Online
Pašreiz MOTOpower skatās 0 viesi un 0 reģistrēti lietotāji.
Ienākt MOTOpower
Uz Gruziju | |
| Pievienota: 10. Oct 2018, 14:19 Atjaunota: 22. Oct 2018, 19:55 | Citas galerijas no lietotāja Seelis |
Mocis - Honda Africa CRF1000A. Riepas - Heidenau Scout K60. Bagāža - cietā. Dzīvoju viesnīcās un viesu mājās/istabās, jo tā bija lēti un ērti, turklāt braucu viens, tāpēc zināms drošības aspekts mājās palicējiem. Navigācija - telefons, waze, google maps un ceļa norādes.
Sāku 24.jūlijā no Rīgas, turklāt sāku vēlu (kā parasti). Pa ceļam vēl noķeru divas lietusgāzes - jau pie Rīgas stājos malā un velku lietus kārtu. To novelku tikai Jēkabpilī, kad ir skaidrs, ka lietus tuvākajā laikā nebūs.
Uz robežas nonāku apmēram trijos pēcpusdienā. Sākums ir cerīgs, jo tieku ieaicināts rindai pa vidu blakus citam motociklam. Priekšā ir viena vieglā (benzīnnieks) un buss ar piekabi.
Principā iebraukt Krievijā nav sarežģīti, ja proti krievu valodu un neesi vācietis, kurš mēģina iebraukt Krievijā ar uz sievas vārda reģistrētu auto bez pilnvaras un ar piekabi. Tieši viņa dēļ nostāvam 3h (viņš izliekas, ka nerunā krieviski un nesaprot, ko no viņa grib, bet pirms tam ar sievu-krievieti ir normāli runājis pa telefonu krievu valodā). Beigās robežsargi sagura un aizsūtīja viņu prom, bet paši devās pusdienās. Interesanti, ka vācietis Krievijā ielaists netika, taču, lai tiktu atpakaļ viņam ir vēlreiz jāiziet pārbaude Krievijas pusē un pēc tam Latvijas pusē. Tāda vienkārša atpakaļbraukšana nav iespējama.
Otrs mocists ir vīrs gados - austrietis ar Slovēnijā reģistrētu moci, kurš brauc pie drauga uz Biškeku. Sākumā man viņa kopējais izskats liekas nedaudz dīvains, nošmulēta aitāda uz sēdekļa, diezgan nekārtīga, bet stingri nosieta mantu kaudze, un tai pašā augšā uzsieta rozā skolēnu mugursoma. Parunājot, izrādās, ka tam viņa draugam ir 8-gadīga meita, kura būtu ļoti priecīga par šādu dāvanu, jo tādu somu uz vietas esot grūti nopirkt, turklāt arī dārgi. Šis neesot viņa pirmais brauciens Austrumu virzienā, vispār esot izbraukājis Krieviju un tai pieguļošās valstis, izņemot Ķīnu, krustu šķērsu.
Kad atgriežas robežsargi, pārējais process ir ātrs ar pavisam nelielu aizķeri pie motocikla krāsas apraksta. Man ir trikolors, bet muitas dāma reģistrējot moci nolemj ievadīt, ka mocis ir melns, jo viņai datorsistēmā nav opcijas trikolors. Lielisks piemērs ierēdniecības sliktākajai pusei - man nav instrukciju kā darīt to, par ko man nav instrukciju.
Ar austrieti šķiros, jo viņš brauc dzert kafiju, es ieliet pirmo lēto benzīnu un gāzt tālāk.
Lielie ceļi ir daudzmaz normāli. Jebkurā gadījumā labāki, nekā gabals no Rēzeknes līdz Ludzai. Iebraucu mazā pilsētiņā Pustoška, kur meklēju iespēju nopirkt simkarti (vispār to vajadzēja izdarīt jau pie robežas, kur tantes tirgo simkartes), tur gan ar ceļiem sūdīgi - ielāps uz ielāpa, ārpus centrālās ielas ļoti bedraini dubļu ceļi. Uz šosejas apkārt neko daudz neredzu, jo tai abās pusēs lielākoties ir krūmi.
Pēc 11 stundu braukšanas (daļa bija stāvēšana uz robežas) un 700km nolemju mest mieru un palikt pa nakti kaut kur krietni pirms Maskavas. Tobrīd man vēl nebija nekādas izpratnes par ceļu līdz Maskavai, turklāt lija lietus. Sākumā izmēģinu veiksmi parastā lielceļa motelī, taču tur norēķini tikai skaidrā naudā un pārējie viesi ir skūti puikas treniņtērpos pie atvērtas pudeles. Izlemju par labu viesnīcai Rževā pārdesmit kilometrus tālāk. Viesnīcas apsargs iesaka moci nolikt pie policijas mājas. Policisti gan pēc īsas sarunas caur slēgtām durvīm to neļauj darīt, jo "tut ņe stojanka motociklov". Viesnīcas apsargu patirdot uzzinu, ka kopš šis apsargs tur strādā (kopš 2005.gada), nekādas motociklu vai automašīnu zagšanas neesot notikušas. Pārcentās ar rūpēm. Pasaku, ka mocim ir ļoti moderna signalizācija, nodemonstrēju tās skaļumu, saslēdzu stūri un eju uz istabu, moci atstājis turpat blakus viesnīcas ieejai.
Viesnīcā ir wifi. Visas man nepieciešamās aplikācijas strādā, pagaidām ar Krievijas cenzūru neesmu sastapies.
Rīt Maskava un "koļcevaja", kamēr tikšu uz M4. Pēc tam tikai uz dienvidiem.
Jau Krievijā
Instrukcija viesnīcas viesiem
25.jūlijs
Rīts sākas ar nelielu lietu. Rževā nopērku sim karti (tagad zinu, ka pilnīgi nevajadzīgi, jo katrā reģionā pēc tam jāskaita iekšā drošības nauda, ko nevar izdarīt internetā, jo starptautiskās kartes neņem pretī, bet ārvalstniekiem citi piedāvātie norēķinu veidi nav pieejami). Dodos tālāk. No šodienas skatoties arī iepriekšējā dienā mierīgi varēja gāzt līdz Piemaskavai, jo drīz aiz Rževas sākas normāla šoseja, kur abās pusēs nav krūmu, turklāt drīz tā pāriet lielā šosejā ar divām, vietām trim joslām katrā virzienā.
Man likās, ka Maskava pienāca tā diezgan negaidīti - ar milzu benzīntanku (liekas, ka summā bija kāda 20-25 uzpildes vietas), kur apkalpojošais personāls lielākoties ir tumši brūns un nerunā ne krieviski, ne angliski, bet blakus stāv maiņas vecākais, kurš palīdz klientiem nosaukt atslēgas vārdus, lai tiktu pie degvielas apmaksas.
Maskavas aplī braukt sāku diezgan nedroši. Lai gan iepriekš biju skatījies kā brauc mocisti pa MKAD, man tā josliņa starp betona apmali un kreiso malējo joslu liekas pārāk šaura, tāpēc vai nu stāvu sastrēgumā, vai nu lavierēju pa joslām. Bet tad piebrauc lokālais mocists un saka "pognaļi, pakažu" (laižam, parādīšu). Gāžam pa to nomali. Ja vietas par maz, mazliet patrokšņo, vai pagaida, autovadītāji diezgan ātri pamana un pārkārtojas. Novēroju arī netrafarētus melnus autiņus ar zilajiem signāliem, kur mēģina darīt to pašu. Tad panākam ātros, kuriem klājas vēl grūtāk, jo atšķirībā no melnajiem, netrafarētajiem, viņus tik ātri nelaiž garām. Turklāt tūlīt aiz viņiem salīp rinda parasto autiņu, kuri vēlas izmantot radīto tukšumu un arī tikt ātrāk uz priekšu. Bet kopumā bija salīdzinoši ātri un viegli. Vienīgais, ka jāseko līdzi lielajām zīmēm virs ceļa, lai nesanāk kā man, kad nobrauktuve uz M4 no zīmes, kas par to brīdināja, ir jau tik tuvu, un no iekšējās joslas līdz tai ir jāšķērso liekas vēl 5 citas joslas kādos 300m. Par laimi tieši tajā posmā satiksme bija mazāk intensīva, nebija jāielec no stāvošas satiksmes ātri braucošā joslā.
Beidzot tieku uz M4 un tālāk jābrauc tikai uz dienvidiem. M4 savā kvalitātē varētu līdzināties Eiropas vidējam bānim (jo saprotu, ka būvējuši vācieši), ja ne tilti. Tie labajā joslā, pa kuru brauc kravas auto, ir izbraukti un grambaini. Lielākoties braucu pa kreiso no 2 vai 3. Ja vien aizmugurē neparādījās ļoti notonēts autiņš, kuru “jāpalaiž” garām. Ap 8 vakarā tieku līdz Voroņežai, nolemju, ka 750km kopā un ~90km pa Piemaskavu ir gana daudz un varu meklēt naktsmājas. Tās atrodu daudzstāveņu rajonā esošā viesnīcā, kas gan izskatās pēc vienkārša baltu ķieģeļu kluča. Blakus skan krievu estrādes mūzika un neliela kliegšana, kas gan beidzas ap 11. Ir tomēr nedēļas vidus.
Šodien praktiski nav fotogrāfiju. Šī ir vienīgā. Tā konstrukcija ir ceļa nodevas apmaksas punkts. Ja nav transpondera (par tā nomu iedomājos tikai atpakaļceļā), tad visērtāk ir ar bezkontaktu karti. Bākas soma šādā gadījumā ir neaizvietojama.
26.jūlijs
Šodien 1080km no Voroņežas līdz Pjatigorskai. Sākums skaists: kādi 23 grādi, saule, labs ceļš - ideāli apstākļi braukšanai.
Esmu jau tik tālu no Latvijas, lai kļūtu par eksotiku benzīntankos - klāt nāk cilvēki, prasa, kur braucu, vai nav ļoti grūti tik ilgi braukt ar motociklu. Gados vecāki vīrieši stāsta, ka dienējuši Latvijā, viens "pod Tukumsom", otrs "v Ļiepaje".
Pa ceļam satiktie krievu mocisti aicina uz Rostovu, tur esot baikeru salidojums, sak, “patusujem, otdohņeš”. Aizbildinos, ka man īsa vīza un jāpamet Krievija pēc 2 dienām.
Vārdu sakot, parasts brauciens.
Bet tad pamale satumst un lēnām, bet pārliecinoši nāk virsū negaiss. Savelku lietus kārtas un aiziet. Gāž. Pa vidu sākas arī ceļa remonts. Viena josla katrā virzienā, uz ceļa 2-3cm ūdens, pretējā virzienā braucošie smagie pielej klēpi pilnu ar ūdeni (vēlāk izrādījās, ka ūdens ir iespiests arī koferī ceļa pusē). Kamēr brauc ātri, tikmēr normāli, kā ātrums samazinās, tā liekas, ka ar visu moci peldu baseinā. Nometu malā pēc kādiem 120km lietus Kamensko Šahtinskā - baikeru bārā, kura bildes ir nonāk daudzu Krievijas šķērsotāju albumos.
Lietus (Otrā pusē šosejai ir patriotu centrs. Daudz ieroču un kolorado lentīšu)
https://youtu.be/P7u6rl9VY5c
Padomju filmu vilcienu ainu atribūts
Objekts pie viesnīcas
Aizgājuša laikmeta liecība
Visur esošie saulespuķu lauki
Lietus ātri pāriet, daļu lietus drēbju novelku, palieku hūdijā un slapjā moto virskartā. Un tad sākas: temperatūra sāk ātri kāpt no 20 lietus laikā līdz 38 (drošvien ir kādu grādu vēsāk, jo moto termometri melo). Kamēr žūstu, ir normāli, bet aiz Rostovas sāku “izģērbties” un mērcēt t-kreklu ūdenī. Kopumā varu teikt, ka karstumu gan es, gan motocikls iztur labi, bet ir interesanti, ka, temperatūrai nokrītot par 2 grādiem (no 38 uz 36), var labi sajust, ka paliek vēsāks.
Karstuma dēļ atmetu domu, ka varētu paskatīties uz pasaules čempionāta stadionu Rostovā pie Donas. Gāžu tik tālāk. Priecājos par katru koku puduri, kas sniedz ievērojamu veldzi no saules un karstuma.
Atsevišķa piebilde par Krievijas dienvidu ceļiem: pa kreiso joslu ātrumā ap 160km/h pārvietojas divu veidu auto: dārgi un tonētiem stikliem (arī priekšējais tonēts) un Lada Samara (8.žigulis?) ar vaļā logiem, pilna ar dienvidnieciska paskata ļaudīm, kuru kopskaits mašīnā noteikti pārsniedz 5. Visi pārējie pie iespējas pamet kreiso joslu, ja nepaspēj, tad var sanāk nepatikšanas. Pats redzēju, kā smagais nepārliecinājās “vai nelido beha”, izlīda, beha sabremzējās, sekoja “nospiešana” ceļa malā. Protams, nepaliku skatīties, bet laikam saruna bija īsa, jo beha pēc minūtēm trim atkal apsteidza mani kā stāvošu. Arī pretējā virzienā redzēju melnu mašīnu kavalkādi, kas midžinot tālos un pīpinot aizgāza pretējā virzienā.
Taču es drīz pametu M4, jo nogriezos uz Kaukāza šoseju. Satiksme praktiski pazuda un es nereti kilometrus 10 nesatiku nevienu citu braucēju. Par šo biju dzirdējis iepriekš, ka M4 paliek nebaudāms, tuvojoties Krasnodarai, bet tiklīdz nogriežās no M4, tā situācija būtiski uzlabojas. Bija arī īpatnēji lasīt, ka virziens ir Mahačkala, turklāt pilsētu un upju nosaukumi vairs nebija tik krieviski savos nosaukumos.
Vakarā temperatūra nokrīt līdz 28 grādiem, liekas, ka ir vēsi un vajag kaut ko uzvilkt. Atkal iebirstu uz dienvidu ātro tumsu, ceļu beidzot ~ 21:00 pilnīgā tumsā.
Starp citu, nakšņoju blakus Ļermontova dueļa vietai Pjatigorskā parka vidū. Naktī bija neprātīgi karsti. Viesnīcā restorāns/kafejnīca strādāja 24h/7. Alus tikai čehu, vīns - kindzmarauli, toties visos stiprajos dzērienos milzu izvēle. Kamēr ēdu vakariņas, skatoties diezgan svaigu holivudas grāvēju kafejnīcas televizorā, blakus apsēdās trijotne - divi veci un apaļi kungi un slaida, blonda (krāsota) jaunkundze. Vīri kaut ko kliedza citam vīram feistaimā, meitene ēda salātus un dzēra šampanieti. Pēc tam visi trīs pazuda. Forša viesnīca.
Rīt ceru iebraukt Gruzijā.
27.jūlijs
Šodien pavisam nedaudz līdz robežai - 225km. Slikti, ka piektdiena, jo nedēļas nogalēs it kā robeža nebūtu jāšķērso. Netālu no Pjatigorskas milzu sastrēgums. Iemesls - avārija. Ja iepriekšējās dienās redzēju daudz piemiņas zīmju un puķīšu, tad šodien pa īstam. Liekas, ka abi vieglie saskrējušies purnā, turklāt arī aizdegušies. Ātrie - divas mašīnas, bet tikai ar bākugunīm un prom nesteidzas. Ugunsdzēsēji vēl lej virsū putas kūpošiem bleķiem. Es pats pārāk daudz bīstamu situāciju nepieredzēju, taču šis liek braukt uzmanīgi visu atlikušo braucienu.
Ir dīvaini braukt un redzēt uzrakstus uz ceļazīmēm par Baku, Grozniju vai Teherānu. Ziņās no rīta redzēju, ka Sočos ir bijis baigais lietus un zemes nogruvumi, tāpēc bažīgi vēroju mākoņus, tomēr lietus tā arī neuzlīst, arī sauli aizklājušie mākoņi īpašu vēsumu neatnes.
Vladikavkāza. Ir reāla sajūta, ka esmu ļoti tālu no mājām, jo iepriekšējās pilsētas manā ģeogrāfijā neeksistēja, kamēr Vladikavkāza, pateicoties Krievijas Kaukāza ekspansijai 90-tajos, ir gana bieži dzirdēta.
Pie iebraukšanas Vladikavkāzā
Aiza uz Gruziju
Pilsētā pagriežos uz Verhnij Lars, kur kādus 3-4 kilometrus pirms robežas sākas rinda. Apkārt kioskiņi, kas tirgo Gruzijas apdrošināšanu. Man tie liekas neuzticami, tāpēc pabraucu garām. Visi daudz maz ievēro kārtību, jo netālu stāv krievu gai'šņiks. Es piesardzīgi paripinos garām rindas galam un nostājos netālu no policista. Tas man pamāj ar roku, mazliet uzrūc, bet pēc tam liek braukt līdz pašam rindas galam, kur būšot sprauga betona nodalījumā, kur ar moci var izlīst. Braucu. Bet pēc kāda kilometra starp mašīnām izskrien cits policists un straujām kustībām mani stādina. Sāk kliegt: "kur tu brauc! kas tev atļāva! mauc malā, saukšu brigādi!" Godīgi sakot, esmu gan apjucis, gan samīzies. Rosija tomēr. Par laimi uzrodas cits, kurš kaut ko pačukst tam pirmajam uz auss, un es tieku atlaists braukt.
Uzbraucu gandrīz līdz robežpunktam, tiekot garām visai vieglo rindai, kas uz mani noskatās ar zināmu skaudību. Smagajiem pašiem sava rinda atsevišķi. Jā, sprauga betona nodalījumā ir, bet rindā stāvošie ir tuvu spraugai, ielīst ar kastēm bez līkumošanas nevaru, bet atstāt brīvu vietu un ielaist iekšā neviens negrib. Viens volvo tā kā stājas, bet es nomudos un nepaspēju, brīvo vietu aizņem kāds no blakus rindas. Tad volvists atver logu un sāk ar mani sarunu. Viss beidzas ar to, ka viņš (vidēja auguma drukns gruzīns), izkāpj no mašīnas un divatā moča asti ar visām kastēm vienkārši pārceļam pāri pusmetru augstajai betona apmalei. Lielāko daļu celšanas dara gruzīns. Es viņam par to iedodu speciāli līdzi paņemtos sīkumus ar Latvijas simboliem, viņš man sadod lielus un skābus ābolus, un kā īpašu dārgumu - ķirbju sēklas. Pasmejamies, papļāpājam, parunājam par dzīvi un Gruziju. Viņš man iesaka braukt uzreiz uz Vardziju, nevis uz Tbilisi. Tuvojoties robežpunktam mēs pašķiramies - viņš aizbrauc pa citu eju.
Uz robežas muitnieki mazliet papukst par motocikla krāsu datubāzē, kura, protams, nav melna, bet uz manu piedāvājumu atrast trikoloru pasmīn un palaiž vaļā. Tā, esmu ārā no Krievijas un dodos dziļāk aizā, kas savieno Krieviju un Gruziju.
Līdz Gruzijas robežai vēl kādi 5km no-mans land, kur tiklīdz apstājies, klāt ir robežsargi (laikam krievu, aiz automātiem grūti saprast), kas liek braukt tālāk.
Uz Gruzijas robežas mašīnu ir krietni mazāk - pirms manis kādas 10. Nostājos rindā, jo internetā izlasīju, ka gruzīnu pusē kārtība esot stingrāka. Mani gan pēc kādām 15 minūtēm gaidīšanas izsauc no rindas un pārbauda atsevišķi. Viss norit ātri, man īpaši piekodina nopirkt apdrošināšanu, jo tā visiem ir obligāta (to nopērku vēlāk pa ceļam uz Tbilisi, nebija dārga). Vēl pēdējais muitnieks, kas pārbauda kravu. Pajautā, vai man šī ir pirmā reize Gruzijā, nopriecājas par manu atbildi, smaidot paprasa vai tiešām neko aizliegtu nevedu un palaiž nepārbaudītu. Viss, esmu Gruzijā.
Tālāk esmu nolēmis braukt līdz Tbilisi, jo pirmajā gruzīnu pilsētā Stepantsmindā paliekot liela daļa tūristu, kas mani nesajūsmina. Tur pamēģinu uzbraukt līdz Gergeti baznīcai, taču tobrīd pēc garajiem asfalta gabaliem vēl nejūtu komfortu ar savu lielo smago Āfriku neceļos, tāpēc pēc pirmajiem 500m atmetu ar roku, apgriežos (gandrīz apgāžoties) un braucu prom asti starp kājām ievilcis. Nestājos arī pie minerālu plūdiem un tautu draudzības arkas, izgāžu cauri slēpošanas kūrortam Gudauri, aiz kuras ātri paēdu jēra šašliku (kas arī paliek pēdējā reize Gruzijā, kad ēdu jēru) un gāžu tālāk uz Tbilisi.
Jo tuvāk galvaspilsētai, jo karstāk paliek. Drīz ceļa malās ik pēc pāris simtiem metru ir kārtējā šašliku ceptuve, liekas, ka no tās smaržas, kas sākumā ir ļoti patīkama, beigās sāks vilkt uz vēmienu.
Tbilisi nonāku tieši ar tumsas iestāšanos (šī ir prasme, ko man nopietni jāmācās - dienvidos pārstāt braukt pirms tumsas). Satiksme man liekas, kā tāda baktēriju plūsma - virziens visiem viens, bet trajektoriju nosaka kaut kāds nezināms spēks. Mašīnas pārvietojas haotiski mainot joslas, luksoforu nav, ātrums diezgan liels.
Atrodu lētu viesnīcu ar kondicionieri pilsētas centrā, tieši lētuma dēļ nevaru to atrast mazo ielu labirintā - vienā brīdī izbraucu cauri vīru tusiņam ap kaut kādu galda spēli šaurā ielā, bet viņi apliecina, ka esmu uz pareizā ceļa. Viesnīcu atrodu, tā pieder ģimenei, kas visa tur arī ir nodarbināta. Dēls pieņem viesus, māte un meita nodrošina visu pārējo. Šādus principus sastopu pēc tam visā Gruzijā.
Naktī turpina valdīt karstums - ir 32 grādi. Es vēl nedaudz pastaigāju pa pilsētu, atrodu vietu, kur izdzert vīna glāzi (saimnieks ir ļoti resns gruzīns, visu darbu padara viņa sieva), bet gana ātri atgriežos viesnīcā un dodos pie miera. Rīta plāns - doties meklēt veco Tbilisi-Boržomi ceļu pāri kalniem.
Tbilisi naktī.
Uzreiz aiz grausta kreisajā pusē ir mana viesnīca.
28.jūlijs
Jau ap 9 no rīta termometrs rāda vairāk par 30 grādiem. Pa logu redzu nedaudz vairāk no Tbilisi centra. Iespējams, ka ir vērts atgriezties. Vismaz, lai pavizinātos ar vagoniņu.
Tā kā ir mana pirmā īstā diena Gruzijā, tad sākums ir lēns. Veco šoseju pats nemāku atrast, vietējie rausta plecus. Varbūt, ka nepareizi to saucu. Labi, gāzīs vienkārši uz Boržomi pa lielo šoseju, taču drīz pēc Tbilisi nogriežos, lai apskatītu kādu baznīcu augsta paugura galā.
Tai visapkārt tūristu tirdziņš un kaudzēm tūristu. Beigās izrādās, ka tas ir Džvari klosteris un pilsēta ielejā ir Mskheta - kādreiz Ibērijas (Gruzijas vēsturiskais nosaukums) galvaspilsēta. Vārdu sakot, tā iet, ja neko īpaši neplāno un Google kartē sabakstīti vairāki desmiti zvaigznīšu ar apskates objektiem, bet nav viena kārtīga maršruta.
Tālāk dodos uz Boržomi. Tās virzienā no Tbilisi ved liela šoseja ar divām joslām katrā virzienā. Ir karsti. Ik pēc laika ceļa malā ir lauku labumu tirgi, kuros gan neiegriežos, jo karstumā īpaši pēc ēdiena neilgojos, tikai dzeru daudz ūdens.
Ceļu infrastruktūra gan tāda neskaidra - mega bānis, kas pēkšņi beidzas ar haotisku apļa krustojumu otrā galā. Posms pa vidu ir kādus 10km garš un viss sastrēdzis. Jā, es to apbraucu pa apmali un vienreiz pa ietvi.
Boržomi - skaļi, daudz cilvēku un ķīviņi pie bezmaksas minerālūdens caurules. Stāvvietā kreisie čaļi prasa 3 larus par stāvēšanu. Lai būtu svarīgāks izskats, viņi it kā kaut ko baksta telefonā, kas ielikts selfijstikā.
Boržomi parks - forša vieta, kur pastaigāt. Esot arī sēravota baseini, bet man bija motodžinsi un moto zābaki kājās, nespēju sevi pierunāt iet tālāk par pirmajiem tiltiem un samierinājos ar kāju mērcēšanu upē.
Upe parkā. Var nolīst no centrālās ejas un vienkārši pasēdēt.
Bezmaksas minerālūdens. Daži nāk ar daudz un lielām pudelēm, kuras pēc tam turpat blakus pārdod.
Ārā no parka ejot, manu uzmanību piesaista dīvains ūdenskritums blakus šķebinoši greznai viesnīcai, kad apstājos to nobildēt, tante blakus uzreiz saka, ka tas nav īsts. Vārdu sakot, kāds ir uzcēlis ļoti lepnu viesnīcu gandrīz Boržomi parka teritorijā un, lai būtu "krutāk", blakus ir uztaisījuši mākslīgu ūdenskritumu.
Pēc parka apmeklējuma mēģinu saprast, ko darīt ar savu dzīvi - līdz Batumi nepaspēt. Atpakaļ uz Tbilisi nav jēgas, Boržomi pārāk dārgas naktsmītnes. It kā vēl varētu uzbraukt augšā uz plato virs parka (kā reiz vēl panorāmas ratā iekāpt), bet tad atceros gruzīna, kurš man palīdzēja uz robežas, ieteikumu braukt uz Vardziju. Tā arī daru. Pēc navigācijas - kādi 100km. Pirmais nozīmīgais punkts pa ceļam - Akhaltsikhe. Vēl joprojām nespēju to pilsētas vārdu atcerēties bez kļūdām. Tā kā te atgriezīšos nākamajā dienā, tad vienkārši papildinu benzīnu un dodos tālāk. Aiz Akhaltsikhes ceļš paliek šaurāks, kvalitāte - brīžam laba, brīžam sliktāka, taču kopumā īpašas problēmas nesagādā. Ceļš ved gar Kūras upi, tāpēc met cilpas kopā ar upi, bet nav tik karsti kā iepriekš, jo upe tomēr par kādu grādu temperatūru mazina.
Par Vardziju iepriekš esmu lasījis, jo interesējos par gruzīnu karalieni Tāmaru (kuru viņi paši dēvē par King Tamara, jo King ir varas postenis, kamēr Queen ir vienkārši karaļa sieva), Tamāra ir interesanta ar to, ka viņas valdīšanas laikā Ibērija piedzīvoja savu zelta laikmetu. Arī daudzi no arkveidīgajiem tiltiem pāri upēm ir nosaukti tieši viņas vārdā.
Vardzija
Uz Vardziju ved šaurs, bet ļoti kvalitatīvs ceļš. Ir pāris punkti, kuros jau liekās, ka izbrauksi cauri klinšu aizai un priekšā pavērsies MEGA skats, bet kā nav, tā nav. Ir tikai kārtējais ciemats, govis un olīvu audzes. Bet tad aiz līkuma pamanu tādu kā skudru pūzni klintīs upes pretējā krastā. Iebraucu turpat blakus esošajā stāvvietā, domājot par majestātisku atbraukšanas faktu, bet izrādās tur vietējie jaunieši ir noorganizējuši sev romantisku spotu, dārd lokāla popmūzika un viņi ir diezgan neapmierināti ar manu klātbūtni. Bookingā atrodu naktsmāju privātmājas 2.stāva istabā. Kopā ar vakariņām ~25€, un vācos prom.
Rīt pa īstam apskatīšu Vardziju, tad braukšu uz Ahaltsikhi, pēc tam pa veco Ahaltsikhe-Batumi šoseju ceru nonākt līdz jūrai. Tur 1 dienu pavadīšu bez motocikla. Un beidzot jāpadzer vīns. Šobrīd manā kontā tikai viena glāze silta sausa sarkanvīna +32 grādos Tbilisi.
Naktsmāju pagalms. Vienīgais vīrietis kādas divas stundas skaļi runāja feistaimā, kamēr vecākā sieviete kopa lopus, bet jaunākā gatavoja vakariņas. Pēc kāda laika piebrauc vēl bariņš gruzīnu busiņā, visi pēta manu moci, mēģinām papļāpāt, bet viņi nemāk ne krievu, ne angļu valodu (visas sarunas notiek ar gados vecāko sievieti krievu valodā). Aizeju gulēt.
Naktsmāju pagalms
Vakariņas
29.jūlijs
Šodien daudz no visa.
Cēlos gana agri, lai redzētu lecam sauli. Mājas sievietes jau bija modušās, pēc brīža iznāca arī saimniekdēls, kuram esot pie Tbilisi plastmasas logu ražotne. Esot ar saviem logiem apgādājis visas lokālās pašvaldības ēkas, jo esot draugi pašvaldībā. Viņam bez jautāšanas tiek pienesta kafija un brokastis, izskatās, ka pat paldies nepateica, bet sievietes vienalga smaidīja. Aizsūtīju sievai īsziņu, ka pārceļos dzīvot uz Gruziju.
Dodos uz Vardziju. Iegāju 8, divas stundas pirms darba laika sākuma. Sarunāju ar apsargu. Virs daudzajām alām un ejām savējās ir izveidojušas bezdelīgas, kuras simtiem ir salipušas uz Vardzijas klints. Redzēju, kā Toyota pikapa kravaskastē atbrauc mūķenes. Galvenais mācītājs (nezinu tos viņu titulus) skaļi strīdējās ar vienu no mūķenēm, nesapratu par ko viņi runā, bet pēc toņa nelikās, ka viņi strīdās par svētajiem rakstiem. Noklausījos iezvanīšanu bez vecu bembju dārdošās popmūzikas. Bija diezgan forši.
Vardzia - https://youtu.be/4p8WxuDcumM
Atved mūķenes
Tad sāku braukt uz Batumi, bet apstājos Akhaltsikē: pilsētā, kurā vienlaikus esot bijušas 40 lūgšanu vietas visām reliģijām pēc kārtas. Pat tagad cietokšņa teritorijā ir vieta kristiešiem, ebrejiem, musulmaņiem, pareizticīgajiem un visam cauri gruzīnu īpašie mezglu pinumi.
Akhaltsikes cietoksnis
Vienā no punktiem cietoksnī piesitos grupai, kurā gide runā angliski, tā satieku ģimeni no Kuveitas. Esot apnikusi ASV, DA Āzija un Eiropa. Vajagot ko citu. Atbraukuši uz Gruziju. Sajūsmā. Un 35 grādu karstums ir nieks, viņiem mājās esot 52 grādi. Viņi visi ir garās biksēs un slēgtos apavos. Svīst tikai viņu vecākais dēls, kuram ir gana iespaidīgs liekais svars.
Braucu tālāk. It kā uz veco Tbilisi (Boržomi) Akhaltsike-Batumi šoseju, bet ir tīri labs asfalta seguma ceļš. Nepamet doma, ka braucu nepareizi, bet tad sākas jeb drīzāk beidzas asfalts, sākās smago rises, lieli akmeņi, šaurs akmeņu/grants serpentīns un pretī braucoši smagie. Āfrika pierāda sevi no labākās puses. Iet kā traktors, apēd visas bedres un arī manu viduvējo prasmi. Esmu karalis, bet 3. ielieku reti.
Khulo pāreja ir lieliska - pēc krūmos ieaugušiem serpentīniem, klintīm un putekļiem paveras milzīgs plašums un parādās mājas. To priekšā sēdošie man māj un mēģina skriet līdzi. Man “piesitas” lokālais puika Luka. Nezina nevienu citu valodu, izņemot gruzīnu, bet tiek pie 100gades nozīmītes (izkrīt no somām, kad velku ārā prīmusu kafijai), šokolādes gabala un moto aptaustīšanas.
Khulo pāreja
Luka
Braucot visšaurākajās un grūtākajās vietās (piem., stāvs seprentīns ar mazu rādiusu) sev atkārtoju: te smagais veda milzu ekskavatoru, te izbrauca tas Toyota busiņš, te tas vecis ar parastu mersedesu izbrauca. Mocim tas ir viens pīpis, man pašam sasvīdis viss, kas cilvēkam var sasvīst, bet ir ļoti baudāmi, īpaši brīžos, kad saproti, ka tikai mīzējnerva atslēgšana un āfrikas grieze tevi ir mācējusi izcelt no sliktas situācijas. Tieši tas, kāpēc vispār atbraucu uz Gruziju.
Braucu lejā. Nav pārāk lielas izpratnes par manu atrašanās vietu, jo braucot pa vienīgo ceļu liekas, ka navigāciju nevajag. Ik pēc laika parādās uzraksti turku valodā un mani sāk mākt bažas, vai netīšām neesmu iebraucis Turcijā. Bet, nē, Turcija ir relatīvi tuvu, tomēr es turpinu būt Gruzijā.
Drīz pus-bezceļš beidzas un sākas draņķīgs asfalts. Nezinu, kas sliktāk - grantene vai sūdīgs asfalts, bet iet uz 70-80 un saprast, ka priekšā tilts remontā pāri kalnu upei ar 1 joslu, pretī nāk Toyota Celica busiņdžips, bet tev aizmugurējais ritenis jau slīd un priekšējās bremzes arī nav laba izvēle, tas nav forši.
Lēnām sāk apmākties, bet lietus nelīst. Parādās lielākas apdzīvotās vietas un līdz ar tām arī gruzīnu "apdzinēji", kas lec viens otram purnā un stumj mani malā. Pabraucu garām Dandolo tiltam. Tad vienā brīdī kalni pašķiras un esmu Batumi. Nostājos ceļmalas krūmājā meklēt viesnīcu bookingā. Ir izvēle vai nu ļoti lēti, bet daudzstāvenes istabā bez kondicioniera, vai arī pa dārgo viesnīcā netālu no jūras. Esmu noguris, ļoti netīrs un vēlreiz noguris. Paņemu pirmo daudzmaz saprātīgo piedāvājumu no viesnīcām un nolemju palikt Batumi uz 2 dienām, lai atpūstos un baudītu reiz to sarkanvīnu. Pirms tam nomazgājot moci.
Moča mazgāšana ir pareiza, jo viesnīca ierāda man vietu pie centrālās strūklakas viesnīcas priekšā. Jābrauc būs pie Hondas prasīt atlaidi servisam, jo redz esmu Batumi izreklamējis Hondu.
Un manas kastes iekšā ienes šveicars, pa ceļam stāstot, kā pašu vietvalži esot saspridzinājuši tiltus un ceļu, lai no Tbilisi bruņutehnika nevarētu piebraukt. Potom poķeraļi Abhaziju, viņš saka.
Vakara panorāma
30.jūlijs
Šodien esmu Batumi - skaļa, krāsaina promenāde, kuras īstā dzīve sākas tumsā. Elektro-velosipēdi ar tūristiem, tirgotāji, kas tirgo gan rotaslietas ( lokālās un arī made in china), gan vīnu, gan spīdīgas rotaļlietas. Pa vidu visam viesnīcas, vēl pārīti ceļ klāt. Dienas laikā parkā uz soliņiem guļ pensionāri (vīrieši, jo sievietes laikam strādā).
No rīta eju meklēt pastu, jo jānosūta obligātās pastkartes. Neesmu gatavs realitātei. Gruzīni paši savam pastam īsti netic. Ārzemnieki stāsta, ka pastkartes nenonāk līdz galam. Lai sūtītu uz Eiropu, ir virsū jālīmē tik daudz pastmarku, ka vietas nepietiekot. Pasts strādā no 10 līdz 19, bet 17 slēdz ciet durvis un apkalpo iekšā palikušos. Pastkartes nopērku suvenīru veikalā, neizdodas pierunāt viesnīcu tās nosūtīt manā vietā, jo viņi saprot, ka tas nav vienkārši.
Dienas vidu noguļu, jo gājiens uz pastu (caur arheoloģijas muzeju) ir radījis patīkamu nogurumu. Tas tev nav uz moča sēdēt.
Vakarā aizeju nopeldēties Melnajā jūrā. Pludmale akmeņaina, ūdenī ieiet grūti - viļņi gāž nost no kājām, bet pēdas baksta un skrāpē akmeņi. Būtu noderējušas gumijas kurpes, kuras Horvātijā tirgo aizsardzībai no jūras ežiem.
Ejot vakariņās ieraugu, ka blakus manai Hondai ir vēl viena, tikai Goldwing. Ar Kuveitas numuriem. Eju klāt sveicināties un tā iepazīstos ar Ali Alshammari (kuveitiešu naftas inženieris) un Sinan Saudi (jordāniešu jurists, kuram ir prakse Tbilisi).
Nosēžam līdz pusnaktij pļāpādami. Ali mani uzaicina uz moto festivālu Kuveitā februārī. 4-5 dienas vieni vienīgi motocikli. Sinans man atrod naktsmājas Svanetijā. Lieliski.
Rīt uz Ušguli.
Batumi atpazīstamākā panorāma. Man gan pašam nosacītā vecpilsēta patika krietni labāk par moderno piekrasti.
Pa ceļam uz pastu bija iespēja paskatīties uz parasto Batumi ikdienu.
Es un Ali.
Nosūtīju šo sievai, sakot, ka šādu attieksmi es gribu katru rītu, kad man dažādu iemeslu dēļ sāp galva un ir sausa mute.
Policijai te naudas netrūkst, veselā saprāta gan vajag mazliet vairāk.
Ļoti daudz Apple Store, Amazon, Ebay "oficiālo" pārstāvniecību. Vienā no tām nopērku "oriģinālo" iphone lādētāja vadu par 0,8EUR.
Otrā pusē ir pirms pāris gadiem apslīkušais zooloģiskais dārzs. Varbūt atceraties no ziņām, ka tāda situācija bija un dzīvnieki klīda pa ielām.
31.jūlijs
Tuvāko dienu plāns: aizbraukt līdz Mestijai, pacelties līdz Ušguli un tad pa kalnu pāreju nolaisties līdz Lentekhi. Rēķinu, ka no Batumi līdz Mestijai kādas 5h un 260km, no Mestijas līdz Ušguli 50km un vismaz 2h. No Batumi izbraucu agri - uzreiz pēc 8. Zugdidi (pilsēta pa ceļam) iebraucu moto garāžā, lai paprasītu riepu ielāpus. Īpašnieks Ruslans saka, ka neesot, tad iedarbina savu hārli, kuram pašrocīgi ielicis auto tumbas, ar parastu audiovadu savienojot ar telefonu, pierubī rokmūziku un braucam meklēt, kur pirkt ielāpus. Nonākam mazā autobodē, kur vīrs no galda apakšas izvelk plastmasas maisu un ātri vien atrod vajadzīgo. Pasakos visiem un dodos uz Mestias pusi.
Parastā šoseja ātri vien sāk līkumot un es ceļos kalnos. Vēsāk nepaliek (un nepalika līdz pat 8 vakarā Ušguli). Pa kreisi sākās Enguri hidroelektrostacijas uzpludinājums - liels, zaļš ezers. Pūš spēcīgs vējš, brīžam gribas ar visu moci pielipt pie klints sienas, lai neienes ezerā (mammu, ja tu šito lasi, tad nebija tik traki, goda vārds!).
Enguri uzpludinājums
Ik pēc laika ceļa remontdarbi. Kaut kur kāda klints nogāzusies, kaut kur strauts izgrauzies cauri ceļam. Beigās asfalts pāriet betona plātnēs. Tas saprotams, jo materiāla betona ražošanai visapkārt ir pietiekami.
Pēc ilga un patiesībā diezgan grūta brauciena nonāku Mestijā. Te man jāzvana naktsmājas devējai Nino Gvarliani, kuras numuru man iepriekšējā dienā caur Nino radinieku sagādāja Sinans.
Pa ceļam
Pie šīs ceļa zīmes ir laba sajūta. Vēl pirms gada tikai lasīju un sapņoju, bet nu te esmu pats.
Mestia
Sazvanu, ne līdz galam saprotu, bet Ušguli man esot jāmeklē Ruslans vai Oļegs. Aizbraucu vēl līdz Tamari lidostai (uz Mestiu var aizlidot no Tbilisi par 60lariem. Aptuveni 20€, esot pilnībā nobukots uz visu sezonu). Un tad uzlieku navigācijā Ušguli un aiziet. Navigācija ieved mani mazā šaurā taciņā ar akmeņiem un govju mēsliem stāvā leņķī pret kalnu. Es jau nedaudz nervozēju, ka, ja šāds ir sākums, kādas būs beigas? Izrādās, ka tas ir tikai šortkats un Ušguli ceļš sākumā ir betona plākšņu izlikts, viegli braucams. Ceļā kopā pavadu 3h, jo pa vidu vēl pastāvu, kamēr traktori norok ceļu, kā arī atpūšos un padzeru ūdeni. Ceļa sākumā vēl ir sastopama smagā tehnika un divas joslas, bet, jo tuvāk ceļa mērķis, jo šaurāks un sarežģītāks ceļš. Ir posmi, kuros var izbraukt tikai 1 transportlīdzeklis. Tur par laimi nevienu nesatieku. Braucu pārsvarā ar otro ātrumu, šad un tad iemetot pirmajā. Ceļš ir sauss, tikai pāris vietās strauti. Nevaru pat iedomāties, kā būtu pa slapju braukt.
Kad beidzot izcīnos līdz Ušguli, esmu noguris, bet apmierināts. Bija pāris sarežģīti posmi, taču kopumā ar viduvējām prasmēm pārvarams gabals.
Ušguli nav tā vienkārši saprast. Ir wifi, bet nav kārtīgas kanalizācijas. Cūkas guļ blakus čalim, kurš uz statīva uzbāzis kameru ar objektīvu, kas izskatās dārgāks par manu moci. Un visam pa vidu torņi, torņi, torņi un bērni uz zirgiem.
Nino mani uzņem ar smaidu, ierāda istabu ar skatu uz kalniem un upi. Parāda dušu. Dušā siltais ūdens ir iespējams tikai tad, ja kārtīgi izkustina kontaktu un kontaktdakšu, kuras plastmasa jau ir melna un sakususi.
Nākot atpakaļ no dušas mājas, satieku Givi - nenosakāma vecuma onkulīti, kurš uzreiz aicina runāties. Stāsta, ka ziemā grūti - 3-4m sniega un tikai 4-5mēnešus varot pie viņa atbraukt. Tad rāda ar pirkstu uz vienu no torņiem un apgalvo, ka tas viņam piederot. Kara laikā slēpušies. Esot 4 stāvi virs zemes un 4 stāvi zem zemes. Nu, nezinu gan par tiem pazemes stāviem...
Tad dodos vakariņās. Dod adžopsandali - dārzeņu sautējumu (ir arī gaļa, siers, olas, maize, melleņu ievārījums un sarunas). Tas man Gruzijā ir iepaticies visvairāk. Iedod arī glāzi sarkanvīna, tās un smagā ceļa iespaidā es uzreiz pēc vakariņām nolienu gulēt, ik pēc laika pamostos no upes skaņām, vai no tā, ka vējš dauza durvis.
Pamostos ap 7. Givi jau sēž pagalmā. Saka, ka dzīvē es neko nenokavēšot, ja paēdīšot brokastis. Es nemaz netaisos mukt. Satieku Nino vīru, kurš man saka, ka neesmu pirmais latvietis, kas pie viņiem nakšņo. Iepriekš esot bijis Kurbada vīri, kuri pat esot vienam no viņiem uzdāvinājuši motociklu. Tā ir?
Pie brokastīm Nino stāsta, ka viņai daudz jāstrādā (viņa ir pediatrs, vēl strādā onkoloģijā un pilda administratīvus pienākumus klīnikā Tbilisi), ka viņai liekās, ka gruzīni nemīl savu zemi, ka Saakašvili vēl kaut ko mēģinājis mainīt, bet ātri nosviests. Viņai bail, ka atkal atgriezīsies 90.-tie ar haosu un nabadzību. Viņa piemin “ jums latviešiem labi, jūs mīlat savu zemi un jūs Eiropa pieskata, mūs tikai Erevāna un Baku, bet tie paši ir nabadzīgi”. Nemēģinot viest korekcijas viñas stāstā, paēdu, dabūju pusdienām maizi un sieru, un dodos ceļā.
Ušguli
Līdzīgs skats bija arī pa guļamistabas logu
Manas naktsmājas
Smuka govs
1.augusts
Šodien braucu no Ušguli uz Lentekhi - 75 km, it kā būšot ilgi. Braucu stāvus praktiski visu laiku. Skatus grūti pārspēt, es braucu zaļu pakalnu ieskauts, priekšā sniegotas kalnu virsotnes. Sākas serpentīns. Ja uz asfalta serpentīna Āfrika uzvedas nemierīgi, tad ripojošu akmeņu, izdangāta māla, strautiņu un smilšu putrā tā 200+ kg govs pārvietojas ar apbrīnojamu grāciju un mieru. Stresoju tikai es.
Ceļa sākumā apsteidzu busiņu, bet tālāk neviena auto vairs nav. Domāju, ka esmu viens, bet panāku trīs čehus, kuri jau otro dienu iet kājām no Ušguli. Papļāpājam. Mani interesē viņu mugursomu svars, viņus, cik esmu nobraucis, kāpēc viens, kā vispār iet. Viņi dodas prom, bet tad viens atgriežas un saka, ka varot mani nofotografēt. Tiešām. Viens no vientuļās braukšanas aspektiem: bilžu, kas dokumentētu sviedrus un dubļus, nav. Darīts. Viņi iet tālāk, es vēl palieku uz tilta pār upi, jo tā ir retā līdzenā vieta, kur varu nokāpt no moča nedaudz atvilkt elpu.
Atsākot braukt, nospriežu, ka esmu jau pieradis pie ceļa. To rāda arī maršrutētājs, sakot, ka vidējais ātrums ir pieaudzis.
Lēnām, lēnām nonāku līdz pārejas galam. Tālākais ceļš ved gar upi, tam pāri pārkaras klints. It kā romantiski, bet no klints mazliet tek ūdens, tieši tik daudz, lai ceļš būtu tāda feina māla slidotava. Tas rada problēmu. Uz ceļa ir lielas bedres. Iebraukt nav problēmu, bet ārā braucot ar inerci nepietiek, jāuzdod gāze. Uzdosi par maz - nokritīsi, uzdosi par daudz - aizies sānslīde un nokritīsi. Pāris reizes jūtu moci aizpeldam, bet palīdz inerce un “mīzējnerva” atslēgšana.
Foršākais visā ir Rietumu kultūras navigācijas sistēma, kura visu laiku cenšas pārprognozēt finiša laiku, ievest mani upē, vai arī apgalvo, ka no punkta, kur atrodos, izbraukt nav iespējams. Ir forši, ka ir vietas, kur ar racionālu prātu varētu pazust.
Kādā lielā strautā, kas šķērso ceļu, sāku meklēt kvarca gabaliņus vienai no meitām, kad klāt piezogas franču velosipēdists. Gan jau, ka viņš nepiezagās, bet brīdī, kad pētīju akmeņus, viņa “hello” mani sabiedēja. Izpļāpājamies. Viņš prasa, vai uz priekšu (no kurienes esmu atbraucis) ceļš ir tikpat slikts. Es ar pieredzes radītu lepnumu pavēstu, ka tālāk būs tikai sliktāk. Viņš saka, ka man savukārt viss labākais vēl priekšā. Pasmejamies un braucam katrs savu ceļu tālāk, lai vairs nekad nesatiktos. Dīvaini.
Ceļš tiešām uzlabojas. Es ieskrienos un uzreiz man Gruzija atgādina, kas es neko nesaprotu: aiz maza kalniņa ir milzu bedre. Izgrūžu rokas uz priekšu, lai nezaudētu vadību pār moci, kad atsperes apēdušas daļu trieciena, atlikušo inerci cenšos amortizēt ar rokām. Liekas, ka no ķiveres zoda līdz bākai bija atlikuši vien pāris milimetri. Aizmugurējam ritenim vienalga. Esmu izglābies, un atkal braucu tikai 2.ātrumā.
Drīz nonāku līdz ciematam. Lentekhi. Un tikai 3,5h. Vareni.
Te gan sākas civilizācijas sagādātie jaukumi. Pirmkārt, kāds ir noslēdzis pamatceļu ar tērauda trosi. Laižu lejā pa upes krasta nogāzi. Tur ceļa nav, tikai kaut kāda govju taka. Ceļoties atpakaļ diezgan stāvā kalnā, strauji jāiegriež mazā celiņā pa kreisi, es uzdodu par daudz gāzes un ar labo kasti ievelku mājas sētā. Man nekas, sētai nekas, mocim nekas, bet tantes kliedz. Mēģinu atvainoties. Tantes turpina kliegt. Prasu, kas vainas. Tantes kliedz vēl skaļāk un mēģina pašas apgāzt sētu, lai, iespējams, pielauztu mani segt zaudējumus. Sēta nepadodas. Tantes kliedz. Tad, ņemu piemēru, kliedzu pretī un no krievu valodas pāreju uz latviešu. Strādā - viena no tantēm sāk smaidīt. Braucu prom. Visa iela iznākusi skatīties.
Ik pēc laika ceļš atkal slapjš. Šoreiz gan to aplaista vietējie, lai nebūtu putekļu. Pirms viena tāda slapja, mālaina kalniņa kājās slinki pieceļas balts kaukāzietis (suns) un ar rūcienu metas man virsū, viņam seko varza mazāku suņu. Mani apakšstilbi tirpst kodiena gaidās, mocim aizmuguri nēsā no mana mēģinājuma mukt, suņi rej, vietējie pat nepievērš uzmanību. Kalna galā traktors greiderē ceļu, man jāapstājas. Suņi par laimi šo taktisko priekšrocību nenovērtē, vai arī beidzas viņu apmīzto stabu rinda un sākas kaimiņu valstība. Esmu glābts, bet sirds sitas straujāk kā vajadzētu.
Atkal braucu pa asfaltu. Nespēju atgriezties tajā prāta stāvoklī, kāds tam vajadzīgs, un braucu lēni. Ieraugu stāvu celiņu, kuram pamatā ir nestabili oļi, ar norādi - Ūdenskritums. Braucu. Āfrika tādus ceļus ēd brokastīs, es turos viņai ragos. Ūdenskritums ir lielisks. Ļoti.
https://youtu.be/8wSUrmU1b60
Atgriežos uz asfalta, lai pēc kādiem 10km atkal nogrieztos upes virzienā. Tur esot US Aid sponsorēta minerālūdens atradne. Nedaudz smird pēc puvušām olām. Es uzsleju prīmusu un taisos uz pusdienām. Manas vienīgās biedrenes tobrīd ir govis.
Bet izrādās minerālūdens atradne ir populāra. Drīz viens pēc otra sabrauc gruzīni, izrunājamies, es par Latviju un ceļu uz Gruziju, viņi par dzīvi un to, ka siens jāvāc, jo nāk lietus. Apēdu savas nūdeles un braucu tālāk.
Nav vairs interesanti. Nolemju mest mieru Kutaisi, pirms tam iebraucot Prometeja alā, kas neskatoties uz savu iespaidīgo apjomu ir atklāta tikai 1988.gadā. Grūti tam noticēt
Velku kopā sava brauciena dienas un saprotu, ka rīt jāgriežas uz ziemeļiem. Uz mājām. It kā muļķīgi, jo, neskatoties uz to, ka Gruzijā esmu jau sešas dienas, esmu knapi apostījis Ibērijas putekļus. Iepriekš plānojot braucienu attālumi uz papīra likās ļoti mazi. Tādi, ka 7 dienās būtu jāpaspēj Batumi, Vardzija, Ušguli un arī Omalo. Bet te uz vietas viss notiek ļoti lēni.
Pāreja
Es. Aizmugurē var redzēt ledāju, no kura tek zem tilta esošā upe.
Pusdienas
Prometeja ala, aifons slikti bildē tumsā, pārējās krietni iespaidīgākās bildes ir miglā.
Kutaisi palieku pie viesnīcā pie vecas dāmas. It kā jau viss forši, bet naudu dāma prasa par pilnīgi visu: gribi tējkannu - maksā, gribi internetu - maksā, gribi padomu, kur ēst vakariņas - tev tādu dos tikai tad, ja izsauksi viņu draugu kā taksistu.
Beigās atmetu ar roku un aizeju uz savu galvu Kutaisi. Pēc labām vakariņām netīšām nonāku āra kafejnīcā, kur dzied gruzīnu tradicionālās dziesmas (iespējams pašiem gruzīniem jau apnicis, bet man patīk), bet vēl pēc tam baikeru bārā blakus upei. Tur gan sanāk ātri lasīties prom, jo bariņš lokālo braucēju visi grib ar mani iedzert, bet man nākamā rītā negribās mocīties.
2.augusts
Man tomēr sāp galva.
Ieknābāju brokastis, par kurām jāmaksā papildus, benzīntankā nopērku pāris boržomi un lēnām dodos robežas virzienā. Vispār jau laikam varēja paspēt uzbraukt arī Omalo, bet tad uz robežas pusi varētu virzīties tikai 3.augustā, kas neatstātu nevienu dienu atpūtai pirms atgriešanās darbā.Šosejas gabals līdz kara ceļam ir tāds, ka šobrīd pat īsti neatceros kādu būtisku notikumu. Spīd spoža saule, ir diezgan karsti. Tas, ko ir vērts pieminēt ir ceļa malā esošie tirgi, kur vietējie tirgo savas preces. Šajos tirgos ir īpatnība, ka visi tirgo vienu un to pašu preci, ar mazām variācijām. Piemēram, šajā tirgo tikai pītus krēslus ar auduma sēdekļiem un guļamtīklus. Neko citu netirgo. Nu, varbūt kāds tirgo ūdeni pudelē.
Pie jūras tirgoja zivis. Citur visi kā viens sēž pie ūdens krāna un tirgo dzeramo ūdeni. Vēl citi tirgo māla rūķīšus. Tas pārsteidz, jo ar eiropieša racionālo prātu gribētos redzēt, ka vismaz kāds izceļas ar dažādību.
Uz kara ceļa ir ļoti intensīva satiksme. Tuvojoties robežai smagie sāk stāvēt jau kādus 20km pirms Stepantsmindas. Es pieņemu nepareizu lēmumu (no kura iebraucot Gruzijā izvairījos) un nolemju pirms robežas paēst. Vienā kafūzī pasūtu harčo un šašliku, man harčo atnes pēc pusstundas. Tas ir no paciņas taisīts sarkans šķidrums ar skrimsli iekšā. Izstrīdos ar apkalpotāju/īpašnieku/pavāru un aizeju prom, atstājis naudu, bet nepaēdis. Pāreju pāri ielai. Tur arī esot ilgi jāgaida, bet cilvēku daudz un ēdiens arī izskatās garšīgs. Sarunāju ātros hinkāļus, uz kuriem vienalga gaidu stundu. Bet ir garšīgi. Rezultātā esmu zaudējis kādas 3 stundas laika, ko varēju veltīt braukšanai. Slikta plānošana un nepareizi lēmumi.
Sāku braukt uz robežu. Smagie stāv, drīz vien sāk stāvēt arī vieglie. Nostājos rindas beigās, līdz robežai vēl kādi 5km. Blakus ir būvbedre jaunajam tunelim, ko rok gruzīni uz Krieviju. Drīz vien dabūju komandu no lokālajiem policistiem “brauc līdz galam”. Saruna, protams, sākas ar vārdiem - "nu, što ti brat tut stojiš, ti veģ ņe mašina" (nu, ko tu brāl stāvi, tu taču neesi mašīna.
Gruzijas pusē viss ātri. Pārbauda dokumentus un varu braukt. Te redzu, kas notiek, ja esi Gruzijā bijis bez apdrošināšanas. Divas krievu mašīnas saņem sodu - nevar pamest Gruziju, kamēr nav samaksāts. Sods iespaidīgi pārsniedz apdrošināšanas cenu.
Krievijas pusē viss vēl traģiskāk - rinda sākas uzreiz aiz Gruzijs robežas (no viena robežpunkta līdz otram ir kādi 5km kalnu ceļa). Rindu uzreiz sāku apbraukt, bet tas jādara caur tuneļiem ar līkumu. Pāris reizes mūku malā. 200m pirms robežas visi stāv un tālāk brauc tikai pēc īpaša uzaicinājuma. Par laimi man te kultūra ir maskulīna un motocikli ir reizē ņe-transport un reizē lielākā daļa grib parunāt ar motociklistiem. Tieku izsaukts ātrāk par citiem, nonāku uz robežas.
Robežsargam šķiet dīvaina mana pase (plastmasas lapa ar foto), bet vīza ir derīga un pēc ilgstošas izpētes, tirdīšanas un pāris telefona zvaniem tieku tālāk. Blakus muitnieki zirgojoties sola kauties ar robežsargiem.
Tālāk muita un motocikla deklarācija. Pirms manis azerbaidžāņi un kazahs, kuram vēl trīs brāļi Stepantsmindā gaida, kad sarunās ar kādu, kas pārved pāri robežai (kājām nedrīkst). Arī te liela tirdīšana, tomēr izlaiž cauri, varu braukt. Neskatoties uz to, ka visur tieku praktiski bez rindas, man tas prasa 1,5h. Mašīnas gaidot 8-9h, smagie līdz vairākām dienām.
Ir 7, tuvojas vakara tumsa. Laižoties lejā uz Vladikavkāzu, iebraucu lietus mākonī. Gāž, bet negribu palikt Ziemeļosetijā tik tuvu robežai, tāpēc laižu tālāk. Izskatās, ka šeit, ja līst, tad pa īsto. Atkal esmu slapjš, neskatoties uz lietus kārtu. Pa ceļam liekais kontrolpunkts, kuru šķērsoju arī ceļā uz Gruziju: kādi 30 karavīri ar automātiem, betona bluķi, visiem jāiet dokumentu kontrole, metāla detektors, rokas bagāžas skrīnings. Sanāk uzkavēties, jo “krata autobusu” un “nokārusies sistēma”. Pārbaudītāji prasa, kāpēc braucu ar moci lietū un tumsā, es paslavēju viņu ceļus un pasūdzos par ilgo gaidīšanu uz robežas, lai nevajadzētu teikt, ka tieši šādi blokposti man liek vākties prom ātrāk.
Lietus pamazām norimst, arī es tuvojos Pjatigorskai. Uz viena no pilsētas kalniem ir tornis, izgaismots ar starmešiem. Torņa pamatne ir mākoņos, bet spice ir ārā. Liekas, ka tornis peld gaisā. Sirreāli.
3.augusts
Iepriekšēja vakarā Pjatigorskā ierados tik vēlu, ka netiku pie vakariņām. Brokastis gan par maksu (~5EUR pret 18EUR par viesnīcu). It kā dārgi, bet tomēr eju. Ir laikam labākās brokastis visās viesnīcās, kurās Krievijā ēdu brokastis - ir pārsvarā lokālie ēdieni: biezpiens visdažādākajās kombinācijās. Trakoti labi, saēdos, liekas visai dienai.
Šodien tikai šoseja. Diena ir saulaina un karsta, taču, godīgi sakot, es karstumu vairs nejūtu. Pieņemu svīšanu kā normālu ikdienas sastāvdaļu, dzeru ūdeni, ja slāpst, nedzeru, ja neslāpst.
Vītoli ceļmalā.
Lielais piedzīvojums sākas vakarpusē. Esmu nolēmis tikt līdz Voroņežai. Optimizējot laika patēriņu, benzīnu pildu tikai tad, kad iedegusies degvielas lampiņa. Tuvojoties vakaram paliek vēl spiedīgāk ar laiku, tāpēc arī pie iedegušās lampiņas nolemju neliet benzīnu parastajā stacijā, bet gaidīt tādu, kurā var arī paēst. Bet tā, ko biju nolūkojis kartē, izrādās ir slēgta, bet otra ir pāri 4 joslām un sadalošajai betona barjerai. It kā pēc 20km ir vēlviena. Braucu. un tā uzzināju, ka, ja Āfrikai bākā mazāk kā 1l degvielas, tad degvielas rādītājs nerāda neko. Laikam, lai būtu pārsteigums brīdī, kad beidzas degviela.Tā nu es nedaudz uztraucoties ripināju no kalna ar izslēgtu dzinēju, aiz smagajiem aizvējā, cenšoties uzminēt apgriezienus visefektīvākajam degvielas patēriņam. Liekas, ka benzīntankā ieripoju jau uz garaiņiem. Meitenei uzpildes stacijā lepni pasaku, ka pirkšu 17l benzīna. Viņa pārprasa, vai tiešām tik daudz sanāks. Ja paliekot pāri, lai nāku ar čeku atpakaļ. Salien un vēl varēja ieliet.
Kopumā par šodienu: mīlīši, novērtējiet standartus, kuros mēs Latvijā dzīvojam. Krievijā katra kalna gals ir ietīts melnos mākoņos, jo smagie pūš elles mākoņus, cenšoties uzbraukt kārtējā kalnā. Krievijā 6:30 aiz loga notiek vīru kliegšana ar “ti paģi sjuda pacan” (tu panāc šurp čalīt). Pie gājēju pārejas nestājas vispār. Sastrēgumu iezīmē atkritumu rinda uz ceļa šofera pusē. Ceļa nomales ir ļoti platas, jo pa to sastrēgumu cenšas apbraukt pilnīgi visi: moči, vieglie, smagie, pasažieru autobusi.
4.augusts
Voroņeža-Daugavpils, 1300km. Vairs nekad.
Šodien mammai dzimšanas diena, esmu nolēmis, ka jābrauc pie viņas ciemos. Plāns nav īsti labs, jo 1300km ir ļoti daudz, bet saprotu, ka vēlreiz nakšņot Rževā negribu.
Maskavā iekšā tieku viegli. Ir neliela stumdīšanās, lai tiktu no M4 uz apli, bet mocim vieglāk, nekā pārējiem.
Pats aplis šodien ļoti sastrēdzis. Pie nobrauktuves uz Novo Rižskoje šoseju vispār pa vienu joslu iet blakus divi autiņi. Es spraucos garām, vienā brīdī liels džips kantē mani, es izvairos un ar kastēm nobraucu pa betona apmales sānu. Kastēm vieglas skrambas, bet es esmu izvairījies no attiecību kārtošanas ar džipistu.
Intensīva satiksme turpinās vēl ilgi aiz Maskavas robežām. Vidējais ātrums visai plūsmai ir krietni virs 100km/h. Un tad tā satiksme izplūst pa mežos sabūvētajiem ciematiem un es uz ceļa atkal esmu viens. Mēģinu sevi pierunāt braukt līdz robežai un tur atpūsties, bet jūtu, ka nogurums nāk virsū kā vakara tumsa. Apstājos pagulēt autobusa pieturā. Paguļu kādu stundu, un braucu tālāk. It kā pareizi, jo jūtos kārtu labāk.
Pirms robežas ieleju degvielu pa lēto 0,55€ litrā un dodos uz robežas šķērsošanas punktu. Ierodos brīdi pēc 8 vakarā. Rinda nav liela, uzreiz ielaiž teritorijā, pirms manis 4 mašīnas. Bet izrādās, ka mašīnām ar krievu numuriem prioritāte. Tās savukārt Latvijas pusē ir jāreģistrē, kas aizņem laiku. Krievu mašīnu rinda kustās, pārējie stāv. Pa vidu visam notiek arī muitnieku/robežsargu maiņa. Jaunie ir enerģiski un krata mašīnas uz nebēdu. Pat manam motociklam paprasa noņemt sēdekli, lai pārbaudītu, vai ko lieku nevedu līdzi. Kādam pietiekami lecīgam krievam robežsargi nodemonstrē varu un liek izkraut pilnīgi visu mašīnu.
No Krievijas tieku ārā ap pusnakti. Atkal jāgaida. Iekārtojos uz gulēšanu uz motocikla (baigi ērti starp citu). Blakus nostājas smagais ar saldētavu, šoferis aiziet gulēt, bet motors strādā, laikam saldētavas dēļ. Kaut cik paguļu, bet nav daudz.
Blakus man slovēņi. Grib pārdeklarēt mašīnu braukšanai Krievijā uz citu personu (iebrauca viens, kurš tagad dodas prom, mašīna vēl paliek Krievijā). Tad nu viņi no Kazaņas (1500km) ir braukuši uz tuvāko ES robežu, lai pārdeklarētos, jo to varot izdarīt tikai pametot Krieviju un iebraucot atpakaļ Latvijā. Viens no viņiem cer paspēt uz vilcienu Zilupē. Birokrātija viņu cenšas kavēt.
Ā, un vēl jau ir kājām gājēji, kas šķērso robežu abos virzienos. Tie kā mušas apsēduši katru muitnieku būdiņu, gaidot, kad varēs iet vienā, vai otrā virzienā.
Kad beidzot tieku līdz muitai, process aizņem nieka 15min. Ir 2:30 naktī un es varu sākt braukt tālāk. Īpaši laimīgs neesmu, bet ceļš jāpabeidz. Braucu pie vecākiem. Mamma 4:30 par mani priecīga. Es ieveļos gultā un parubos. Esmu Latvijā.
Šādas zīmes ir visā garumā no Maskavas līdz Latvijai. Nevienā citā vietā tādas neredzēju. Iespējams, ka te pilsoņiem tiek atgādināts par lielajiem upuriem šīs citādi krūmainās teritorijas atkarošanā no ienaidnieka.
Esmu uz robežas jau labu laiku, bet vēl ir gaišs.
Beidzot Latvijā. Absolūta nakts.
