Pat nezinu ar ko lai sāk. Bet laikam jāsāk ar pašu sākumu.
Ap Ziemassvētkiem aizbraucu padēļot. Pēc dēļošanas aizbraucu pie paziņas iedzert krūzi tējas. Uz krūzes bija rakstīts "Parīze". To es, protams, nezināju. Bet uz jautājumu "Vai Tu esi bijis Parīzē?" atbildēju "Nē, braucam?". Nesaprašanās pilns mirklis, jo es biju domājis aizlidot ar lidmašīnu, bet tiku pārprasts un tas tika uztverts kā uzaicinājums braukt ar motociklu.
Marta vidū aizgāju no darba. Vēlējos nedaudz pastudēt un prātā bija doma ka kaut kas jāmaina, jāatpūšas un jāizvēdina galva.
Un plānotajam ceļojumam parādījās jaunas detaļas. Jo ja jau laika ir gana un tiekot līdz Parīzei blakus ir daudzas citas skaistas vietas, arī tās nācās iekļaut kartē.
Izdomāju GPS ierīci nemeklēt, bet iztikt ar karti.
Gatavošanās bija diezgan vienkārša. Sastādījām karti, nopirku ļoti maz ekipējuma (ķiveri, cimdus un tekstila jaku līdzbraucējai, vasaras tekstila jaku sev un GRIF celtnieku lietus tērpus), kā arī Jāņa Rozes grāmatnīcā iegādājos Eiropas ceļu atlantu. Vēl gribēju iegadāties prāmja biļetes no Rīgas uz Travemindi, bet pēc vairākkārtējas sazināšanās ar prāmju līniju operatorkompāniju beigās noskaidroju, ka prāmis nebūs un iegādājos biļetes no Klaipēdas uz Ķīli. Vēl nopirku arī veselības apdrošināšanu. Tā kā IF liedz braukt ar motocikliem un skrituļslidām, kā arī veikt pašnāvību, izmantoju BALTA piedāvājumu - viņi pret manām vēlmēm neiebilda.
Bākas somā saliku pašu nepieciešamāko - mazu remontkomplektu (atslēgas, seškantes, putu baloniņu, ķēdes eļļu, kādu skrūvgriezi, savilcējus, makgaivereni, riepu diegus un ievilcēju, plakanknaibles, šķēres, multimetru un vēl bija motocikla komplektā esošais remontkomplekts zem sēdekļa), drēbes pāris dienām, dvieli un lietustērpu, kā arī pašu galveno - guļammaisu, kurš aizņēma gandrīz pusi somas. Sānu somās izvērsās līdzbraucēja, bet mugursomā, kura vienmēr līdzi ievietojām dokumentus, fotokameru, nazi, karotes un ķiveru maisiņus.
Pirms braukšanas izgāju tehnisko apskati, kā arī pavadīju pāris vakarus garāžā pārvelkot skrūves, mainot eļlu un pārbaudot visu, kas man šķita aizdomīgs.
27. jūnijā 6 no rīta devāmies ceļā. Aiz Jelgavas uzvilku lietus tērpu – tīkliņjaka saldē un nevaru koncentrēties uz braukšanu. Lietuvā sāk spīdēt saule, bet nepietiekami. Pa ceļam apstājamies benzīntankā un apēdam pirmo siermaizi. Klaipēdā iebraucam MAXIMA, nopērkam vēl sieru un banānus un dodamies uz ostu. Ostā viss iet raiti – nonākam uz prāmja, piesienam motociklu un dodamies uz kopkajīti, lai diennakti neko nedarītu. Un nedarām arī – izspēlēju 24 telefona sudoku līmeņus, līdz apnikumam izpētām jūru un spēlējam kārtis.
Ķīlē pāri bortam redzam pāris jahtas un buriniekus, tomēr viss jau nokavēts – esam tur 28. datumā, bet burātāju tusiņš ar 2000 jahtām parādē tur notika pāris dienas iepriekš – no 18. līdz 26. jūnijam. Tomēr tas nav būtiski, jo jau drīz dodamies uz prāmja apakšklāju un ierodamies Vācijā. Sākotnējā doma nobraukt gar Ķīles vecpilsētu tiek atmesta uzreiz, jo bez Ķīles kartes nezinu kur jābrauc, tādēļ dodos uz autobāni Hannoveres virzienā. Ar motociklu kādu laiku neesmu braucis, tādēļ gandrīz visu laiku pavadu trešajā joslā. Tomēr pēc benzīntanka apmeklējuma aizdomājos, ka šādi braucot nokļūt atpakaļ vairs nevarēšu atļauties, tādēļ pārvācos uz otro joslu un lielāko daļu laika pavadu tur. Pa nakti paliekam pie letiņiem. Runā, ka tur pirms manis jau bijis Goblins un ļoti baidījies par motociklu. Bet rajoniņš tāds, ka ārā var droši atstāt nepiesietas ķiveres... Šķiet ka šī iespēja arī rada manī īstu ceļojuma sajūtu, nu jau man liekas, ka esmu projām no mājām.
Nākamais rīts sākas ar atklāsmi, ka esam aizmirsuši līdzbraucējas cimdus. Ceļš uz Amsterdamu paiet diezgan ātri. Holandē noķeram pirmo lietutiņu. Vācijas degvielas uzpildes stacijās novēroju, ka pie sava 95. benzīna sūkņa vienmēr tieku bez rindas, bet pēc dīzeļa visur ir pamatīgas rindas...
Amsterdamā paliekam pie līdzbraucējas drauga, kurš dzīvo ļoti mājīgi iekārtotā skvotā. Pie reizes nonākam arī pie pirmās navigācijas krīzes. Nespēju uztvert Google Maps roadmap un pēc pāris nepareiziem pagriezieniem nonāku Amsterdamas centrā.
Velošoks! Velosipēdi ir visur. Visos virzienos. It kā nepietiktu ar velosipēdiem Pa veloceliņiem mērkaķa ātrumā skraida motorolleri, braucējiem ķiveru nav. Ieraudzītais man ātrāk orientēties nepalīdz, bet pēc kāda laiciņa ar autobusu pieturās esošo karšu un garāmgājēju palīdzību esam vajadzīgajā vietā.
Pēc pilsētas centra iepazīšanas nākamajā dienā dodamies uz kādu nelielu bijušo zvejnieku ciematu Amsterdamas pievārtē. Mājeles mazas jo mazas, bet maksā dārgi. Blakus jahtu osta, jo ezers ir kuģojams. Peldēties gan vietējie neiesaka - pagājušajā nedēļā kāds suns esot nomiris dienu pēc peldes. Nesekojam viņa pēdās un tikai apskatām ezeru.
Mūsu namatēvs nesen ticis pie mototiesībām un motocikla - veca Honda CB750. Bet viņa plāni ir grandiozi - atbraukt no Indijas ar Royal Enfield, tādēļ mājās viņam ir vairākas grāmatas, kurās bildēs "Ižiem" ļoti līdzīgi motocikli. Vēl grāmatplauktā ir daudz grāmatu par motoceļojumiem un ar laipnu atļauju no rītiem, kamēr pārējie guļ (mans bioloģiskais pulkstenis spēlē jokus un katru rītu pirmajās nedēļās ceļos piecos), izlasu divas - par mūsdienīgu braucienu pa Eiropu ar jaunu BMW, kā arī vienu par Indijas apceļošanu ar to pašu Enfield. Tomēr laiks iet uz priekšu un mums jādodas ceļā. Novēlu veiksmi Indijas braucienā un dodamies projām, uz Luksemburgu.
Pa ceļam iegriežamies Māstrihtā apēst siermaizes un cepumus. Pēc netīrās un ļaužu pilnās Amsterdamas man šī pilsēta liekas kā no pilnīgi citas valsts - skaista, tīra un mierīga.
Tomēr prieki nav ilgi un Beļģijā piesienas vadātājs. Kaut gan pašam liekas, ka braucu pareizi (zīme ar Luksemburgas virzienu ir), tā vis nav un ka kaut kas nav kārtībā saprotam tikai tad, kad esam ievērojami pavirzījušies uz Beļģijas austrumiem. Kā izrādās dienas beigās, tas ir līkums uz 300 kilometriem. Tomēr bēdāties nav iemesla, jo labojot maršrutu nonākam ļoti skaistās vietās, piemēram La Roche.
Luksemburga ir īsta pērle. Maza, bagāta, dārga un vienlaikus ļoti skaista.
Kā paskaidro mūsu draugi, kuri kādu laiciņu jau dzīvo Luksemburgā, ja mājai ir lielas durvis, tas nozīmē ka tur kādreiz dzīvojis traktors.
Pastaigu parks "Mazā Šveice". Runā, ka vietējiem ļoti patīkot staigāt.
Pēc kalnainās Luksemburgas Francija uzreiz parāda pavisam citādas ainavas un arī neskatoties uz ceļazīmēm ir skaidrs, ka esam citā valstī. Ceļamērķis - Parīze. Ceļamērķī atkal esmu visu saputrojis. Kartē atrastā iela atrodas nepareizajā priekšpilsētā, couchsurfing lietotājs, pie kura mums būtu jāpaliek nav sazvanāms un diena beidzas ar vizināšanos pa naksnīgo Parīzi, meklējot lētu hoteli. Mums veicas, jo ieejot pirmajā atrastajā un prasot pēc lētas istabas, saņemu atbildi ka tur tādu nav, lētāka maksa 95 eiro, bet nākamajā šķērsielā esot kas lētāks. 45 eiro un uz ielas nav jāpaliek, vismaz šonakt.
Nākamajā rītā tajā pašā viesnīcā atrodam bezmaksas datorus ar bezmaksas internetu un ar couchsurfing "emergency couch" Parīzes grupu atrodam cilvēku, pie kura palikt atlikušās divas dienas. Viņa sieva ar bērniem devušies atvaļinājumā un viņš izmanto savu brīvsoli - mēs tur bijām 6 tūristi, bija plānoti vēl četri, bet tie neatbrauca. Gulējām bērnistabā ar miljons dinozauriem, vienīgais bruņurupucis kalpoja par spilvenu. Pārējie viesi arī diezgan kolorīti - divas austrālietes, kuras gatavojas gadu ceļot pa Eiropu un vēl divi no Anglijas, kuri arī ar vienu motociklu apceļo Eiropu, tikai pretējā virzienā. Vēlāk no viņiem saņēmu ziņas, ka Igaunijā esot pazaudējuši atslēgas, bet Latvijā Daytona palikusi bez dzirksteles.
Attēlā tipiska Francijas maltīte. Veikalos viss ir nejēdzīgi dārgs. Protams, makaroni vai rīsi būtu lēti, bet nav iespējas tos uzvārīt. Ar šādu diētu zaudēju krietni daudz kilogramu.
Eifeli nevar redzēt tikai no paša Eifeļa. Šis nav fotografēts no torņa, tādēļ tas ir labi redzams.
Šajā attēlā redzams pretīgākais, ko vien esmu ēdis. Rauga ekstrakts. Austrāļi šo smērējot uz rīta maizītēm. Ja ir iespēja, noteikti nomēģiniet.
Tipiska Francijas ainava - lauki, sējumi.
Un te pēkšņi, pie pašas Spānijas - viens pagrieziens un okeāns klāt.
Basku zeme pārsteidz ar savu zaļumu. Kalni ir dzīvīgi un kolorīti.
San Sebastijana ir īsta pērle. Spāņu arhitektūra, okeāns, zaļas salas. Kalni. Un esam tur ar ļoti labu gidu, jo mūsu couchsurfing izmitinātājs ir īsts basks savas zemes patriots. Viņš mūs izvadā pa tuvējiem kalniem un aizved arī uz Basku zemes centru - San Sebastianu, kur parāda mums pilsētas galvenos skatus. Ekskursiju noslēdzam kādā no pilsētas krogiem, ēdot spāņiem raksturīgās pusdienlaika uzkodas - tapas. Baski ēd arī pinčos - tapas, kuras saliktas uz bagetes rieciena.
Pareizajā dienā braucam gar Pamplonu - tur notiek buļļu skrējiens. Tomēr mums priekšā ir tāls ceļš un tiekam galā ar kārdinājumu iebraukt pilsētā.
Pireneji ir ļoti dažādi. Te zaļi, te ar mežu, te ar upēm un attēlā - ar zilu ezeru.
Spāņu naktsdzīve nenorimst līdz vēlai naktij.
Man tas ir par traku, tādēļ atplīstu tur pat uz soliņa. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo mums ir kur palikt, tikai izmitinātājs aizkavējies kalnos. Aizrautīgs kāpējs.
Šis skats ir no Monseratas klostera klints.
Serpentīni, pa kuriem var uzbraukt klintī aizstāj kārtīgu treniņu kartodromā. Un ne tikai aizstāj bet arī pārspēj, jo kartodroma no elevācijas ausis ciet nekrīt, te aizkrīt ik pēc pāris pagriezieniem.
Barselona un Gaudi.
Šo skatu varētu nosaukt par ekskluzīvu. Tā ir Barselona aukstā vasaras dienā.
Žirona.
Francijas austrumdienvidos ir liels risks, ka klintis varētu aizdegties.
Un te notiek salūta gaidīšana. Katru gadu Bastīlijas dienā Karkasonē notiek milzīgs salūts.
Un šādi izskatās Verdonas lielais kanjons. Ļoti skaisti skati, serpentīni, pilns ar motociklistiem. Pēc apbraukšanas ap kanjonu pie manis piegāja divi franči, kuri gribēja ar mani nofotografēties, jo tobrīd jau veiktais ceļš viņiem likās neiespējami garš. Kad viņi uzzināja, ka es nebraucu viens, izbrīns pārrauga apbrīnā.
Attēlā redzama gan guļamistaba, gan mantu novietne, gan koridors uz dušu, jeb kas notiek Nicas centrā, ja nav kur palikt.
Klintis pie Vidusjūras.
Pēc slikti gulētas nakts Nicā diendusai der arī šāda pludmale, likās diezgan mīkstas smiltiņas.
Un tad sākās Itālija. Nebeidzamas pludmales, cilvēki, atpūta. Diemžēl tikai kā ainava, jo mums jābrauc tālāk.
Varu apstiprināt - tornis patiešām ir šķībs.
Bet Florence - ļoti skaista.
Tomēr lai redzētu skaistu vecpilsētu, nav obligāti jābrauc uz lielpilsētām. Šī ir 2000 iedzīvotāju pilsētiņa Itālijas ziemeļos, no kuras iet vilciens uz Venēciju.
Atlaides, atlaides...
Slavenā pilsēta uz ūdens.
Kalnu upe Ziemeļitālijā.
Ūdens auksts, bet karstā dienā tas ir pluss.
Komo ezers Itālijā.
Ķēdi var ātri ieeļļot arī viens (ja vien ir garas kājas). Ar kreiso roku jāsašķiebj mocis, ar kāju jāgriež ritenis, bet ar labo roku - jāpūš eļļa. Iemanījos diezgan ātri un nemanāmi, jo šur tur (piemēram, Holandē) eļļas lietošana uz ielas varot tikt sodīta.
Fīrvaldšteterezers.
Ar šādu arī pavizinājāmies, jo satikām draugus un pievienojāmies viņiem ceļā uz pastaigu maršrutu.
Alpu pastaigu maršrutos šveicieši ar neizpratni vēroja, kā šķinam zaķkāpostus un kazenes.
Lucerna.
Silvrettas alpu pāreja. Skaisti skati un līkumaini ceļi.
Alpos sākās lietus. Arī iepriekš bija, bet salīdzinoši neliels. Te nācās lietot lietustērpus.
Un sēdēt govju izraisītā sastrēgumā.
Grossglockner pāreja
Kārtējā budžeta maltīte. Jūs noteikti negribat zināt, kā es šobrīd raksturotu tunča garšas īpašības.
Vīne.
Prāga.
Ceļš pie Čehijas un Polijas robežas.
Vroclava. Ja vēlaties apskatīt vecpilsētu tā, lai Jūs netraucētu tūristu tūkstoši, šī ir īstā pilsēta.
Krakova.
Šim pūķim var aizsūtīt īsziņu un pretī saņemt uguns pūtienu.
Nacionālais parks Krakovas ziemeļos, ~20km no pilsētas.
Tatri un pastaigas.
Galamērķis.
Atpakaļ ejot kļūst tumšs. Slidenie akmeņi un dubļi ar zilu krāsu marķētajā maršrutā tumsā ir diezgan grūti.
Gižicko. Runā ka poļi mēdzot šādas laiviņas noīrēt un doties ceļojumā pa savienotajiem ezeriem.
Tas arī viss. 10 000km, 15 valstis. Nu jāmeklē darbs un jādzīvo tālāk. Vēl jāpasaka paldies. Pirmkārt, savai līdzbraucējai. Un ne tikai par izturību, bet gan par pozitīvo attieksmi un labo garastāvokli visu braucienu. Ar tikai izturību nebūtu tik labi. Otrkārt - visiem pārējiem, kas netieši vai tieši mūs atbalstīja. Draugiem. Un cilvēkiem, kas pārdeva iztrūkstošo ekipējumu - Sliktajam un Bagaram, kā arī Andrim(?) no Motowest, paldies kungi!
Vēl arī pāris secinājumi un ieteikumi. Pirmkārt - neticiet sinoptiķiem un arī paši sev. Jūlijs var arī nebūt karstākais mēnesis. Lai nenosaltu vasaras tīkljakā gandrīz visu laiku valkāju lietustērpu.
Ceļot ar motociklu ir forši. Iespeja nomest transportu kur pagadās vai uzlekt uz ietves, it īpaši kalnos, ir neaizstājama. Un kā runā, kalnos ar auto virsotnes visu laiku aizsedzot jumts vai statnes. Nemaz nestāstīšu par brīvības sajutu braucot...
Par drošību. Atstāju motociklu ar auduma somām kur pagadās, visu vērtīgo, bez kā nevarētu turpināt ceļojumu, vienmēr ņēmām līdzi. Zeķes neviens neiekāroja.
Par satiksmi. Parīze ir šausmas. Itālija ir šausmas. Pārkārtojoties par 20cm pa labi vai pa kreisi tur jau var būt motorolleris. Vēl motorolleri neredz kreiso pagriezienu. Un pēc šādām valstīm Polija liekas kā īsta Paradīze - vadītāji palaiž, pavirzās malā un attieksme ir daudz labāka, uz ielas nenotiek cīņas par izdzīvošanu.
Par Poliju. Nebrauciet pa autostrādi un nemeklējiet skaistas vietas Varšavā. Ja ievēro šos divus padomus, Polija ir fantastiska zeme ar interesantiem cilvēkiem.
Par mazajām motociklu degvielas bākām. Iesaku nelietot automātiskās degvielas uzpildes stacijas. Pirms uzpildes sākuma rezervētā naudas summa ne vienmēr tika atgriezta uzreiz, pēc dažām uzpildēm bija pāris nedēļas jāpagaida. Rekordists bija kāds tanks Francijā, kurš pamanījās rezervēt 300eur un "pieturēt" rezervāciju 2 nedēļas.
Par statistiku. 10 000km, 44 dienas, 3 kalnu grēdas, 15 valstis un 2500 fotogrāfiju.
Un pēdējais secinājums - ja kāds man piedāvātu doties šādā ceļojumā vēlreiz, es būtu gatavs 20 minūšu laikā, jo tieši tik man vajag lai saģērbtos un aizskrietu uz garāžu pēc motocikla.