Guta. Rindas nav, tomēr formēšanās procedūra izvēršas uz divām stundām. Ukraiņu robežsargam pirmais jautājums ir par mūsu saistību ar „Nakts vilkiem”. Uzvārdi tiek pārbaudīti, un pēc brīža tiekam ielaisti terminālā. Tur jautājumu sērija turpinās. Mums palīdz tas, ka esam izdrukājuši prāmja rezervāciju no Iļjičevskas. Tā tiek rūpīgi izpētīta un nokopēta. Atšķirībā no Baltkrievijas, Ukrainā nekādas deklarācijas tehnikai nav jāformē, muitnieki pat nepienāk pie motocikliem un ielaiž mūs savā dzimtenē.
Dažus kilometrus tālāk tiekam apstādināti pie blokposteņa, kur līdz zobiem bruņoti regulārās armijas virsnieki un kareivji uzsāk sarunu par sadzīviskām tēmām. Attieksme ļoti labvēlīga un pozitīva. Mēs novēlam karavīriem ātrāk sagaidīt mieru kara pārņemtajā zemē, savukārt ukraiņi mums atbild, lai brauciena laikā nekad nebeigtos dziesmas un stiprie dzērieni. Jau pēc pirmajiem pieveiktajiem kilometriem ir novērojama diametrāli pretēja aina salīdzinājumā ar Baltkrieviju – ceļu kvalitāte slikta, visapkārt haoss un nekārtība. Tas gan ir saprotams – valstij šobrīd ir citas prioritātes.
Netālu no Cerņigovas notiek tikšanās ar ceļu policiju, kuras pārstāvju attieksme gan absolūti nav saprotama un pieņemama. Brutāla un nekaunīga naudas izspiešanas shēma par ātruma pārsniegšanu, biedējot ar tiesību atņemšanu. Mums jau bija nepatīkama pieredze ar ukraiņu policiju divus gadus atpakaļ ceļojumā uz Rumāniju. Jāsecina, ka situācija nav uzlabojusies.
20 km pirms Kijevas, ceļa malā atrodam moteli. Cilvēki uz ielas nāk klāt un uzsāk sarunas, uzzinot, ka esam no Latvijas. Noskaņojums visiem ļoti patriotisks.
No Kijevas līdz Odesai mūs škir 500 kilometri. Jābrauc pa izdauzītu, bēdīgas kvalitātes E95 autostrādi. Mūs tas, protams, nekādi neietekmē. Kustība uz galvenās transporta dzīslas dienvidu virzienā ir niecīga, tāpēc varam izbaudīt braukšanu caur ziedošajiem un elektriski dzeltenajiem rapša laukiem.
Degviela nav tik augstas kvalitātes kā Baltkrievijā. Tā tiek importēta no Rumānijas un Grieķijas, bet, skatoties no gaišās puses, benzīns ir labāks kā Krievijā un lētāks kā Latvijā.
Šeit, acīmredzot, varētu būt pasaku zeme vareņiku un čebureku gardēžiem, par ko liecina iespaidīgās reklāmas autostrādes malās.
Piecos vakarā 20 km pirms Odesas mums ir sarunāta tikšanās ar vietējā motokluba “Motor-Live” pārstāvjiem, kuri atsaucās mūsu jautājumiem un laipni pieteicās uzņemt un izrādīt pilsētu.
Daudz ziņu vēl sekos. Odesas biedri ir ļoti draudzīgi ar interesantiem stāstiem, kurus šobrīd nav laika pierakstīt. Kad būsim uz prāmja, apsolos Jūs iepazīstināt ar fascinējošiem notikumiem.